Sāpes plecā ir bieži sastopama pacientu sūdzība ikdienas praksē, kas lielā daļā gadījumu saistīta ar rotatoru manžetes patoloģiju. Bieži vien tiek izmantoti dažādi attēldiagnostiskie rīki diagnozes precizēšanai, bet saistība starp rotatoru manžetes bojājumu un simptomiem no pleca puses nav pilnībā skaidra. Lai noteiktu rotatoru manžetes bojājumu prevalenci vispārējā populācijā un šo bojājumu saistību ar pleca simptomiem, somu kolēģi veikuši šķērsgriezuma pētījumu.
Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
Pētnieki Apvienotajā Karalistē veikuši gadījumu kontroles pētījumu FOCUS (<em>Foot/ankle Osteoarthritis and Cognitive Impairment in retired UK Soccer players</em>) kohortā, lai noteiktu, vai pēdas/potītes traumas ir neatkarīgs riska faktors osteoartrīta (OA) attīstībai pensionētiem profesionāliem futbolistiem.
10. oktobrī VSIA “Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca” (TOS) svinīgi atklāja ar modernākajām tehnoloģijām un specializētām iekārtām aprīkotu mugurkaula ķirurģijas operāciju zāli, kas tapusi Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētā projekta ietvaros.
“Cilvēkam jābūt vēlmei tiekties pēc tā, kas viņu dara laimīgu. Tas ir pamata postulāts, kāpēc mēs dzīvojam. Jādzīvo, lai ir prieks. Un interese rada prieku, dzirksteli. Man tie ir kalni. Man šķiet: kāpt kalnos — tas ir labākais, ko var darīt dzīvē,” saka Dr. JĀNIS VIĻUMS, Orto klīnikas un Latvijas Olimpiskās vienības traumatologs ortopēds.
Apdegums ir traumas veids, un apdegumu var ārstēt gan ambulatori (galvenokārt ģimenes ārsta uzraudzībā), gan speciālista (kombustiologa) uzraudzībā Valsts Apdegumu centrā (VAC). Rakstā vēstīts par gadījumiem, kad pieļaujams apdeguma pacientu ārstēt ambulatori, un par situācijām, kad pacients jānosūta uz VAC. Aplūkotas termisku apdegumu ambulatorās terapijas iespējas, uzsvaru liekot tieši uz lokālo terapiju, pieaugušiem pacientiem.
KRISTIĀNS PATRIJUKS ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes 6. kursa students, kurš pērnā gada nogalē pievienojās Latvijas Medicīnas fonda atbalsta misijai Ukrainā kopā ar Dr. Mārtiņu Malzubri. Mērķis ir praktiskā palīdzība karadarbībā cietušajiem un ārstu apmācība. Viņš atzīst, ka doties uz Ukrainu viņu motivējis gan personisks aicinājums (daļa viņa sakņu nāk no Ukrainas), gan vēlme dot savu artavu, jo ukraiņi cīnās ne tikai par savu, bet arī mūsu brīvību.
Termins “tenisista elkonis” publikācijās pirmoreiz parādījās 1883. gadā, kad pieauga laterāla epikondilīta sastopamība lauka tenisa spēlētājiem, — tolaik šis sporta veids sāka kļūt populārs. Mūsdienās, kaut arī dažiem tenisa spēlētājiem šī problēma tiek konstatēta, laterāls epikondilīts lielākoties attīstās cilvēkiem, kam ikdienā jāveic atkārtotas kustības, — gleznotājiem, santehniķiem, mehāniķiem, pavāriem utt.
Ceļa locītavas endoprotezēšana ir efektīva metode, lai mazinātu sāpes un uzlabotu funkcionalitāti pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (OA). Tomēr pēcoperācijas locītavas nestabilitāte ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt pacienta apmierinātību un funkcionālos rezultātus. Nestabilitāte, kas ir viens no biežākajiem revīzijas iemesliem (10—26 %) pēc totālas ceļa locītavas nomaiņas, [1] tiek saistīta ar intraoperatīvu neprecīzu saišu balansēšanu vai bojājumu, piemēram, mediālās kolaterālās saites (MKS) traumām, kuru sastopamības biežums tiek lēsts no 1,2 % līdz 2,7 %. [2]
Sāpes elkoņa ārējā locītavā bieži tiek skaidrotas ar laterāla epikondilīta diagnozi. Laterāls epikondilīts jeb t.s. tenisista elkonis ir visbiežākais iemesls sāpēm laterālajā elkoņa locītavas daļā, bet potenciālo iemeslu diferenciāldiagnostika mēdz būt izaicinoša. Lai novērtētu, cik bieži sastopamies ar kļūdainu laterāla epikondilīta diagnozi, veikts gadījumu sēriju pētījums Itālijā.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Izpētīts, ka priekšlaicīgas menopauzes iestāšanās saistīta ar paaugstinātu īstermiņa risku attīstīties koronārai sirds slimībai, bet ilgtermiņa riski nav zināmi. Šā pētījuma mērķis bija aprēķināt koronāras sirds slimības (KSS) risku dzīves laikā un analizēt, vai šie riski atšķiras atkarībā no sievietes rases.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
