Glaukoma ir progresējoša optiska neiropātija, kas identificēta kā viens no galvenajiem neatgriezeniska akluma iemesliem pasaulē. Pamatā glaukoma tiek iedalīta kā atvērta kakta glaukoma un slēgta kakta glaukoma: pirmā dominē Āfrikas un Eiropas, otrā — Āzijas populācijās. [1] Pētījumi uzrādījuši, ka paaugstināts intraokulārais spiediens (IOS) cieši saistīts ar glaukomas progresēšanu un redzes lauka defekta pasliktināšanos, tāpēc glaukomas terapijas pamats ir IOS pazemināšana ar medikamentozu, lāzera vai ķirurģisku terapiju. [2]
Zinātnieki sniedz papildu pierādījumus tam, ka intrakraniālajam spiedienam ir svarīga loma glaukomas ar normālu spiedienu gadījumā, kas veido līdz pat 50 % no visiem glaukomas gadījumiem. Nesenais klīniskais pētījums parāda, ka zems intrakraniālais spiediens korelē ar pavājinātu pacienta redzi, īpaši deguna zonā.
Jaunākie pētījumi norāda, ka metformīnam piemīt aizsargājošs efekts atvērta kakta glaukomas (AKG) un ar vecumu saistītas mākulas deģenerācijas (VSMD) gadījumā. Tomēr iztrūkst padziļinātu pētījumu par šo tēmu, kā arī saistība nav izvērtēta liela apmēram perspektīvas kohortas pētījumos.
Okulāra hipertensija ir svarīgs primāras atvērta kakta glaukomas riska faktors. Dati no ilgtermiņa pacientu novērošanas var būt noderīgi, lai lemtu par okulāras hipertensijas pacientu pārvaldību.
Glaukoma ir optiska neiropātija, kas rodas 2—10 % indivīdu pēc 50 gadu vecuma un ir galvenais neatgriezeniska akluma cēlonis pasaulē. Patlaban pasaulē ir 66,8 miljoni glaukomas slimnieku, no tiem apmēram 9 miljoni ir akli ar abām acīm.
Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka fiziska aktivitāte var palēnināt vai novērst makulas deģenerācijas attīstību un no tām var būt ieguvumi citu bieži sastopamu redzes zuduma cēloņu gadījumos, piemēram, glaukomas un diabētiskas retinopātijas.
Glaukomas norise un ārstēšana bērnu vecumā būtiski atšķiras no glaukomas pieaugušajiem. Savlaicīga diagnostika un dzīves kvalitātes saglabāšana, nodrošinot iespēju robežās pilnvērtīgu redzes funkciju, ir vieni no svarīgākajiem aspektiem, kas jāņem vērā. [1—3]
Acu slimību pacientu lielākās bažas vienmēr izpaužas jautājumā: “Vai man draud aklums?” Dažādas acu slimības ietekmē atšķirīgus redzes funkcijas aspektus dažādās pakāpēs, un pacienti visbiežāk labi spēj adaptēties, izmantojot atlieku redzi. Uzskatāmi tas izpaužas pacientiem ar iedzimtām redzes orgāna slimībām, kad neiroplastiskums nereti izpaužas arī neirosubstitūcijas veidā.
Sausās acs sindroms ir daudzfaktoriāla acs virsmas slimība, kas var izpausties gan kā diskomforts, gan sāpes acīs ar un bez redzes asuma zuduma, un tā būtiski ietekmē kopējo dzīves kvalitāti.
Acis tēlaini mēdz saukt par cilvēka dvēseles spoguli, par logiem, kas ļauj ieskatīties mājas iekšienē. Pētnieki acis sauc par logiem uz cilvēka centrālo nervu sistēmu. Medscape ziņu portālā var lasīt, ka atklāta saikne starp glaukomu, diabētisku retinopātiju, kā arī ar vecumu saistītu makulas deģenerāciju un Alcheimera slimību!
Pasaulē glaukoma ir zināma kā viens no lielākajiem invaliditātes izraisītājiem, tā ir otrais biežākais akluma cēlonis pasaulē — 8 % gadījumu. [1] Glaukoma ir optiska neiropātija, kas izpaužas ar tipiskiem redzes lauka defektiem, galvenokārt saistīta ar paaugstinātu intraokulāro spiedienu. [2]
Glaukoma ir daudzfaktoru optiska neiropātijas slimība, kam raksturīgs progresējošs redzes nerva deģeneratīvs bojājums un neatgriezeniska redzes zuduma attīstība. Par spīti tehnoloģisko iespēju progresam joprojām glaukomas patoģenēze nav īsti izpētīta.
Pēdējos 50 gados glaukomas definīcija mainījusies par gandrīz 180°. Pašreiz uzskata, ka glaukoma ir optiska neiropātija, ko raksturo tīklenes ganglionāro šūnu (RGC) un to aksonu progresējošs zudums. Tas rada neatgriezeniskas izmaiņas redzes nerva diskā un attiecīgi — izmaiņas redzes laukā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
16. Reto slimību konferences laikā 19. aprīlī Dr. Valdis Ģībietis prezentēja AL Amiloidozes vienlapi ģimenes ārstam un hematologam. Materiāls vienā lapā apkopo informāciju par slimības simptomiem, tajā skaitā izceļ sarkano karogu simptomus, diagnostikas shēmu, iezīmē nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanas steidzamību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).