PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Neparastais ārsta instruments – intuīcija

D. Ričika, S. Kleinberga, G. Skrebele
Neparastais ārsta instruments – intuīcija
Droši vien katram ārstam bijusi situācija, kad intuīcija čukst priekšā, kā rīkoties, kad nez no kurienes atnāk pareizā diagnoze... Vecās paaudzes dzīvesgudri ārsti saka - medicīnā ar lieliskām zināšanām ir par maz, ar protokoliem un algoritmiem var ārstēt, taču labam ārstam vajadzīgs arī čujs un ņuhs. Vai ieklausīties intuīcijā, uzticēties vai tomēr tā ir riskants instruments? Vai atšķiras sievietes un vīrieša jušana? Un kas nogalina intuīciju? Reanimatologs Pēteris Kļava, Doctus uzrunāts, aizdomājas: varbūt ārsti pēc 200 gadiem lasīs šo Doctus 2011. gada numuru un konstatēs, ka mēs neko nesapratām no cilvēka esamības uzbūves. Tas ir neizbēgami... 

Intuīciju visvairāk nomāc intelekts

Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas reanimatologa PĒTERA KĻAVAS pieredze liecina, ka bieži ir tā - bērniņš nomirst un gandrīz tūdaļ atskan tālruņa zvans: zvanītāja ir bērna mamma, kura jau nojauš, kas noticis... Kas tas ir? Mātes intuīcija. Jušana. Arī viņa ār­sta dzīvē bijušas situācijas, kad ar racionālo intelektu dakteris savu rīcību izskaidrot nevar.

Pēteris Kļava, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas reanimatologs Pēteris Kļava, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas reanimatologs
Pēteris Kļava, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas reanimatologs

Atceros kādu neparastu reizi pirms piecpadsmit gadiem. Rīgā bija degusi māja - deguši aizkari, televizors un dažādas plastmasas lietas, radot daudz sodrēju. Bērns nebija apdedzis, bet bija saelpojies daudz sodrēju, tāpēc viņam bija plaušu karsonis un viņš tika mākslīgi elpināts. Vakarā viņš pēkšņi pārstāja ventilēties. Domājām - nav kaut kas kārtībā ar aparatūru, nebija iespēja bērnu ieelpināt arī manuāli. Pirmā doma - trubiņa aizlipusi ar sodrējiem un gļotām. Bet tā nebija. Ļoti ātri hipoksijas un bradikardijas dēļ sākām sirds-plaušu masāžu. Mums neizdevās viņu no jauna reintubēt un neko atsūkt, plaušas bija pilnībā aizķepušas ar melnajiem sodrējiem. 45 minūtes mēs masējām bērna sirdi, reanimējām, un, konstatējot smadzeņu nāvi un gandrīz divreiz pārsniedzot reanimācijas limitu, tika pieņemts fakts, ka bērns ir miris. Jau rakstīju pacienta slimības vēsturē atvadu teikumus, kad... nezinu, no augšas vai iekšas, nāca tāds pilnīgs neloģisms: Pēter, vajadzētu tomēr vēlreiz nointubēt un izskalot ar sodas šķidrumu! Laist trahejā sodas šķīdumu nav akadēmiski pareizi. Ar lielu spiedienu izskalojām un ļoti uzmanīgi atsūcām lielu, melnu bronhu koka atlējumu - šausmīgu nosprostojumu, un bērns uzreiz sāka ventilēties. Bet ventilēšana bija pārtraukta kādas piecas minūtes, bērns jau bija klāts ar plankumiem. Sākām atkal kardiopulmonālo reanimāciju - sirds sāka strādāt. Biju ļoti duālā stāvoklī: no vienas puses, bērns bija atdzīvināts, no otras puses, bija izmisums, ka bērnam būs smadzeņu dekortikācija, ka viņš visu mūžu labākajā gadījumā būs invalīds. Bet... pēc četrām dienām bērns bija atvienots no aparāta un pats ēda auzu putru.

Kas vispār ir intuīcija? Mūsdienās atbilde uz šo jautājumu vairs nav tikai viedoklis, intuīcija ir kļuvusi par zinātniskas pētniecības objektu. Piemēram, zinātnieki pēta, kā pasta baloži, izmantojot sarežģītas navigācijas sistēmas, tūkstošiem kilometru attālumā atrod mājas. Kā suns pārpeld Lamanšu un nokļūst pie sava saimnieka? Vai kā lapsu mamma kilometru attālumā var ietekmēt savus lapsēnus? Zinātnieki ir sapratuši - intuīcija nav mistika vai pieredze, bet mums pagaidām nezināma smadzeņu un apkārtējās telpas mijiedarbība. Intuīciju varētu definēt kā ikvienā dzīvā organismā ieprogrammētu izdzīvošanas sistēmu.

Stenforda universitātes Neordinārās fizikas un apziņas laboratorijā profesors Rasels Torgs (Russel Targ) 20 gadu pētījis tādus psihes fenomenus kā gaišredzība, telepātija, intuīcija, pētījis, cik cilvēks ar apziņu vispār var iespaidot realitāti. Un secinājis - tas ir iespējams, bet nav dots visiem. Līdzīgi kā viens prot skaisti zīmēt, bet citam šā talanta nav.

Ārstiem ir milzīgs un pamatots zobs uz ekstrasensiem un šamaņiem, kas 99,9% gadījumu ir šarlatāni, bet skaidrs, ka ir arī cilvēki ar inteliģentām paranormālām spējām - pasaules bagāto valstu laboratorijās zinātnieki šādus cilvēkus pēta. Vienīgais precedents, kad cilvēkam bez medicīniskās izglītības Amerikas Medicīnas asociācija un Zinātņu akadēmija ir piešķīrusi licenci konsultēt pacientus, ir Edgars Keisijs. Viņa spējas tiešām bija unikālas, paranormālas - 75% gadījumu viņa medicīniskā diagnostika bija pareiza.

Tāpat Amerikas Pediatrijas akadēmijas dažādos rakstos lasāmas atziņas, ka bērnu vislabāk var izārstēt, ja ārstēšanas procesā piedalās vecāki. Inteliģentas mammas 50% gadījumu ārstam intuitīvi pasaka priekšā, kas pacientam kaiš. Kas tas ir? Mātes jušana.

Jā, sievietes un vīrieša intuīcija atšķiras. Dievs pasarg', ja šo pasauli balstītu tikai vīrieša racionālisms un loģika, kas nav kreatīva! Daudzos pētījumos (piemēram, pirmsnāves pētījumos) pierādīts, ka sievietes psihe, intuīcija, viņas redzējumi, sapņi, mātes intuīcija, gaišredzība vienmēr bijusi priekšā vīriešiem. Kāpēc? Ir apzinātas atšķirības smadzeņu neiroķīmiskajā uzbūvē, taču to nevar saistīt tikai ar neiroķīmiskām reakcijām. Leonardo da Vinči reiz teica: kur vīrieši desmitkārt šaubās, sievietei tas ir skaidrs. Jebkurš mednieks zina, ka vislabākie alu suņi ir kucītes, nevis takši. Tāda vienkārši ir daba. Sievietes prāta matērijas īpatnības ir plastiskākas, viņas vairāk izmanto labās puslodes potenciālu. Para dokss, bet vis vairāk intuīciju nomāc intelekts, ļoti masīvas zināšanas par kādu tēmu. Jo smadzeņu aktivitāte mazāk kontrolēta, jo intuīcija pieaug. Mums zināmā mērā jušana ir atrofējusies, un tas saistīts ar kreisās smadzeņu puslodes pārslogotību.

Protams, zināšanas un pieredze ir ārstu maize, un ikdienas darbu plūsmā intuīcija paliek otrajā plānā. Tā tam arī jābūt. Mums vispirms jāņem vērā laboratorā, klīniskā atrade, tehnoloģijas un kolektīvais intelekts. Citādi bija iepriekšējās paaudzes ārstiem, kam nebija pieejami tādi diagnostiskie un laboratorie izmeklējumi.

Maz ticams, ka ģeniāla intuīcija viena pati izglābs pacientu, drīzāk uz to jāskatās kā uz interesantu blakusparādību. Jāpiemin viens no mūsu bērnu ķirurģijas patriarhiem - abdominālais ķirurgs Ēriks Jēkabsons, viņam bija fenomenāla jušana, ko viņš lieliski prata savienot ar zināšanām un pieredzi. Uz to mums katram būtu jātiecas.

Spontāna reakcija, kas ļāvusi izglābties no fatālām sekām

"Reizēm intuīcija izpaužas kā spontāna rīcība vai doma, bet grūti pateikt, kas to rada. Man dzīvē bijuši vairāki šādi mirkļi, kad pēc tam esmu domājis, kāpēc tā darīju, taču mana rīcība ļāvusi izglābties no fatālām sekām. Reiz skolas gados, braucot no skolas mājup pa vientuļa ceļa kreiso pusi, pēkšņi iedomājos pārbraukt uz labo pusi, un pēc pāris sekundēm man pretī pa kreiso pusi traucās motocikls. Ja es būtu palicis kreisajā pusē, tad manis, visticamāk, vairs nebūtu. Kaut kas man pēkšņi lika pāriet otrā pusē. Vai tā bija intuīcija?" vaicā P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Torakālās ķirurģijas centra vadītājs JĀZEPS BAŠKO.

Jāzeps Baško, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Torakālās ķirurģijas centra vadītājs Jāzeps Baško, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Torakālās ķirurģijas centra vadītājs
Jāzeps Baško, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Torakālās ķirurģijas centra vadītājs

Intuīciju varētu raksturot kā momentānu reakciju. Zināšanas, problēmas risinājums pēkšņi rodas apziņā vai persona rod nepieciešamību veikt konkrētu darbību. Piemērs - braucot mājās no izsaukuma, 10-12 metru aiz mēbelēm piekrautas mašīnas, uzmetot skatienu mašīnai un it kā nekonstatējot neko būtisku, kategoriski saku šoferim: bremzē! Šoferis reaģē momentāni, un mūsu priekšā no kravas mašīnas priekšā uz ceļa nogāžas skapis.

Jebkuram indivīdam lielākā vai mazākā mērā piemīt intuīcija. Runājot par tās izcelsmi, Viljams Kautzs, Pielietojamās intuīcijas centra direktors Kalifornijā, 1974. gadā izteica domu, ka intuīcija, nākot no apziņas augstākajiem līmeņiem, izejot caur zemapziņu, mainās pēc zemapziņā jau agrāk uzkrātās informācijas, atmiņām, iespaidiem un bailēm un tiek vai nu izslēgta, vai izpaužas noteiktā līmenī. Intuīciju dēvē arī par priekšnojautu, jušanu, ģenialitātes uzliesmojumu, vērīgu skatienu. Katrs intuīciju var just citādi: kā fizioloģiskas sajūtas, ādās krāsas maiņu, veidojot apsārtumu, smaguma sajūtu kuņģī, iekšēju balsi, nepatiku pret sastapto cilvēku, iedvesmu, dievišķu spēku klātbūtni utt.

Ārstam kā personībai jābūt atvērtam citām patiesībām. Ja situācija mainās un ir vēlme palikt pie vecā scenārija, varbūt vajag sev atgādināt, ka neredzu visu iesaistīto apstākļu veselumu. Intuīcijas veidošanā visam ir nozīme. Tu vēro norises dabā, esi teātrī, lasi grāmatu, klausies mūziku, tev rodas zināmas asociācijas, kaut kas saslēdzas, rodas ķēde un spontāns risinājums - iespējamā diagnoze, ārstēšanas variants. Vai tā ir Dieva balss vai tikai tavas kreisās smadzeņu puslodes darbība? Vai tā ir tava izvēle? Vai tava izvērtējuma sekas, tavas zemapziņas produkts?

Ārstam diagnostikas un ārstniecības procesā jāizmanto visa informācija, izjūtas, ko dod apkārtējā vide. Vai tā būtu dzīvā radība, daba, mēness fāzes, jo visi šie faktori kaut kādā mērā ir saistīti un iedarbojas uz cilvēku organisma norisēm. Piemēram, mūsu nodaļā ilgstoši dzīvoja kaķis, vārdā Sāra. Mēs vairāku gadu laikā ievērojām - ja kaķis iet gulēt pie slimniekiem, viņiem drīzumā konstatēja infarktu, infarktpmneimoniju, trombemboliju vai kādu citu komplikāciju. Iespējams, dzīvā radība jau pirms komplikācijas iestāšanās bija uztvērusi informācijas plūsmu, kas liecināja par gaidāmo patoloģiju. Ja iespējams, darbā nav pieļaujama steiga. Jāieklausās slimniekā, kolēģī, arī nejauši sastaptā cilvēkā. Problēmu daudzveidība, kontaktu daudzveidība, informācija bagātina bāzi, uz kuras fona rodas intuīcija.

Cilvēka ārējais izskats, uzvedība, runas veids, intonācija, kustības, acu krāsa un izteiksme - tas viss par kaut ko liecina. Personas raksturojums intuitīvi ārstam jau liks dot vērtējumu par pacienta ģimenes dzīvi, privāto dzīvi, sociālo stāvokli, darba apstākļiem, iespējamo slimību. Acis ir atklātā smadzeņu daļa, kas piedalās domāšanas procesā. Skatoties acīs, var noteikt, ko cilvēks domā, tās atspoguļo cilvēka dvēseli un cilvēciskās enerģijas tā brīža līmeni vai daudzumu.

Intuīcija ārstam jāņem vērā, taču nojauta par iespējamo diagnozi jāpamato ar objektīviem rādītājiem. Ideāli būtu, ja varētu apvienot tradicionālās medicīnas spējas ar ārsta-dziednieka kā emocionālās jūtu sfēras lietpratēja un mācītāja kā gara dvēseles zināšanu speciālista spējām. Taču ir situācijas, kas ir tradicionālās medicīnas kompetencē: akūtie stāvokļi, onkoloģija, infekcijas, specifiska orgānu pataloģija, dzemdniecība-ginekoloģija.

Ārsts nevar kļūt par dziednieku vai absolūto Dievu, kas pilnībā atrisina problēmu. Reizēm notikumu norise liek domāt, vai cilvēka likteni, slimības iznākumu, ārstēšanas procesu nenosaka kāds augstāks spēks. Tas gan nedod ne mazākās atlaides ārstam viņa profesionālā darbībā.

Profesijā sieviešu intuīcijas pārsvaru neesmu izjutis, vairāk ar to esmu saskāries sadzīvē. Esmu novērojis, ka pacientes daudz biežāk nekā vīrieši intuitīvi nojauš, kas ar viņām notiek, bet tas viņām reizumis var būt apgrūtinoši. Psiholoģijas profesors William Icker Teksasas universitātē Arlingtonā 20 gadu pētīja atšķirību starp vīriešu un sieviešu intuīciju. Viņš pētījumā izgāja no pieņemtā kulturālā stereotipa, ka sievietes uzmanīgāk un rūpīgāk nekā vīrieši izvērtē citu cilvēku domu un izjūtu būtību. Pētījumā tika noskaidrots, ka sievietes intuīcijas līmenis ir augstāks par vīrieša intuitīvo prognozi, veicot to obligātā darba nosacījuma ietvaros. Taču interesanti, ka, parādoties nosacījumiem par papildu materiālu atalgojumu, vīrieša izpildījumā intuitīvais redzējums bija salīdzināms un pat labāks nekā sievietes izpildījumā.

Man nav bijis jušanas, ka no augšas kāds suflētu priekšā

"Ja pārāk paļaujas uz intuīciju, tad cilvēks mazāk lasa, mazāk interesējas par jaunākajiem pasaules atzinumiem un atļaujas spekulēt, sacīdams: "Man šķiet, ka vajadzētu rīkoties šādi." Zināšanām ir sava vieta un intuīcijai - sava intīmā vieta," domā P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājs asoc. prof. JURIS POKROTNIEKS. Viņš spriež: tiem kolēģiem, kam akūtās situācijās lēmumi jāpieņem ātri, iespējams, intuīcijai ir lielāka nozīme.

Juris Pokrotnieks P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājs Juris Pokrotnieks P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājs
Juris Pokrotnieks P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājs

Uzskatu, ka intuīcijai jeb nojautai vienmēr ir bijusi un būs nozīme neatkarīgi no gadsimta, kurā dzīvojam, tā ir mūsos arī neatkarīgi no profesijas. Bet to nevajadzētu pārlieku afišēt.

Mūsu intuīciju bieži vien pamato divi trīs pēdējie gadījumi. Atmiņā jau parasti paliek pēdējie notikumi vai kāds traģisks atgadījums. Un mūsu rīcībā tad lielu lomu var nospēlēt intuitīvas bailes vai nesekmīga pieredze. Taču, papētot problēmu dziļāk - aptverot 100 pacientu izlasi -, redzams, ka intuitīvais secinājums bijis aplams. Tāpēc svarīgi pārdomāt visus objektīvos rādītājus, nevis tikai to, kas šķiet. Protams, var gadīties situācijas, kad laika trūkuma dēļ jāpaļaujas tikai uz intuīciju.

Vēl padomju gados manam tētim garāžu palīdzēja mūrēt vecs meistars. Ja tagad paskatās uz šo garāžu un salīdzina ar citām turpat blakus, tad redzams, cik perfekti tā ir izveidota - taisnām līnijām, ar precīzu ķieģeļu klājumu un atstarpēm. Šim vecajam meistaram bija teiciens: acu mērs - sūda mērs. Tātad īsts meistars ņems vērā ne tikai intuitīvus apsvērumus, bet arī mērus un pierādījumus.

Es laikam to sauktu vairāk par pieredzi, pēc kuras mēs pieņemam gala lēmumu. Bieži savu pieredzes un smadzeņu darbības rezultātu attiecinām uz intuīciju. Piemēram, ātrspēles meistari šahā - viņu panākumu pamatā ir šaha skola un fantastiska smadzeņu darbība.

Man pašam nav bijis sajūtas, ka man kāds no augšas suflē priekšā. Idejas atnāk pašas, ja par tām ļoti daudz domā.

Sievietēm, manuprāt, ir daudz izteiktākas intuitīvās spējas, vīrietim vairāk vajag pamatojumu. Piemēram, kolonoskopijā, kas ir sarežģīta izmeklēšana, tehniski mēs zinām, kā iziet visus grūtos līkumus, bet, kā likums, sievietes, pat īsti neiedziļinoties visās niansēs, šo izmeklējumu veic ļoti labi. Ne tikai mūsu kolektīvā, arī pasaules medicīnā sāk dominēt dāmas, kas ienes medicīnā šo interesanto - maņās pamatoto - garu.

Amatieri un mākslinieki

JĀNIS SERGEJENKO, ģimenes ārsts, Brocēnos strādā kopš 1980. gada. Pirms tam bijis arī feldšeris Jaunauces pagastā, dažus mēnešus strādājis ātrajā palīdzībā, neilgi pildījis medmāsas pienākumus poliklīnikā. Viņš uzskata, ka ārsts-amatnieks strādā, kā vienkāršāk - tikai pēc protokola, bet ārsti-mākslinieki ņem palīgā arī citus instrumentus, tostarp intuīciju.

Jānis Sergejenko, ģimenes ārsts no Brocēniem Jānis Sergejenko, ģimenes ārsts no Brocēniem
Jānis Sergejenko, ģimenes ārsts no Brocēniem

Ja rakstīts, ka konkrētas saslimšanas gadījumā ir tāda un tāda terapija un vajadzīgi tādi un tādi izmeklējumi, ārsts-amatnieks to visu nodrošina. Viņam vienalga, kāds izskatās slimnieks. Pirmais šāda ārsta jautājums: kur jums izmeklējumi? Arī terapija tiek norīkota pēc protokola, pat nemēģinot pieļaut citu iespēju. Protams, strādāt stingri pēc protokoliem ir visdrošāk, jo tad neviens nevar "piesieties". Esmu redzējis izrakstus pēc speciālistu konsultācijām, un tie iepriekš teikto apliecina. Nesaukšu klīnikas un ārstus, bet man pat šķiet, ka izmeklējumu loks nav pārskatīts desmitiem gadu. Pirms vienkāršākas operācijas pusi no izmeklējumiem es izmestu ārā - un nekas no tā nemainītos. Tā tomēr ir "dzīva nauda". Kad mācījos sestajā kursā, profesors Leja teica: "Kolēģi, domājiet, domājiet un vēlreiz domājiet līdzi, kāpēc jāsūta uz vienu vai otru izmeklējumu."

Ārsti-mākslinieki, kam tiešām svarīga cilvēka veselība, dara visu, iesaistot gan intuīciju, gan pierādījumos balstītu medicīnu. Ārsts- mākslinieks domā līdzi. Kāpēc tas jādara un vai tieši šoreiz jādara?

Manuprāt, daļēji intuīcija cilvēkā jau ir un daļēji rodas no pieredzes. Zināšanas, ko darba gaitā un mācoties esi ieguvis, kaut kādā veidā no dziļākajiem apziņas vai zemapziņas plauktiņiem izlien ārā, tās var sakārtot konkrētā virknē un tikt pie diagnozes. Man intuīcija palīdz ātrāk cilvēku aizsūtīt uz īstajiem izmeklējumiem. Ja ar mazāku izmeklējumu skaitu tieku pie diagnozes, domāju, tas ir gan val­stiskā ziņā labāk, gan slimniekam patīkamāk. Nekad nepaļaujos tikai uz intuīciju, bet cenšos ar izmeklējumiem apstiprināt iekšējās nojautas. Ja nav tas, par ko bija aizdomas, meklēju tālāk. Man ir bijuši slimnieki, kurus, tikko uzlūkojot, jau jūtu - viņam varētu būt audzējs. Kas par to licis domāt, pat nevaru īsti pateikt. Man ir bijis - un ne retos gadījumos -, kad, vadoties pēc intuīcijas, bijis tēmēts izmeklējums - tieši tas, kas pacientam vajadzīgs. Svarīgi, ka viņš ir ieguvis laiku ārstēšanai. Ja uz katru izmeklējumu jāgaida mēnešiem, iespējams, cilvēkam tos vairs nevajadzēs...