PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Osteoartrīts, pasaules sāpe

G. Dansone
Osteoartrīts, pasaules sāpe
Lai attaisnotu virsraksta formulējumu, varētu rīkoties tradicionāli, proti, minēt skaitļus. Tomēr pietiks atzīmēt, ka, saskaņā ar jaunākajiem PVO ziņojumiem, muskuloskeletālās slimības ir izplatītākais invaliditātes cēlonis visā pasaulē un šo slimību, tai skaitā osteoartrīta, prevalence, pieaug reibinoši strauji; sevišķi uz populācijas novecošanās fona. Vēsturiski osteoartrīts gan primāri uzmanību izpelnījās veterinārārstu aprindās, aprūpējot kurtus un sacīkšu zirgus (kā nekā locītavu stāvoklis tieši ietekmēja dzīvnieka vērtību), kamēr humānā medicīna piedāvāja visai maz, jo osteoartrīts tika uzskatīts tikai par normālu novecošanās komponenti, gluži kā matu nosirmošana. Saskaņā ar mūsdienu konsensu osteoartrīts ir aktīva locītavas slimība, nevis dažādu nelabvēlīgu faktoru (tai skaitā gadu skaita) kumulatīvās sekas.

Leptīns - iztrūkstošais ķēdes posms starp osteoartrītu un lieko svaru?

Epidemioloģiskie pētījumi uzrāda paaugstinātu osteoartrīta (OA) prevalenci personām ar lieko svaru un aptaukošanos. Tomēr šo asociāciju nevar pilnībā attaisnot tikai ar mehānisko komponenti (paaugstinātu slodzi locītavās) un wear and tear (nolietošanās) teoriju. Turklāt personām, kuras cieš no palielināta svara, novēro ne tikai svaru nesošo locītavu, bet arī, piemēram, plaukstas locītavu OA paaugstinātu prevalenci.

Pētījumā analizēti skrimšļa paraugi un sinoviālais šķidrums OA pacientiem un personām bez OA, lai noteiktu leptīna - taukšūnu producētā hormona - ietekmi uz skrimšļa metabolismu un apstiprinātu tā nozīmi OA patoģenēzē. Ceļa un gūžas locītavu skrimšļa pāra paraugus (attiecīgi 11 un 6) ņēma no diviem punktiem vienas locītavas ietvaros - no OA visvairāk izmainītās vietas skrimslī (progresīvs OA) un no vismazāk skartās vietas (minimāls OA). Leptīna ietekmes izvērtējumam izmantoja tādus kritērijus kā hondrocītu proliferācijas pakāpe, IL-1-beta, NO līmenis, metaloproteināžu (MMP-9, MMP-13) ekspresija.

Artrītu (OA un RA) prevalences un proporcijas raksturojums Artrītu (OA un RA) prevalences un proporcijas raksturojums
1. tematiskais pielikums
Artrītu (OA un RA) prevalences un proporcijas raksturojums

Paraugos ar progresīvu OA leptīna un leptīna receptoru ekspresijas līmenis bija statistiski nozīmīgi augstāks nekā paraugos ar minimālu OA. Sinoviālajā šķidrumā leptīna līmenis bija augstāks nekā asins serumā. Tāpat novēroja, ka leptīnam ir nelabvēlīga ietekme uz hondrocītu proliferāciju un tas paaugstina IL-1-beta produkciju un metaloproteināžu ekspresiju. Turklāt leptīna mRNS ekspresija skrimslī ar progresīvu OA cieši korelēja ar pacientu ķermeņa masas indeksu. Tādējādi paaugstināts leptīna līmenis sinoviālajā šķidrumā norāda uz tā lokālu katabolu aktivitāti skrimslī, bet novērotās leptīna un leptīna receptoru ekspresijas atšķirības vienas locītavas ietvaros varētu būt saistītas ar skrimšļa destrukcijas pakāpi; korelācija starp ķermeņa masas indeksu un leptīna mRNS ekspresiju, iespējams, ir ilgi meklētā metabolā saikne starp aptaukošanos un OA.

Simopoulu T. et al. Differential expression of leptin and leptin's receptor isoform mRNA between advanced and minimally affected osteoathritic cartilage; effect on cartilage metabolism//Osteoarthritis cartilage, 2007; 15(8): 872-83.

Komentē Dr. Jānis Arājs, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra reimatologs

Osteoartrītam raksturīgas visu locītavu veidojošo struktūru (skrimšļaudu, sinoviālās  membrānas, subhondrālo kaulaudu, periartikulāro muskuļu) bojājums. Izmaiņas ir morfoloģiskas, bioķīmiskas un metabolas ar skrimšļaudu ekstracelulārās matrices (kolagēna karkasa) degradējošo enzīmu - proteināžu (kolagenāze, metālproteināze, gelatināze utt.) sintēzi, sekrēciju un nepietiekošu šo enzīmu inhibitoru izstrādi. Pierādīta ir arī iekaisuma mediatoru - citokīnu klātbūtne (IL-1, IL-6, TNF, prostaglandīni utt.), kas ar savu katabolo ietekmi uz hondrocītu metabolismu gan samazina kolagēna sintēzi, gan veicina papildu proteināžu atbrīvošanu. Tā kā locītavu skrimslis ir avaskulārs un aneirāls, klasiskas iekaisuma reakcijas nevēro. Pētījums par taukšūnu hormona leptīna asociāciju ar osteoartrīta progresēšanu ir interesants, bet prasa citu pētnieku apstiprinājumu.

Blakusslimības un medikamentu lietošana pacientu vidū: Vācijas dati

Prezentēts šķērsgriezuma pētījums ar 1 021 ceļa un gūžas locītavas OA pacientu (66% sieviešu; 34% vīriešu) no 75 Vācijas primārās aprūpes iestādēm (2005). Pētījumā iesaistīto pacientu vecums > 60 gadi, OA ilgums > 10 gadi, ĶMI > 27 kg/m2.

Novēroja, ka visbiežākās blakusslimības abu dzimumu pārstāvjiem ar OA ir arteriāla hipertensija (attiecīgi 56,9% un 52,1%), paaugstināts holesterīna līmenis (36,3% un 35,7%), cukura diabēts (17,8% un 16,4%), sirds mazspēja (19,4% un 18,1%) un sirds koronārā slimība (10,3% un 17,8%), kas atbilst sagaidāmajam minētajā vecuma grupā. Interesanti, ka 21,6% sieviešu un 22,1% vīriešu anamnēzē bija čūlas slimība vai gastrīts (medikamentu blaknes?). Kopējā depresīvu traucējumu prevalence pētījuma grupā bija 19,4%.

Osteoartrīta progresija Osteoartrīta progresija
2. tematiskais pielikums
Osteoartrīta progresija

Kopā 41,3% pacientu sāpju remdēšanai lietoja NSPL (38,7% neselektīvos COX inhibitorus, 2,6% - COX-2), apmēram 10% bija nozīmēti opiāti (sievietēm ievērojami biežāk), savukārt paracetamola lietošana tika dokumentēta tikai 1% pacientu, kas ir aptuveni sešas reizes mazāka nekā dažādiem homeopātiskiem līdzekļiem (6,8%).

Rosemann et al. Osteoarthritis and functional disability: results of a cross sectional study among primary care patients in Germany// BMJ, 2007; (8): 79.

Komentē Dr. Jānis Arājs

Pētījums parāda tiešu metabolā sindroma un osteoartrīta asociāciju. Kustību ierobežojumi, ilgstošais sāpju sindroms, atkarība no citiem aprūpē ir daļējs iemesls nomāktībai, depresīvam sindromam. Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana devās, kas nodrošina atsāpināšanu, var būt trigers (veicinošs faktors) čūlas slimībai, kairinoši ietekmējot kuņģa-zarnu trakta gļotādu. Novērojumi rāda, ka gastroenterālas komplikācijas potencē vienlaicīga glikokortikoīdu un NSPL lietošana vai dažādu NSPL grupu preparātu lietošana vienlaikus. COX-2 inhibitoru procentuāli nelielās lietošanas iemesls ir tā lielā cena, bet paracetamolam - niecīgais atsāpinošais efekts vai nepieciešamība palielināt devu līdz trīs četriem gramiem, kas atbilst sešām līdz astoņām tabletēm. Opiātu (kodeīna) sedatīvā un sāpju slieksni (toleranci) paaugstinošā ietekme ir labs iemesls tā lietošanai.

Kaula izmaiņas

Osteoartrīts ir visas locītavas, ne tikai skrimšļa, slimība - patoloģiskais process skar visas locītavas struktūras: sinoviālo apvalku, kaulu, periartikulāro muskulatūru.

Tā, piemēram, pētījumā ar jūrascūciņām novēroja, ka dzīvniekiem ar spontānu OA subhondrālais kauls divu mēnešu vecumā bija ievērojami plānāks nekā dzīvniekiem bez OA, kā arī deformēts; jūrascūciņām ar OA bija zemāks ķermeņa masas indekss un kolagēna līmenis urīnā, bet augstāks osteokalcīna līmenis asins serumā. (Arthritis Rheum, 2007).

No bifosfonātu pētījumos iesaistītas populācijas atlasīja 107 pacientus ar ceļa locītavas OA, lai ar magnētiskās rezonanses izmeklēšanu (MRI) dokumentētu locītavas strukturālās izmaiņas laika gaitā. Sākotnēji 86 (80,3%) pacientiem novēroja vismaz viena veida kaula bojājuma - tūskas vai cistas - pazīmes, bet 51 pacientam (47,7%) abas minētās. Pēc 24 mēnešiem novēroja cistu vidējā izmēra palielināšanos tibia trohleārajā (+0,64 +/- 2,74 mm) un laterālajā virsmā (+0,15 +/- 0,83 mm). Statistiski nozīmīga korelācija pastāvēja starp skrimšļa apjoma zudumu un tūskas dinamiku mediālajā epikondilī un tībijas mediālajā virsmā, kā arī cistu lieluma izmaiņām mediālajā epikondilī. Multifaktoru analīze parādīja tūskas apjoma neatkarīgu korelāciju ar mediālā skrimšļa apjoma zudumu. Šie dati atspoguļo, ka kaula masas zudums ceļa locītavas OA gadījumā ir prevalents. Korelācija starp tūskas un cistu izmēriem locītavas mediālajā virsmā laika gaitā pastiprinās ar lielāku skrimšļa masas zudumu šajā reģionā.

Novērotais akcentē subhondrālā kaula bojājuma vietu OA patofizioloģijā.

Raynauld J. P. et al. Correlation between bone lesion changes and cartilage volume loss in knee osteoarthritis patients as assessed by quantitative MRI over a 24 ­month period//Ann Rheum Dis, 2007, Aug 29.

Muraoka T. et al. Arthritis Rheum, 2007; 56(10): 3366-74.

Komentē Dr. Jānis Arājs

Izmantojot MRI locītavas skrimšļaudu tilpuma noteikšanā, ir novērota nozīmīga pozitīva korelācija starp ceļa locītavas skrimšļaudu tilpumu un apakšējo ekstremitāšu muskuļu masu, kā arī kopējo skeleta muskuļu masu. Ir atrasta arī nozīmīga asociācija divu gadu novērošanā starp muskuļu masas samazināšanos un skrimšļaudu tilpuma zudumu. Tādēļ, nosakot ĶMI, svarīgi izvērtēt ķermeņa dažādo audu (muskuļaudi, taukaudi, kaulaudi) proporcijas.

Asinsvadu patoloģija osteoartrīta izcelsmē

Savu vietu osteoartrīta patoģenēzes mozaīkā tiecas ieņemt teorija par vaskulāras saslimšanas lomu nozīmīgu locītavu slimību attīstībā un progresijā. Potenciālos mehānismus saista ar periodiski samazinātu asinsriti garo kaulu subhondrālās zonas sīkajos asinsvados, kā rezultāts ir intersticiālā šķidruma apmaiņas traucējumi subhondrālajā kaulā.

Osteoartrīta terapijas shēma Osteoartrīta terapijas shēma
3. tematiskais pielikums
Osteoartrīta terapijas shēma

Asinsrites traucējumi var būt venozas oklūzijas vai stāzes radīti, kā arī saistīti ar mikroembolu veidošanos subhondrālajos asinsvados. Subhondrālai išēmijai ir vairākas iespējamās sekas, pirmkārt - nepietiekama barības vielu un gāzu apmaiņa skrimslī, kas potenciāli ir skrimšļa deģeneratīvo izmaiņu iniciētājs. Otra konsekvence - osteocītu apoptoze subhondrālajā kaulā, kas var iniciēt osteoklastisku kaula resorbciju (uzsūkšanos), samazinot kaula atbalsta virsmas laukumu skrimslim.

Findlay D. M. Vascular pathology and osteoarthritis//Rheumatology, 2007 Aug 10.

Komentē Dr. Jānis Arājs

Savukārt kaulaudu asinsvadu kāda zara akūta tromboze (infarkts) rada kaulaudu išēmisku sabrukumu (vaskulāra nekroze). Šādi gadījumi var būt hiperlipidēmijas, antifosfolipīdu sindroma, talasemijas, pankreatīta gadījumā un pacientiem, kuri saņem lielas glikokortikoīdu devas.

Asinsvadu un nervu invāzijas skrimslī aspekti

Uzskata, ka normāli pieauguša cilvēka locītavu skrimslis ir avaskulārs un aneirāls, tādējādi nevar būt sāpju avots. Analizēja 47 tibiofemorālo locītavu virsmu paraugus pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (iegūtus ceļa locītavas protezēšanas operācijā vai post mortem). Izmantojot imūnhistoķīmiskos testus ar asinsvadu endotēlija, sensoro nervu komponentu un citu struktūru antivielām, dažādu izmaiņu vidū konstatēja asinsvadu klātbūtnes pazīmes ar pavadošiem simpātiskiem un sensoriem nerviem gan viegla, gan smaga OA gadījumā. Perivaskulāri un brīvi izvietotas nervu šķiedras tika atrastas gan subhondrālā kaulā, gan osteofītu masā. Tas liek domāt, ka skrimšļa vaskularizēšanās ar pavadošu inervāciju ir būtisks elements tibiofemorālo sāpju patoģenēzē visdažādākajās OA stadijās.

Citā pētījumā strādāts ar hipotēzi, ka kaula-skrimšļa (osteohondrālā) un sinoviālā apvalka angioģenēze OA gadījumā ir savstarpēji neatkarīgi (nesaistīti noritoši) procesi. 62 pacientu (ceļa locītavas protezēšanas operācijas materiāli) un 31 post mortem (kontrolgrupa bez locītavas patoloģijas pazīmēm) paraugs tika analizēts šīs hipotēzes izpētei. Asinsvadu pazīmes skrimslī konstatēja 60% pacientu ar OA, pretstatā 20% kontrolgrupā. Osteohondrālā vaskularizācija pastiprinājās līdz ar skrimšļa bojājuma pakāpi un slimības klīniskās aktivitātes rādītājiem, bet ne līdz ar sinovītu. Sinovija endoteliālo šūnu proliferācija, iekaisums un makrofāgu infiltrācija bija intensīvāka OA gadījumā, ja salīdzina ar kontroli, un sinoviālās angioģenēzes pazīmes pastiprinājās līdz ar histoloģiska sinovīta progresu, bet nekorelēja ar osteohondrālās vaskularizācijas pakāpi vai citiem OA aktivitātes rādītājiem. OA raksturīgās izmaiņas vairāk novēroja pacientiem ar līdztekus noritošu hondrokalcinozi. Savukārt hondrokalcinoze neasociējās ar pastiprinātu angioģenēzi vai histoloģisku sinovītu, kā tas tika novērots izolēta OA gadījumā. Tas liek secināt, ka osteohondrālā un sinoviālā angioģenēze visticamāk ir savstarpēji neatkarīgi procesi. Osteohondrālā vaskularitāte asociējas ar OA izsauktām skrimšļa izmaiņām un slimības klīnisko aktivitāti, bet sinoviālā angioģenēze ir sasitīta ar histoloģisku sinovītu. Sekojoši osteohondrālās un sinoviālās angioģenēzes modulēšana ar terapeitiskām metodēm var atšķirīgi ietekmēt OA norisi.

Suri S. et al. Neurovascular invasion at the osteochondral junction and in osteophytes in osteoathritis//Ann Rheum Dis, 2007; 66(11): 1423-8.

Walsh D. A. et al. Angiogenesis in the synovium and at the osteochondral junction in osteoarthritis//Osteoarthritis cartilage, 2007; 15(7): 743-51.

Komentē Dr. Jānis Arājs

Angioģenēzei ir būtiska nozīme reprodukcijas, attīstības un audu reparācijas fizioloģisko procesu nodrošināšanā skrimslī. Neovaskularizāciju kā patoloģiju novēro reimatoīdā artrīta, psoriāzes, iekaisuma un onkoloģisko procesu gadījumā. Jaunu kapilāru formēšanās ir atkarīga no angioģenēzes mediatoru (citokīni, augšanas faktors, hemokīni, proteināzes utt.) un to inhibitoru attiecības. Pētījums parāda, ka OA progresēšana ir iekaisīgs process.

Biomehānisko faktoru nozīme

Daudz uzmanības osteoartrīta kontekstā tiek pievērsts gaitas parametru analīzei. Ļoti bieži sastop arī neatbilstību starp subjektīvajiem rādītājiem ceļa OA gadījumā un objektīvo atradi, kam precīzs skaidrojums nav rasts. Analizēta ceļa locītavas biomehānika personām ar/bez sāpēm/rentgenoloģiski pozitīvas atrades. Ceļa locītavas dinamiskās slodzes parametrus izmeklēja trīs dažādās grupās:

  • simptomi (sāpes) + rentgenoloģiski vieglas pakāpes OA (2. pakāpe pēc Kelgrēna-Lorenca (Kellgren-Lawrence) skalas, kura raksturo slimības smagumu, balstoties uz radioloģisko atradi - pārliecinoši osteofīti un locītavas spraugas sašaurināšanās); n=25;
  • sāpju nav, bet 2. pakāpe pēc Kelgrēna-Lorenca skalas; n=19;
  • nav sāpju, nav rentgenoloģiska OA; n=37.

Gaitas analīze parādīja, ka maksimālais addukcijas moments un addukcijas leņķa impulss bija attiecīgi par 19% un 30% augstāks simptomātiskiem pacientiem, nekā pacientiem bez simptomiem ar līdzvērtīgu radioloģisko atradi (2. pakāpi pēc Kelgrēna-Lorenca skalas). Pretēji tam divās asimptomātiskajās grupās šie parametri neatšķīrās, neraugoties uz radioloģisko pazīmju esamību vai neesamību. Tātad personām ar radioloģiski noteiktu vieglas pakāpes ceļa OA un sāpēm ir būtiski augstāka ceļa locītavas mehāniskā slodze nekā personām, kurām sāpju nav. Šis novērojums atbalsta biomehānisko komponenti kā patoģenētisko OA faktoru.

Thorp L. E. Relationship between pain and medial knee joint loading in mild radiographic knee osteoarthritis//Arthritis Rheum, 2007; 57(7): 1254-60.

Komentē Dr. Jānis Arājs

Pētījums parāda, ka osteoartrīta diagnostikā  bez radioloģiskām izmaiņām jābūt arī klīniskām izpausmēm (pastāvīgas vai epizodiskas locītavu sāpes, kustību ierobežojumi).

Skrimšļa kalcifikācija nepasliktina slimības gaitu

Divos lielos pētījumos: BOKS (Bostosn OA Knee Study) un Health ABC (Health, Aging and Body Composition Study) ar magnētiskās rezonanses (MRI) metodi ieguva ceļa locītavas attēlus. Datus izlīdzinot pēc vecuma, dzimuma, ķermeņa masas indeksa un citiem faktoriem, vienā pētījumā 9% (23 no 265) izmeklēto ceļa locītavu konstatēja hondrokalcinozi. Otrā pētījumā hondrokalcinozi konstatēja 18,5% (69 no 373) izmeklējumu. BOKS pētījumā ceļa locītavās ar hondrokalcinozi bija zemāks skrimšļa zuduma risks, salīdzinot ar ceļa locītavām bez hondrokalcinozes (risk ratio 0,4), bet Health ABC pētījumā attiecīgās sakarības nenovēroja vispār.

Pētījuma autori secina, ka hondrokalcinozes fakts neasociējas ar pastiprinātu skrimšļa zudumu. Sekojoši minētās atrades neatbalsta hipotēzi, ka hondrokalcinoze paātrina osteoartrīta progresiju.

Neogi T. et al. Lack of association between chondrocalcinosis and increases risk of cartilage loss in kneess with osteoarthritis: results of two prospective longitudinal magnetic rezonanse imaging studies//Arthritis Rheum, 2006; 54(6): 1822-8.

Komentē Dr. Jānis Arājs

Hondrokalcinoze ir kalciju saturošo kristālu depozīti skrimšļa ekstracelulārajā matricē. Šo kalcija sāļu ķīmiskais nosaukums var būt gan kalcija pirofosfāta dihidrāti, gan hidroksiapatīti, gan kalcija oksalāti. Ja pacientam ir akūtu artrīta lēkmju klīniskās epizodes, slimību sauc par pseidopodagru. Diagnostikā ir svarīgi pierādīt sāļu kristālu esamību locītavu šķidrumā vai skrimšļa bioptātā ar divfāzu polarizācijas gaismas mikroskopa, spektroskopa vai elektronmikroskopa palīdzību.

Gados veci cilvēki bieži artrītu un sāpes uztver kā normu

Veikts šķērsgriezuma pētījums, iesaistot 591 gados vecāku pacientu ar simptomātisku ceļa vai gūžas locītavas osteoartrītu primārās aprūpes centros Klīvlendā, Ohaio štatā (ASV). Tika ņemti vērā dati par pacientu vecumu, etnisko piederību, izglītības līmeni un tas, vai pacienti piekrīt/nepiekrīt izplatītiem pieņēmumiem, kas attiecas uz novecošanos un artrītu. OA simptomu pakāpi raksturoja ar WOMAC (Western Ontario McMaster Universities Index) indeksu.

Starp pacientiem virs 70 gadu vecuma lielāks īpatsvars nekā jaunākā populācijā (50-59 gadi) bija gatavi piekrist uzskatiem, ka: artrīts ir dabiska novecošanās komponente; cilvēkam jāsamierinās ar novecošanos; jāsamierinās, ka nevarēs staigāt tikpat labi kā agrāk; cilvēkam gados dzīve ar sāpēm jāpieņem kā norma.

Ārstiem jāņem vērā šādu priekšstatu tendences, skaidrojot pacientam slimības aspektus un sekojošās terapijas iespējas.

Applet C. J. et al. Arthritis-specific health beliefs related to aging among older male patients with knee and/or hip osteoarthritis//J Gerontol, 2007; 6(2): 184-90.

 Komentē Dr. Jānis Arājs

Viens no ārstēšanas veidiem ir izglītošana par slimības būtību, ārstēšanas, rehabilitācijas iespējām, kas dod iedvesmu un enerģiju kļūt fiziski, psiholoģiski un sociāli aktīvam.

Endoprotezēšana

Aptuveni 85% visu ceļa un gūžas locītavu endoprotezēšanas operāciju tiek veiktas tieši osteoartrīta dēļ. Pēc ķirurgu-ortopēdu datiem, indikācijas operācijai ietver stipras sāpes ikdienā un rentgenoloģiski apstiprinātu locītavas spraugas sašaurināšanos. Ievērojot rūpīgus pacientu atlases kritērijus, labi un ļoti labi rezultāti tiek sasniegti 95% pacientu, un 95% gadījumu mākslīgā locītava kalpo vismaz 15 gadus. Aprēķināts, ka izmaksas, kas saistās ar ilgstošu medikamentu lietošanu, pacientu aprūpi un darbaspēju zudumu, var ievērojami pārsniegt artroplastijas izmaksas. Tāpat norādīts, ka operācijas atlikšana līdz locītavas funkcionālā statusa izteiktai redukcijai ievērojami samazina postoperatīvi sagaidāmo funkcionālo statusu.

Minētais nemudina ignorēt tradicionālo OA pacientu ārstēšanas algoritmu, kas paredz operāciju kā pēdējo no ārstēšanas shēmas etapiem.

Hunter D. J. Osteoarthritis//BMJ, 2006; 332: 639-42.

Komentē Dr. Jānis Arājs

Minētais pamato to, ka, palielinot līdzekļus endoprotezēsanai, samazināsies tiešie un netiešie sabiedrības izdevumi osteoartrīta pacientu aprūpei. Visiem Labklājības un Veselības ministrijas ierēdņiem būtu jāapgūst medicīnas ekonomikas pamati. 

Vai sagaidīsim slimību modificējošus līdzekļus osteoartrīta ārstēšanai?

Vēsturiski osteoartrīta terapija ir simptomātiska, ar akcentu uz sāpju kontroli un funkciju saglabāšanu. Pēdējos gados nākusi klajā virkne pētījumu par slimību modificējošiem līdzekļiem OA (SML-OA), kas būtu vērsti gan uz simptomu gan locītavas struktūras kontroli - līdzīgi kā slimību modificējošie līdzekļi reimatoīdajam artrītam (SML-RA).

OA gadījumā disbalanss starp hondrocītu anabolajiem un katabolajiem procesiem noved pie progresējoša locītavas bojājuma. Skrimslī un sinoviālajā apvalkā proinflamatorie citokīni, sevišķi interleikīns Ib un TNF-alfa, autokatalītiskā ceļā stimulē paši savu produkciju un ierosina hondrocītus ražot papildus katabolos mediatorus (proteāzes, hemokīnus, NO, prostaglandīnus). Pieredze un panākumi ar SML-RA parādījuši, ka viena dominantā citokīna bloķēšana var sniegt būtisku klīnisku uzlabošanos pat komplicētos un smagos RA gadījumos. Līdzīgas stratēģijas var izstrādāt konkrētiem specifiskiem molekulārajiem mehānismiem arī OA gadījumā. Apstāklis, kas būtiski apgrūtina SML-OA klīnisko attīstību, - vairumā gadījumu slimība attīstās lēnām un ilgstoši, tāpēc fundamentāla nozīme ir agrīnu diagnostisko marķieru izstrādei.

Abramson S. B., Yazici Y. Biologics in development for rheumatoid arthritis: relevance to osteoarthritis//Acv Drug Deliv Rev, 2006; 58(2): 212-25.

Komentē Dr. Jānis Arājs

Arvien dziļāk izprotot osteoartrīta patoģenēzes galvenos mehānismus, paveras plašākas iespējas šīs slimības ārstēšanā, kad bez simptomātiskās terapijas, līdzīgi kā reimatoidā ­artrīta gadījumā, varam izdalīt OA potenciālo saslimšanu modificējošo terapiju. Klīniskos pētījumos labi rezultāti sasniegti, lietojot tetraciklīnu, doksiciklīnu, kad bez to antibakteriālas darbības novērojams enzīmu (metaloproteināzes, kolagenāzes, NO) inhibējošs efekts. Zināma ir glikozamīna hondroprotektorā darbība. Nākotne, iespējams, nesīs arī hondrocītu un cilmes šūnu transplantāciju, gēnu terapiju osteoartrīta ārstēšanai.

Vienkārša anketēšana var būtiski mazināt neatklāto gadījumu skaitu

Daudziem osteoartrīta pacientiem netiek uzstādīta atbilstoša diagnoze, un viņi nesaņem nepieciešamo ārstēšanu. Neliels projekts parādīja, ka ar vienkāršu anketēšanu iespējams atklāt vairāk par 80% nediagnosticēto OA gadījumu.

Personām ar sāpēm ceļa locītavā piedāvāja atbildēt uz jautājumiem, lai noteiktu ceļa OA iespējamību. Tos, kuriem pēc anketas datiem šāda iespējamība pastāvēja, tālāk izmeklēja ar specializētām metodēm. No 411 aptaujātajiem pacientiem 274 bija paaugstināta ceļa OA iespējamība. No tiem 44 attiecās no tālākas sadarbības, 35 tika izslēgti jau esošas OA diagnozes vai citu zināmu sāpju iemeslu esamības dēļ, bet viens cilvēks nomira. No atlikušajiem 194 dalībniekiem 62% bija sievietes (vidējais vecums 62 ga­di), 71% bija palielināts ķermeņa svars vai aptaukošanās un 98% (190 no 194) tika apstiprināta ceļa OA diagnoze, vairumā gadījumu - vieglā formā.

Būtiskais it tas, ka tika atklāta slimība agrīnā stadijā, kad daudzos gadījumos tās progresu iespējams bremzēt, piemēram, samazinot ķermeņa masas indeksu. Skrīningaptauju realizēja farmaceiti parastās aptiekās.

Marra C. A. et al. Improving osteoarthritis detection in the community: pharmacist indentification of new, diagnostically confirmed osteoarthritis//Arthritis Rheum, 2007; 57(7): 1238-44.