Populārākie renīna-angiotensīna sistēmas (RAS) efekti ir tieša ietekme uz sirds mazspējas, koronārās sirds slimības, insulta, hipertensīva un diabētiska nieru bojājuma attīstību. RAS inhibitori šodien ir visvairāk pārdotie un veiksmīgāk lietotie medikamenti pasaulē. Tomēr pēdējo gadu atklājumi pavēruši negaidīti kompleksu un daudzkrāsainu skatu uz šo sistēmu arī ārpus kardioloģijas nozares robežām. Ir noskaidrots, ka RAS ietekmei ir pakļauts daudz vairāk fizioloģisko funkciju, nekā tika uzskatīts iepriekš (tāpat ir skaidrs, ka šajā spēlē vēl daudz nezināmo). Jaunā paplašinātā RAS koncepcija ietver gan endokrīnas un parakrīnas, gan intrakrīnas funkcijas, un RAS inhibīcijai jeb bloķēšanai nākotnē teorētiski būtu jākļūst arvien orgān- un slimībspecifiskākai.
Klepus – viens no izplatītākajiem slimību simptomiem. Ir skaidra tā reflektoriskā reakcija uz elpceļu, pleiras vai iegareno smadzeņu kairinājumu. Svarīgākās patiesības par klepu ir nemainīgas – klepus fizioloģiskā nozīme ir bronhu pašattīrīšanās. Revolucionāru jaunumu saistībā ar klepu nav, taču pēdējā gada laikā pasaules literatūrā publicētajos rakstos vairāki jauni aspekti norāda uz iespējamajiem attīstības virzieniem.
"Nealkoholiskā taukaino aknu slimība" (NTAS) reprezentē patoloģisko spektru no vienkāršas steatozes līdz nealkoholiskam steatohepatītam (NASH), aknu fibrozei, cirozei un hepatocelulārai karcinomai. Aknu steatoze ir visbiežāk sastopamā aknu slimība. Tiek lēsts, ka dažādās pasaules daļās šis fenomens vērojams 15-35% cilvēku un aptuveni trešdaļā gadījumu attīstās NASH, pēc kura vēl daļā gadījumu veidojas smags, fatāls aknu bojājums. Šodien NTAS mēdz dēvēt par metabolā sindroma aknu manifestāciju, aknu diabētu, jo to pārsvarā konstatē cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu un metabolo sindromu. Tāpat ir parādījušies pētījumi, kas NTAS saista ar kardiovaskulārā riska paaugstināšanos un atsevišķām citām saslimšanām. Patiesi, laiks, kad NTAS varēja atļauties uzskatīt par ne pārāk izplatītu un samērā labdabīgu lietu, pieder pagātnei.
Pēdējos gadu desmitos zinātniekiem ir izdevies atklāt salīdzinoši daudz par to, kā Alcheimera slimība ietekmē smadzenes. Teorētiski virkne atklājumu varētu sniegt kardināli jaunas ārstēšanas, diagnostiskas un profilakses metodes, tomēr pagaidām tas vēl nav noticis. Šobrīd vairāk nekā 100 klīniskajos pētījumos pasaulē tiek iesaistīti pacienti ar Alcheimera slimību, pacienti ar slimībām, kuras uzskata par saistītām ar Alcheimera slimību, un pacienti ar citas izcelsmes kognitīviem bojājumiem. Patiešām jācer uz izdošanos un ticamiem datiem, jo, kā zināms, ar Alcheimera slimību šodien sirgst 5% pasaules sešdesmitpiecgadnieku un 20% astoņdesmitgadnieku, un ir aprēķināts, ka šo slimnieku skaits pēc 40 gadiem (2050. gadā) sasniegs 100 miljonus. Vai izdosies mainīt šo prognozi?
Magnētiskās rezonanses izmeklēšana (MRI) ir viena no mūsdienu diagnostiskās radioloģijas progresīvākajām metodēm. Tā ir pacientam nekaitīgāka, salīdzinot ar datortomogrāfiju un konvencionālo rentgenogrāfiju, kuru laikā cilvēks tiek pakļauts jonizējošam starojumam. Ņemot vērā tieši pēdējo apstākli, magnētiskās rezonanses (MR) izmeklējumu spektrs tiek strauji paplašināts un MRI piedāvātās iespējas pamazām tiek ieviestas arī terapeitisko procedūru veikšanā. Šā apskata mērķis ir sniegt nelielu ieskatu mūsdienu un, iespējams, arī nākotnes MRI iespējās, lai ieinteresētu un mudinātu padziļinātai izpētei.
Hipertensija ir ļoti nopietns sirds-asinsvadu un nieru slimību riska faktors – šim apgalvojumam piekritīs jebkurš ārsts. Zinātniskajā periodikā samērā bieži ir sastopams jēdziens “rezistentā hipertensija”, tāpēc pasaules literatūras rubrikā ieskats ASV Sirds asociācijas 2008. gada zinātniskajās nostādnēs rezistentās hipertensijas (RH) jautājumos, kā arī atbilžu meklējumi uz jautājumiem: kāpēc Latvijā nav hipertensijas speciālistu, kā atšķirt īstu RH no šķietamas, vai pastāv “baltā halāta hipertensija”, kāda ir saikne starp RH un kardiometabolo risku, kā bērna attīstība ietekmē hipertensiju turpmākajā dzīvē. Šoreiz bez problēmas detalizētām cēloņsakarībām un mikroskopiskas analīzes, paskatoties uz to no “helikoptera skatpunkta”.
Hormonālā regulācija nav iespējama bez sirds-asinsvadu sistēmas dalības, un sirdij ir īpaša loma hormonu darbībā, sintēzē un izdalē. Endokrīnā regulācija kardiovaskulārajā sistēmā var realizēties vairākos veidos. Salīdzinoši neliela daļa hormonu uz sirdi un asinsvadiem darbojas tieši caur specifiskajiem receptoriem, un šodien intensīvāk tiek pētīta to netiešā darbība – caur citu neiroendokrīno faktoru stimulāciju –, to signālsistēmas un mediatori. No klīniskā viedokļa šīs saiknes eventuāli atspoguļojas augstajā sirds-asinsvadu saslimšanu un metabolo traucējumu komorbidātē.
Stress ir kļuvis par mūsu ikdienas sastāvdaļu; to nevar uzskatīt tikai par individuālu problēmu, ar ko saskaras indivīds. Stresa reakcijas novēro vairāk vai mazāk jebkura cilvēka dzīvē, tās rada veselības problēmas, kļūstot par sociālu problēmu. Veidojot stratēģiskus plānus sabiedrības veselības uzlabošanā, jāņem vērā daudzi ietekmējošie faktori. Šoreiz pasaules literatūras apskatā aplūkoti dažādi stresa hormonu radītie aspekti – uz strādājošo veselību, atmiņu, attieksmi pret alkoholu un nākamo paaudzi.
2008. gada novembrī Viļņā notika Pirmā starptautiskā Baltijas sirds mazspējas (SM) konference, iezīmējot jautājumu loku, kuri aktuāli daudziem speciālistiem – ģimenes ārstiem, kardiologiem, elektrofiziologiem, sirds ķirurgiem un arī māsām, kas ikdienā saskaras ar sirds mazspējas pacientiem. Biežākie SM attīstības iemesli joprojām ir koronārā sirds slimība, arteriāla hipertensija un kardiomiopātijas. Mirstība piecu gadu laikā pacientiem ar SM sasniedz 50%. Satraucoši, jo tā ir ievērojami augstāka nekā mirstība no krūts vēža sievietēm vai priekšdziedzera vēža vīriešiem. Tāpēc svarīgi ir apzināt tos slimniekus, kam ir augsts SM attīstības risks, lai savlaicīgi uzsāktu pamata slimības ārstēšanu.
Cilvēka genomā ir ap divsimt gēnu ar D vitamīna atbildes elementiem, tādējādi daļu genoma tieši vai netieši regulē D vitamīna endokrīnā sistēma. Turklāt lielākā daļa šo gēnu nekādā veidā nav saistīti ar labi zināmiem kalciju regulējošiem D vitamīna efektiem. Šodien ir noskaidrots, ka D vitamīns piedalās dažādu tipu šūnu dzīves cikla svarīgākajos brīžos (vairošanās, diferenciācija, apoptoze), un tā trūkums ir saistīts ar virk nes patoloģisku procesu – hronisku sāpju, sirds-asinsvadu slimību, multiplās sklerozes, ļaundabīgu audzēju u. c. – patoģenēzi. Tajā pašā laikā tiek lēsts, ka pasaulē aptuveni miljards visu vecumu cilvēku cieš no D vitamīna nepietiekamības, un daži autori šajā aspektā lieto pandēmijas terminu. Tā kā cilvēka organismā uz lielākās daļas šūnu virsmu ekspresēti D vitamīna receptori, D vitamīna fizioloģiskās funkcijas ir pārsteidzoši plašas – apskata ietvaros skarta tikai neliela daļa pierādīto un hipotētisko D vitamīna darbības aspektu.
