PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem
Autori
Skatīt visus
Silva Kleinberga

Silva Kleinberga

Saldus Zeme

Visi autora raksti
Aizvietot kolēģi

Vai ārsti ir rūdīti darbaholiķi, kas arī atvaļinājuma laikā tālruni tur kabatā? Kādi ir zelta likumi attiecībā uz kolēģa pacientiem – piemēram, kā rīkoties, ja atšķiras viedoklis par terapiju specifiskas ārstēšanas gadījumā? Un kā praktiski tiek organizēta darbu deleģēšana ilgākas prombūtnes laikā? Veselības norēķinu centra speciālisti stāsta, ka ir prakses, kur ārsti cits citam maksā par aizvietošanu, taču visbiežāk ģimenes ārsti izvēlas iztikt bez liekām formalitātēm – tā teikt, norēķinās ar darbu (tagad es tev izpalīdzu, pēcāk tu man).

S. Razgale, S. Kleinberga, M. Zvaigzne
Neparastais ārsta instruments – intuīcija

Droši vien katram ārstam bijusi situācija, kad intuīcija čukst priekšā, kā rīkoties, kad nez no kurienes atnāk pareizā diagnoze... Vecās paaudzes dzīvesgudri ārsti saka - medicīnā ar lieliskām zināšanām ir par maz, ar protokoliem un algoritmiem var ārstēt, taču labam ārstam vajadzīgs arī čujs un ņuhs. Vai ieklausīties intuīcijā, uzticēties vai tomēr tā ir riskants instruments? Vai atšķiras sievietes un vīrieša jušana? Un kas nogalina intuīciju? Reanimatologs Pēteris Kļava, Doctus uzrunāts, aizdomājas: varbūt ārsti pēc 200 gadiem lasīs šo Doctus 2011. gada numuru un konstatēs, ka mēs neko nesapratām no cilvēka esamības uzbūves. Tas ir neizbēgami... 

S. Kleinberga, G. Skrebele, D. Ričika
Trīs pieredzes stāsti: kad dzīve apmet kūleni

Mācos tā saucamajā pārkvalifikācijas programmā par Eiropas naudu. Kur tad ir šis finansējums, ja grāmatas joprojām irtipogrāfijā, taču 30. janvārī jau būs eksāmeni?! Te ir tāds miers! Ārsts nav noskrējies, nekavē, kā pierasts slimnīcā, kur ārsts jāgaida pusstundu, jo viņš ir operācijā. Pietrūkst, protams, iespēju realizēt darbu līdz galam Slimnīcas reorganizācija rosināja veidot arī dienas stacionāru, lai mazajiem pacientiem nodrošinātu labāku palīdzību

L. Landmane, D. Ričika, S. Kleinberga
Kā izvēlēties kolēģi sadarbībai?

Pirms vairākiem gadiem intervijā Doctus daktere Vija Cera, Gaiļezera slimnīcas Toksikoloģijas nodaļas vadītāja, sacīja: tas ir ļoti liels novērtējums, ja kolēģis piezvana naktī un lūdz konsultēt savu pacientu. Vai ir daudz tādu speciālistu, kam varētu bez vilcināšanās piezvanīt nakts laikā un lūgt padomu? Kādas ir kvalitātes, kas svarīgas, izvēloties kolēģi, ar ko sadarboties: līdzīgs domu gājiens, profesionalitāte, pacientu apmierinātība, kolēģa prestižs, pieredze, korporatīvās saites? Kāds ir labs kolēģis labai sadarbībai?

L. Landmane, S. Kleinberga, I. Vainovska
Kolēģu labās rokas

Ārsts kā pacients, bez šaubām, ir īpašs. Tāpēc, ka vairāk zina, vairāk testē kolēģus, jā, reizumis arī nevērīgāk izturas pret savu veselību... Par kolēģu labajām rokām ir kāds jautrs stāstiņš. Pirms vairākiem gadiem tradicionālajā dakteru basketbola mačā kādam mikroķirurgam salauzts deguns! Dakteris bažīgi jautā - kā izskatās? Visi ķiķina un spurc - vai jau vakar deguns bijis šķībs? Ieskatās spogulī - kā tad, līks! Sazvana jau draugu - sejas-žokļa ķirurgu Rīgā -, bet pretinieku komandas pārstāvis teic, ka esot lors, varot degunu sakārtot uz vietas - kamēr lūzums vēl svaigs! Dakteris kļūst tramīgs: pag, es braukšu uz Rīgu, tur mani atsāpinās... Bet kolēģiem operācijas plāns jau gatavs: viens iežmiedz galvu dzelžainā tvērienā, kamēr ieinteresēto skatītāju komentāru pavadībā lors iespiež kaulu līdz zīmīgajam krakšķim. Vēlāk atbraucis pazīstams plastikas ķirurgs un vietējā slimnīcā uzlicis ģipša longeti. Ballītes karstumā dakteris to pazaudējis, taču degunam neesot ne vainas! Bet, ja pavisam nopietni: ko sagaidām no kolēģa, kad nokļūstam pretējā frontē - pacienta lomā?

M. Lapsa, S. Kleinberga
Daudz zina un vēl visu var – vidējā paaudze

Janvāra numurā aizsākām sarunu ar jaunākās paaudzes ārstiem, mēģinot izmērīt viņu dzīves sajūtu – uzvaru un zaudējumu, gandarījuma un vilšanās mērogā. Turpinām sarunu ar vidējās paaudzes ārstiem. Viņu vidū ir gan tie, kuri pratuši pakāpties pa karjeras kāpnēm, docenti, profesori, zinātņu doktori, vadītāji un privāti praktizējošie, ar dzīvi visnotaļ apmierinātie un sava pagasta patrioti. Ir, protams, arī sapīkušie, tie, kuri nav spējuši turēties pretī rutīnai. Patiesībā viņi ir Latvijas medicīnas mugurkauls, bez viņiem – nu ne kā. Tas ir arī tāds labs vecums: ja jaunie visu varētu, bet vēl daudz ko nezina, ja vecākā paaudze gandrīz visu zina, bet vairs visu nevar, tad vidējā – daudz zina un vēl visu var izdarīt.

D. Ričika, S. Kleinberga