Kas apvieno basketbolistus, tenisistus, vieglatlētus mešanas disciplīnās, peldētājus un cilvēkus ar citām vienveidīgām un atkārtotām kustībām pleca locītavā? Risks pleca locītavas bojājuma un arī atdures sindroma attīstībai. Subakromiāls atdures sindroms ir visbiežākais atdures sindroma veids pleca locītavā — ziņots, ka tas atbildīgs par 44—65 % no visiem sāpju gadījumiem plecā.
Mūsu ikdienā arvien vairāk iespiežas mākslīgais intelekts (MI). Patiesībā tas ir mums visapkārt. Līdzko atveram interneta pārlūku, mēs jau izmantojam MI risinājumu. Tā algoritms darbojas līdzīgi kā cilvēka smadzenes, kas ir būvētas no neironiem. Līdzīgi, bet ne gluži. Vai MI objektivitāte nākotnē pārspēs cilvēka subjektivitāti? Vai neatslābsim, kad atbildes priekšā teiks MI? Cik lielus ierobežojumus noteiksim?
Vidzemes slimnīcā no oktobra operācijās tiek pielietota pārvietojamā rentgena iekārta Ziehm Vision RFD 3D, ko izmanto dažādām traumatoloģijas un mugurkaulāja ķirurģijas operācijām. Jaunās rentgena iekārtas lietošana ikdienas operācijās nodrošinās lielāku drošību un kvalitāti, veicot sarežģītas un specifiskas operācijas.
Pirmo reizi uz ledāja (uz)kāpu 2016. gadā Francijā, kad par kalnu un ledāju dabu zināju pavisam nedaudz. Mani piesaistīja aicinājums, ka jebkurš gana fiziski trenēts var uzkāpt slavenajā Monblānā (4810 m virs jūras līmeņa). Izlēmu Romas apskati iemainīt pret Šamonī. Kā izrādījās... Kāpšana virsotnē un būšana uz ledāja prasa krietni vairāk nekā “būt fiziski okei trenētam”.
Ārstu bērni nereti izvēlas iet vecāku pēdās. Neapzināti. Arī šis ir viens šādiem stāstiem. Traumatologs ortopēds AIGARS VUGULIS specializējies rokas ķirurģijā — šajā jomā viņam ir jau vairāk nekā 20 gadu pieredze. Viņa dēls Dr. RIHARDS VUGULIS pēc karjeras hokejā atradis savu aicinājumu medicīnā un pašlaik ir traumatoloģijas ortopēdijas rezidents. Sarunā viņi atklāj, kā ir dalīt vienu jomu, kādi tēva padomi visvairāk noder un kāds ir laimīga ārsta dzīves noslēpums.
Slēgtas fasciālās telpas (SFT) sindroms (<em>compartment syndrome</em>) un ekstremitāšu tromboze dažādu patofizioloģisko faktoru ietekmē var radīt audu išēmiju līdz pat neatgriezeniskiem audu bojājumiem ekstremitātē. Salīdzinoši līdzīgie simptomi — sāpes, parēze (tūska) un parestēzija — var radīt grūtības diagnostikā arī pieredzējušiem mediķiem. Tomēr savlaicīga diferenciāldiagnoze ir būtiska, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas stratēģiju un novērstu nopietnas sekas.
Bieža pretsāpju līdzekļu, īpaši nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) un opioīdu lietošana palielina blakusparādību risku, ja tos lieto hronisku slimību gadījumā. Ceļa un gūžas osteoartrīta (OA) ārstēšanā vadlīnijas rekomendē sākt ar vingrošanu, pacientu izglītošanu un svara mazināšanu. Tās ir drošas taktikas, kas potenciāli var samazināt vai pārtraukt pretsāpju līdzekļu lietošanu pacientiem, kuri tos jau lieto. Tomēr sistemātiskā pārskatā, kurā tika analizēti aprūpes kvalitātes pētījumi, atklājās, ka šīs ārstēšanas alternatīvas tiek nodrošinātas tikai vienam no trim pacientiem ar OA.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.
Dipitrēna slimība ir plaukstas saistaudu slimība, kas rada plaukstas palmārās aponeirozes jeb fascijas sabiezēšanos un saistaudu mezgliņu veidošanos. Slimībai progresējot tā var radīt kontraktūras deformāciju, biežāk skarot ceturto un piekto pirkstu, tādejādi pakāpeniski mazinās pacientam spēja atliekt pirkstus un pievienojas sāpes.
Ceļa locītavas osteoartroze (OA) skar aptuveni 654 miljonus cilvēku visā pasaulē, un tā ir visticamākā diagnoze 45 gadus veciem vai vecākiem pacientiem, kuriem ir ar aktivitāti saistītas ceļa locītavas sāpes bez rīta stīvuma vai tas ir mazāks par 30 minūtēm. [1]
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Izpētīts, ka priekšlaicīgas menopauzes iestāšanās saistīta ar paaugstinātu īstermiņa risku attīstīties koronārai sirds slimībai, bet ilgtermiņa riski nav zināmi. Šā pētījuma mērķis bija aprēķināt koronāras sirds slimības (KSS) risku dzīves laikā un analizēt, vai šie riski atšķiras atkarībā no sievietes rases.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
