Parazītisms ir ļoti sena parādība – zinātnieki uzskata, ka tas radies vēl pirms mugurkaulnieku izcelšanās un ka parazīti cēlušies no brīvi dzīvojošām formām. Parazīti, sevišķi helminti, uzskatāmi par augsti specializētiem organismiem, kas maksimāli pielāgojušies savai specifiskajai apdzīvojamajai videi un īpatnējiem dzīves apstākļiem.
19. gadsimtā pazīstamais franču ārsts Šarko (J.M. Charcot) novērojis, ka daudzi pacienti, kam attīstās brūces krustu un sēžas rajonā, drīzumā mirst, pasludināja izgulējumu par nenovēršamas nāves priekšvēstnesi. Protams, toreiz nepazina antibiotikas un specifiskas ķirurģiskas un aprūpes taktikas. Taču arī mūsdienās decubitus jeb izgulējuma nepatīkamo dabu skaidrot lieki. Turklāt šī nav tikai gultai vai ratiņkrēslam piesaistīto slimnieku problēma – imobilizācijas apstākļos audu izmaiņas, kas ir pamatā izgulējuma čūlas attīstībai, var izveidoties pat dažu stundu laikā, piemēram, ilgstošas operācijas apstākļos, vai pirms pacients vispār saņem medicīnisku palīdzību. Palūkosimies, ko par šo tēmu raksta pasaulē.
