Kā dzīvo lauku aptiekas nerimstošo pārmaiņu līkločos? Aptiekkas Blīdenē, Kalupē, Ugālē

Gatavi izsniegt zāles uz parāda, sniegt pirmo palīdzību, kamēr atbrauc “ātrie”, aut brīvdienās kājas un atvērt aptieku, ja kādam gadījies pēkšņi saslimt, un atalgojuma ziņā nesalīdzinās ar pilsētas kolēģiem, jo... kā tad bez farmaceita laukos iztiks?! 

Šoseja ir mūsu privilēģija - gan firmu pārstāvji iegriežas, gan zāļu piegādes serviss kā Rīgā

Sarmīte Freiberga ir zemgaliete, Kurzemē nokļuva pirms gandrīz 30 gadiem, kad pēc augstskolas sāka strādāt Brocēnu aptiekā. Toreiz tā bija valsts aptieka, bet nu jau gadus 15 ir Sarmītes privāta aptieka ar divām filiālēm - Brocēnu novada Remtes un Blīdenes pagastā. Viņa ir arī aptiekas vadītāja. "Centīšos tā saudzīgi," Sarmīte saka, jautāta par sāpīgākajām lauku aptiekas problēmām. "Faktiski ir tikai viena liela problēma, un tas ir mēģinājums valsts līmenī katru gadu, pusgadu un pat katru mēnesi kaut ko mainīt kompensējamo medikamentu likumdošanā."

Nav iespējams plānot darbu, jo nezinu, kurā brīdī kas mainīsies, kurš medikaments būs kompensējamo sarakstā. No rīta atsūta vienas cenas, divos dienā - jau citas. Ko te var plānot? Aptiekā strādāju ilgi, bet kļūst arvien grūtāk. Esam pa vidu starp tiem, kas izstrādā likumus un prasības, un starp cilvēkiem. Es taču nevaru slimam cilvēkam pateikt, ka ārsta izrakstītās zāles nedrīkstu dot tāpēc, ka valsts atkal mainījusi prasības.

Šķiet, ka cilvēki, kas par visu to lemj, kļūst arvien neprofesionālāki un nekompetentāki, atrodas tālu no reālās dzīves. Februāra sākumā cilvēks, kam bijis insults, atnāca pēc jaunajiem medikamentiem. Protams, ražotājs nav paspējis saražot visu vajadzīgo zāļu daudzumu, ja tikai 30. janvārī uzzina, kurš ir lētākais medikaments. Lēmēji laikam grib, lai sūtu cilvēku atpakaļ pie ārsta un viņš sūdzas, ceļ trauksmi, tad varbūt kaut ko mainīs, ja cilvēks līdz tam nenomirs.

Būtu labi, ja tiktu izdots buklets ar skaidrojumu, kas un kā. Taču - kurš gan to spētu izdot, ja situācija mainās vai ik dienas? Katrs cilvēks ir unikāls, citam lētākie medikamenti neko nemaina, citam rodas blakusparādības. Tāpēc laba un saprotama bija vecā sistēma, kad valsts katram medikamentam maksāja noteiktu kompensācijas apmēru un cilvēks varēja izvēlēties. Ja pirka dārgākas zāles, starpību piemaksāja pats. Valsts no tā neko nezaudēja.

Citādi uz savu darbu skatos pozitīvi. Aptiekā strādājam trīs farmaceites, nav problēmu paņemt atvaļinājumu. Daudz mācāmies, regulāri apmeklējam kursus un seminārus - gan garākus, gan īsākus.

Arī farmācijas firmu pārstāvji pie mums iegriežas diezgan bieži. Esam stratēģiski labā vietā, Brocēniem garām iet Rīgas-Liepājas šoseja, pa ceļam uz lielāku pilsētu aptiekām firmu pārstāvji iegriežas arī pie mums. Šoseja ir mūsu privilēģija arī medikamentu piegādē, prece pienāk divreiz dienā. Pirmais vedums ir jau sešos no rīta. Serviss kā Rīgā.

Nav mums, protams, tādu algu kā farmaceitiem lielajās aptiekās, bet jādzīvo, kā ir. Un darbs man patīk. Brocēnos aptiekas telpas esmu privatizējusi. Mums ir ļoti pretimnākoša pašvaldība, ļāva maksāt pa daļām. Aptiekas filiāles abos pagastos gan vairāk ir labdarība, lai cilvēkiem nebūtu jālauza galva, kā nokļūt līdz tuvākajai aptiekai pilsētā. Uz kartes attālums varbūt nav tik liels, bet sabiedriskais tran­sports laukos kursē slikti, cilvēkiem ne vienmēr ir sava mašīna vai nauda degvielai. Arī šeit mums nāk pretim pašvaldība un neprasa lielu īres maksu par telpām.

Lauku aptiekāri noveco - vai pēc viņu pensionēšanās aptieka būs jāslēdz ciet?

Laukos aptieka ir vajadzīga - par to ir pārliecināta Daugavpils novada aptiekas "Kalupe" vadītāja Eleonora Baika. Viņa Kalupes aptiekā, kas darbojas jau no 1950. gadiem, sāka strādāt pēc Rīgas 1. medicīnas skolas absolvēšanas. Ja vēl pirms 30 gadiem toreizējā Daugavpils rajonā aptiekas darbojās daudzos pagastos, tad šobrīd Daugavpils novadā, kur ir 19 pagasti, saglabātas tikai divas - aptieka "Kalupe" Kalupes pagastā un aptieka "Višķi" Višķu pagastā. Naujenes pagasta Vecstropos, kas faktiski ir Daugavpils pilsētas robežciems, pirms dažiem gadiem tika atvērta aptieka "Latgales rudens", kas pieder aptieku tīklam.

Laukos aptieku pastāvēšanu vai izveidošanu bremzē gan likumdošana, gan vairāki objektīvi iemesli. Likumi pēdējos gadus mainās ļoti bieži, taču, ja agrāk nelielajām lauku aptiekām izvirzīja vienkāršākas prasības, tad tagad jāpakārtojas tiem nosacījumiem, kas faktiski būtu piemērojami tikai lielajām pilsētas aptiekām.

Vēl vairāk - aptiekai kā komerciālai iestādei liegts piedalīties ES projektu konkursos. Ja būtu šāds atbalsts, tad aptiekas "Kalupe" ēku varētu pielāgot cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Kaut gan manos 38 darba gados nav bijis neviena klienta invalīdu ratiņkrēslā, tomēr likumdošana pieprasa ratiņkrēslu uzbrauktuvi. Šobrīd aptiekai ir tikai āra zvans - tā aptiekāru var uzaicināt iziet. Cik varam, cenšamies pakārtoties klientam. Lielākā daļa mūsu klientu slimo ar sirds, asinsvadu un locītavu kaitēm. Ja brīvdienās kādam ir saasinājums vai kāds pēkšņi saslimst, cilvēks zvana man uz mājām, tad auju kājas un dodos uz aptieku. Zāles esam devuši arī uz parāda, jo dzīvē gadās visādi.

Laukos iedzīvotāju skaits sarūk daudz ātrāk nekā pilsētās, tātad arī aptiekās samazinās klientu skaits. Tieši tāpēc lauku aptiekas nevar nopelnīt tik, cik pelna pilsētas aptiekas. Lauku aptieka zālēm nevar piemērot atlaides, jo realizēto medikamentu apjoms nav liels. Turklāt - jo vairāk valsts kompensējamo medikamentu, jo peļņa mazāka. Aptiekai "Kalupe" 40% no visiem medikamentiem ir kompensējamās zāles.

Pirms dažiem gadiem valsts ar likumu noteica, ka aptiekas vadītājam jābūt augstākajai izglītībai. Pateicoties atsaucīgajām kolēģēm, piecus gadus katru nedēļas nogali braucu uz Rīgu, neklātienē pabeidzu Rīgas Stradiņa universitāti. Kolēģes aizvieto arī tad, kad braucu uz semināriem Daugavpilī vai Rēzeknē. Divas reizes gadā apmeklēju seminārus Rīgā, kā arī aizpildu tālmācības testus, jo uzskatu, ka farmaceitam jābūt apbruņotam ar jaunākajām zināšanām.

Lauku aptiekāri noveco. Jaunieši, kas izmācās par farmaceitiem, bieži vien sameklē darbu Rīgā vai citās pilsētās, kur var normāli nopelnīt. Tāpēc brīdī, kad lauku aptiekāri ies pensijā, var sanākt tā, ka aptieka būs jāslēdz. Pēdējos desmit gadus kopā ar kolēģēm farmaceites asistenti Mariju Vingri un sanitāri Skaidrīti Rimšu, Daugavpils novada pašvaldības atbalstītas (aptiekai par 50% ir samazināta nomas maksa), strādājam ar apziņu, ka aptiekai laukos jābūt un ka esam vajadzīgas cilvēkiem. Pēc visu izdevumu - nodokļu, malkas (mums ir krāšņu apkure), elektrības, sakaru u.c. - apmaksas pāri paliek vienīgi algām. Kādreiz aptiekā strādāja dēls Zigmārs, taču viņš ir aizbraucis strādāt uz ārzemēm. Vīrs gan ir liels palīgs: iesit naglu, paremontē skapīšus, nomaina atslēgu, saskalda malku, aizved dokumentus uz Veselības norēķinu centru.

Par peļņu nedomāju, galvenais, lai ir darbs

Mārīte Vangrava farmācijā strādā gandrīz 40 gadu, un izvēlētā profesija viņai nekad nav likusi vilties. Mārīte aizvien gaida katru klientu - pat tad, ja viņš aptiekā ienācis tikai parunāties, nevis nopirkt zāles. "Jā, eju uz darbu ar prieku, lai gan nekāda tālā iešana nesanāk. Aptieka ir 1890. gadā celtā mājā, kurā dzīvoju, tāpēc pie mana loga ar lūgumu pēc zālēm var pieklauvēt jebkurā brīdi."

Tas man patīk, jo, manuprāt, farmaceita misija ir palīdzēt vienmēr, kad tas nepieciešams. Tieši tāpēc izvēlējos šo interesanto profesiju.

Mani nudien nekaitina cilvēku vajadzība iegādāties medikamentus naktī vai svētdienā. Neviens jau nevar ieplānot, kad saslims, tāpēc ir saprotami, ka mani meklē dažādos laikos. Pagastā ir vēl viena aptieka - Valdas aptieka. Ja man nav prasīto zāļu, piezvanu kolēģei, varbūt ir viņai. Reizēm, ja braucu darīšanās uz Ventspili, atvedu medikamentus no pilsētas, turklāt man vienmēr ir kāds, kam vaicāt padomu, jo arī brāļu sievas Elita un Ināra ir farmaceites.

Aptiekas vadītāja esmu kopš 1998. gada, pirms tam biju ierindniece. Par peļņu šobrīd nedomāju; svarīgākais ir tas, ka man un kolēģei Guntai Šimpermanei ir darbs un mēs varam apkalpot ugālniekus. Arī mūsu pagasta iedzīvotājus skāris aizbraukšanas vilnis, bet ienākumus tas būtiski nav ietekmējis. Klientu mazāk, bet zāles ir dārgākas, tāpēc situācija izlīdzinās.

Vecākā gadagājuma cilvēki, protams, nāk pensijas dienā, un, lai cik grūti laiki, viņi vienmēr atlicina naudu zālēm. Reizēm, kad esmu iedevusi visu prasīto, roka pat neceļas izsist čeku, bet ko lai dara, ja summa tik liela? Tāpat kā daudzviet laukos arī mums ir sava parādu grāmata, bet es nenosaku konkrētu termiņu, kad jāsamaksā. Kad cilvēks var, viņš nāk un atdod naudu, reizēm - pa daļām. Kāda daudzbērnu māmiņa ir parādā praktiski visu laiku, bet viņa vienmēr samaksā, tāpēc drošu sirdi dodu prasīto. Un pagasts jau ir tik mazs, ka nekur tālu nemaksātājs nespruks, kaut kur jau satiksimies, un tad nebūs smuki, ja būs no manis jāmūk.

Mūsu vidējais klients ir cilvēks vecumā no 40 līdz 60 gadiem, kas visbiežāk sirgst ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Spiediens tagad lēkā arī jauniem cilvēkiem.

Ja televīzijā redzu jauna bezrecepšu medikamenta reklāmu, uzreiz zinu, ka jāpasūta vismaz viens oriģināls, jo cilvēki nāks un prasīs. Reklāmai tomēr ir spēks! Cits jautājums, vai viņiem šis preparāts ir nepieciešams, vai bez tā nevar iztikt, jo vairāk tāpēc, ka viss ir dārgs. Es savā aptiekā nelieku tik lielu uzcenojumu, kā to dara pilsētās, tāpēc ugālnieki labprāt iepērkas savā lauku aptiekā.

Tas, kas patiešām ir vajadzīgs un ko pieprasa gan aptiekas darba laikā, gan vakaros, ir pretsāpju un temperatūru pazeminošie, arī asinsspiedienu regulējošie medikamenti. Jāuzteic mani klienti, kas parasti atceras zāļu nosaukumus, un tagad vairs nav tādu kuriozu, kādi bija padomju laikos. Toreiz, piemēram, amidopirīna vietā prasīja amidipirdīnu, ja vajadzēja tīģeru ziedi, mani lūdza sameklēt mērkaķu taukus vai ziloņu ziedi, savukārt pentalgīnu sauca par pentagonu.

Foto: Ingus Ķēpulis, Egita Jonāne, Līga Gabrāne

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012. gada aprīļa numurā.