Kā izvēlēties kolēģi sadarbībai?

Pa tālruni un noķerot kolēģi aiz piedurknes

"Sadarbībā ar kolēģiem, ar kuriem kopā strādāju, man, pirmkārt, ir svarīgi, lai mēs saprastos, apmēram vienādi domātu par ārstēšanas metodēm. Uzskatu, ka ārstu lokā kolēģi vairāk jāvērtē profesionāli," saka dr. R. Bikaviņa, kura gandrīz 18 gadu nostrādājusi Saldus slimnīcā, tagad strādā Kuldīgas slimnīcā un Talsu slimnīcā, bet Saldū saglabājusi privātpraksi.

Man ļoti daudz nozīmē kolēģi, no kuriem esmu mācījusies. Piemēram, daktere Rasma Freiberga Saldus slimnīcā. Pēc viņas lūguma tagad esmu konsultējusi arī dažus viņas pacientus. Ar dakteri Freibergu joprojām esam jaukās attiecībās; ja ir ginekologu asociācijas sēde, uzaicinu līdzi, tad braucot varam izrunāties.

 Man ir paveicies pilnveidot savas prasmes pie kolēģiem, kas ir lieliski speciālisti savā jomā - pie dakteres Marijas Zvaigznītes, Daces Melkas, Ināras Miltiņas, Mairas Jansones. Zinu, ka varu viņām vienmēr piezvanīt (ja ļoti nepieciešams - arī naktī) un saņemt padomu. Esmu pat lepna, ka varu atļauties šīm kolēģēm piezvanīt.

Vēl man bijusi laba sadarbība ar Katastrofu medicīnas centra ginekoloģēm dakteri Poli un dakteri Manjakovu. Arī viņas vienmēr grib zināt, kas notiek tālāk ar pacientu, ja viņš nav paņemts līdzi uz Rīgu. Lūdz, lai piezvana un informē. Tā ir šī labā izjūta, ka es neesmu pēdējais punkts zemes virsū, ka noteikti ir vēl kāds, uz kuru varu paļauties.

Man kā jaunajai speciālistei daudz deva tas, ka nepaliku Rīgā, bet atbraucu uz rajona slimnīcu. Saldus slimnīcā pirmo patstāvīgo ginekoloģisko operāciju veicu kopā ar dakteri Briedi - ķirurgu un slimnīcas vadītāju. Strādājot rajonā, bieži iznāk sadarboties ar citu specialitāšu ārstiem. Ar ķirurgiem man vienmēr bijusi laba saprašanās kaut vai tikai tāpēc, ka vajadzīgas otras rokas, ar ko operēt kopā. Laukos jārēķinās, ka ne vienmēr pretī būs otrs ginekologs, tāpēc ir svarīgi sadzīvot, uzticēties, zināt, ka rokas, kas palīdzēs, būs labas.

Pati esmu mācījusi studentus un rezidentus. Neteikšu, ka man ļoti patiktu mācīt, bet labi atceros, kā pašai bija darba gaitu sākumā, cik svarīgi, lai kolēģi manī, jaunā speciālistē, neradītu bailes vai stresu. Kaut kāda pieredze man uzkrājusies, ir bijuši gadījumi, kas gadās tikai vienreiz dzīvē, un kāpēc gan lai es par to nepastāstītu jaunam kolēģim? Bet jauni dakteri jau nenāk, mēs diemžēl novecojam.

Man ir daudz kursabiedru. Piemēram, daktere Maira Jansone ir mana grupas biedrene. Attiecības ar kolēģiem kursabiedriem tomēr ir mazliet citādas nekā tad, ja mēs būtu tikai kolēģes. Salidojumā mums izdalīja lapas ar informāciju, kur katrs kursabiedrs strādā. Īsti vēl neesmu to izmantojusi, bet varbūt vēl noderēs. Arī aizvietot Talsu slimnīcas kolēģi, kurš ilgāku laiku nevarēs strādāt, mani pielauza kursabiedrene.

Par ārstiem, pie kuriem esmu sūtījusi savus pacientus, negatīvu informāciju neesmu dzirdējusi. Reizēm varbūt ir negatīva informācija par slimnīcām vispār. Nesen viena paciente teica - biju iedomājusies, ka Stradiņos būs kā Čikāgas cerībā - tūlīt visi ārsti skries un ņemsies tikai ar viņu. Taču bijis jāsēž un jāgaida, kamēr kāds pienāks. Nevaru kritizēt viņai līdzi. Man gan negribētos akmeni nevienā dārziņā mest, bet reizēm Rīgas kolēģi mazliet grēko ar apmēram šādu tekstu: "Pie kā jūs esat ārstējusies! Kas jums tur darīts!" Es cenšos šādus tekstus nerunāt, jo cilvēkiem uzreiz šķiet, ka iepriekšējais ārsts bijis slikts. Tas, ko par otru sliktu pateiksim, vērsīsies pret mums pašiem, jo ko gan pacients domās par dakteri, kurš kritizē citus kolēģus! Ārsti tāpat ir tikai cilvēki ar savām vājībām un rakstura īpatnībām. Cenšos izvairīties no kolēģiem, kas vij intrigas.

Vai savstarpējā saziņā varētu palīdzēt e-veselība, grūti spriest - mums līdz tam vēl tālu. Ar kolēģiem pārsvarā sazinos pa tālruni. Ja kādu pacientu esmu aizsūtījusi pie kolēģa, bijis arī tā, ka asociācijas sēdē esmu viņu noķērusi aiz piedurknes un pajautājusi par šo pacientu. Ginekologiem vismaz reizi mēnesī notiek asociācijas sēdes, varam pieiet pie kolēģiem, lektoriem, asociācijas vadītājiem un noskaidrot to, kas interesē. Arī pie kafijas tases tiek diskutēts ne jau par vīru un bērniem vai pēdējo teātra izrādi, bet pārsvarā par darbu.

Kolēģi var zvanīt jebkurā mirklī - svēta lieta!

Ā. Svolaks stāsta, ka savulaik Liepājas Centrālajā slimnīcā, likvidējot lor nodaļu ar 70 gultām, visi pārcēlušies uz Liepājas metalurgu. "Joprojām esam tie paši, tikai daktera Rozes vairs nav. Man nav problēmu piezvanīt kolēģim nakts vidū. Ja nepieciešams, tāpat var zvanīt man."

Mums vēl nav kā seriālos Grejas anatomija, Doktors Hauss - tur jestrāk iet. Lielos centros tā arī jābūt - dakterim ir brīvdiena un viņa nav. 1983. gadā uz Priekuli atnācām divpadsmit jauni ārsti vienā reizē. Tāpēc tie, kas tur kopā strādājām, esam komanda, kas kopā izēdusi puspudu sāls. To pašu varu teikt par loriem - cik nu viņu Liepājā ir, tik turas kopā. Diemžēl daudzi no studiju biedriem ir aizgājuši no medicīnas uz biznesu, farmācijas firmām, aizbraukuši uz ārzemēm.

Ja netiekam galā tepat uz vietas, ja ir nopietnas šaubas, piemēram, par onkoloģiju, zvanām uz Rīgu, sūtām bildes. Varam pat nofilmēt. Neviens konsultāciju nav atteicis. Sadarbība mums ir normāla, lai gan vienmēr var vēlēties labāk. Igauņiem, manuprāt, šajā ziņā ir labs piemērs: Tartu strādā divpadsmit lori vienā vietā - un starp viņiem vēl divi profesori. Turklāt igauņiem ir divi centri - Tallinā un Tartu. Un tad viņi tā draudzīgi ecējas. Strādājot kopā lielākā kolektīvā, var darīt lielākas lietas: precīzāk izlemt, ir plašākas konsultāciju iespējas, aizmugure labāka. Katram ārstam jau tomēr ir savs viedoklis, un pacientam ir tiesības izvēlēties. Ja pacients savāc vidējo viedokli, tas ir labi. Kādreiz var kaut ko nepamanīt, tad kolēģis pamanīs.

Katram sava pieredze, metodes, ko vairāk izmanto. Piemēram, vienam igauņu profesoram ir teiciens, ka iesnas ir ķi rur ģis ka saslimšana. Kuldīgā daktere Ābele nodarbojas ar homeopātiju. Jūrmalā kolēģis vairāk mēģina ar adatu terapiju. Ja es netieku galā, turklāt redzu, ka cilvēks vairāk tic kolēģu metodei, noteikti sūtu konsultēties.

Esam maza klīnika, bet labi nodrošināti - galvenā ārste ir tik atsaucīga! Mums ir līgums ar slimokasi, bet mēs no viņiem neprasām naudu, mums atkrīt iepirkuma konkursi. Piemēram, ieraudzīju izstādē iekārtu, kas maksā 60 tūkstošus latu, jutu, ka būs īstā. Aizbraucu uz Vāciju, pataustīju pogas - pēc mēneša aparāts bija mājās. Jā, kolēģiem jāstrādā ar to, ko es esmu izvēlējies. Ir jautājumi, kuros ir zināmas līderu pozīcijas. Svarīgi, lai aparatūru pērk praktiķis, kurš ar to strādās, nevis ierēdnis, kam ir princips - lētāk. Vēl pirms neilga laika paretam dežurēju Reģionālajā slimnīcā, taču... ja ikdienā strādāju ar labu aparatūru, nespēju iet uz dežūru, kur varu tikai spīdināt lukturīti.

Metalurgā strādājam trijatā - ko izlemjam, to darām. Uz zoba viens otru bieži pavelkam, bet tas nav ļauni domāts. Mēs jau esam viltīgi - speciāli uz varžacīm nekāpjam.

Man nav bijis konfliktu ar kolēģiem. Tiem, kuri strādā, kuri kaut ko praktisku dara pacientu labā, nav konfliktu! Var būt domstarpības ar administrāciju, bet tad ir tāda lieta kā subordinācija. Mums visiem ir pāri piecdesmit, bet pa šiem gadiem neviens jauns kolēģis nav nācis. Neviens pat nav mēģinājis, rezidentu nav. Tāda diemžēl ir valsts politika.

Vai ar latviešu mentalitāti iespējams kļūt koleģiālākiem?

K. Kreislers, Talsu slimnīcas ķirurģijas un traumu nodaļas vadītājs uzskata, ka uzticamība kolēģu starpā veidojas tad, ja nav savstarpēju attiecību konfliktu. "Ja palūdzu cilvēkam kaut ko izdarīt un viņš mani pieviļ, uzticība var zust. Ļauju cilvēkam reizi kļūdīties, otrreiz jau skatos ar aizdomām. Izvērtēju, protams, visus apstākļus."

Nevaru noliegt to korporatīvo saišu nozīmību, kas iegūtas vēl studiju laikā. Ķirurgs labāk kontaktējas ar sava vecuma radiologu, kardiologu vai citu speciālistu. To varu attiecināt arī uz sevi, un, manuprāt, tas ir pilnīgi normāli. Tāpat arī mani skolotāji no rezidentūras laikiem nekad nav atteikuši palīdzību. Zvanu un nekautrējos lūgt padomu. Tiesa, augot pieredzei, vajadzība pēc šiem zvaniem kļūst arvien retāka.

Zvanīt un lūgt padomu kolēģim nakts vidū vērtēju kā sava veida nekaunību - varbūt tā ir latviešu mentalitāte vai audzināšana?! Protams, ja ir nopietna situācija, gan esmu saņēmis zvanus, gan pats zvanījis. Nekad neatsaku palīdzību, taču, ja tas notiek sīkumu dēļ, esmu dusmīgs.

Runājot par uzskatu saderību netradicionālu ārstēšanas metožu pielietojumā, tās neatzīstu, taču nenievāju. Rajonā sadarbības partneru izvēle nav liela, jo viņu vienkārši nav - kāds partneris ir, ar tādu jāsadarbojas. Svarīgākie nosacījumi ir profesionalitāte un komunicēšanas kvalitāte. Ja kolēģis ir augstas raudzes, bet ar viņu nav iespējams komunicēt, iespējams, viņa augstprātības vai nekaunības dēļ, ja viņam nevar uzticēties - tas tomēr atšķaida kvalitāti. Tāpēc uzskatu - profesionalitātei un komunicēšanas prasmei jābūt līdzsvarā.

Noteikti nesadarbotos ar kolēģi, kurš negrib sadarboties ar mani. Ķirurģijā nereti pietrūkst roku - ja eju kādam palīgā asistēt, tad sagaidu, ka nepieciešamības gadījumā arī viņš man palīdzēs.

Visideālākais sadarbības variants - saruna ar kolēģi aci pret aci. Taču praktiski starppilsētu vai starprajonu līmenī tas notiek telefoniski vai arī satiekoties asociāciju sēdēs, uz kurām paņemu līdzi problemātiskā pacienta izmeklējumus un parādu kolēģim, kurš var dot padomu.

Arī Talsu slimnīcā līdzīgi kā citviet Latvijā ienāk elektroniskās tehnoloģijas - drīzumā tiks sakārtota pacientu radioloģisko izmeklējumu datorizācijas sistēma; tā noteikti uzlabos speciālistu sadarbību.

Man nav gadījies, ka pacients atnestu negatīvu informāciju par speciālistu, pie kura esmu viņu nosūtījis. Taču, ja pacients runā par kādu speciālistu sliktu, mani tas dara uzmanīgu, rada neuzticību - iespējams, viņš runās sliktu arī par mani... Arī ārsti ir tikai cilvēki, kas kļūdās, - medicīna ir melnā  kaste, kurā nevar ielīst! Sūdzības par mediķiem MADEKKI pamatā nonāk kolēģu vainas dēļ - runājot ar pacientu, ārsts netīšām vai apzināti ir izteicies nekorekti par kādu savu kolēģi. Arī Rīgas speciālisti šajā ziņā nereti ir nekoleģiāli, neizprotot, kādos apstākļos strādā rajonu ārsti, - nu, nevaram mēs izdarīt to, ko reizēm var izdarīt Rīgā!

Vai iespējams kļūt koleģiālākiem, ņemot vērā latviešu mentalitāti un jēlkapitalismu? Manuprāt, kamēr pastāvēs homo soveticus suga, kas nepareizi izprot konkurenci, nekas nemainīsies. Jānāk jaunai paaudzei, kura nepazīst sociālisma laikmetu - iespējams, viņi domās citādi.

Foto: Ingus Ķēpulis, Ilze Vainovska, Laima Landmane