“Kā tu kolēģim nepalīdzēsi?” — saka RAKUS Valsts Apdegumu centra vadītājs SERGEJS SMIRNOVS, kuram intervijas laiks nedaudz jāpārceļ, jo kolēģis steidzami lūdzis piedalīties operācijā. Dakteris Smirnovs ir kombustiologs ar gandrīz 30 gadu pieredzi un teic, ka šajā profesijā ir jāmīl cilvēki, lai vai kādi viņi būtu.
Ap 200 zvanu dienā — aptuveni tāda ir traumatologa, ortopēda MĀRA LEITLANDA dienas bilance telefonā. Strādājot viņš neatbild, bet atzvana vakarā. Tas var būt arī pavisam vēlu. Jau trīspadsmito gadu viņš sevi sauc par liepājnieku, lai gan dzimis un audzis Rīgā. Dienu pirms mūsu intervijas dakteris ir atgriezies no atvaļinājuma Tenerifē, taču jau nākamajā dienā ar pilnu sparu iekšā darbos.
Saruna notiek starp divām operācijām, pie Rēzeknes slimnīcas spīd spoža saule, termometra stabiņš pakāpies līdz gandrīz + 25 °C. Dakteris DENISS VNUKOVS (Denys Vnukov) pajoko, ka šāda saule ir vēsāka par Ukrainas saulīti, kas gaisu sasilda līdz + 30—32 °C.
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ķirurgs vertebrologs KALVIS BRIUKS ir viens no pašlaik vadošajiem mugurkaula ķirurgiem Latvijā. Prasīgs pret sevi un citiem, ar augstu atbildības izjūtu un profesionālajiem standartiem, ar lielām darba spējām un nerimstošu izzinātāja garu. “Manuprāt, mugurkaula ķirurga profesija ir ļoti vīrišķīga,” viņš atzīst intervijas laikā.
Iespēja strādāt blakus prof. Aleksandram Lerneram, kas ir viens no pasaules ievērojamākajiem traumatologiem ortopēdiem militāru konfliktu izraisītu ekstremitāšu ievainojumu ārstēšanā, kultūras kolorīts, terora draudu tuvums, cilvēku atvērtība un lojalitāte savai zemei, skaļais temperaments, dabas šarms — Dr. IGORS PIKAĻEVS sauc atslēgas vārdus, kas vēl un vēlreiz liek atgriezties atmiņās.
Tā nebija mīlestība no pirmā acu skata. Kad libānietis VISAMS RAFAELS pagājušā gadsimta deviņdesmitajos atbrauca uz Latviju, mūsu zeme viņam šķita tumša, auksta un nesmaidīga. Pārvarējis vēlmi uzreiz mukt mājās, Visams jeb dakteris Sems, kā viņu sauc draugi un kolēģi, ne tikai sekmīgi pabeidza studijas, izgāja rezidentūru un saņēma uzaicinājumu pievienoties traumatologu komandai Gaiļezerā, bet arī no sirds iemīlēja mūsu zemi un nu jau ceturtdaļgadsimtu Latviju sauc par savām mājām.
Sarunai fonā aiz loga saule mijas ar stipru lietu — gluži kā dzīvē, kurai jāpielāgojas. Runājam par sajūtām: valstsvīra, ārsta, bērnības, pacienta. Sajūtas dzīvē ir svarīgākās — tā teiks eksprezidents.
Kāpēc par savu darbavietu viņi izvēlējušies reģionu slimnīcu, vai nav vīlušies un cik piesātināta ir ikdiena — vaicājam jaunajiem ārstiem, kas savu izvēli izdarīja pirms dažiem gadiem.
Šovasar Pēterdienā Rīgas Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs GUNDARS LĀCIS svinēs septiņdesmit otro dzimšanas dienu. Pēc vairākiem mēģinājumiem, pateicoties vecākā brāļa mudinājumiem un paša neatlaidībai, iestājies Medicīnas institūtā un kļuvis par ķirurgu, ieguvis medicīnas doktora grādu, viņš nu jau četrdesmit trīs gadus strādā par traumatologu ortopēdu.
Ar RSU Ortopēdijas katedras vadītāju asociēto profesoru Andri Jumtiņu tiekamies katedras vadītāja kabinetā sestajā stāvā sarkanķieģeļu ēkā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Kad pie lasītājiem nonāks īpašais Doctus piecpadsmitgades numurs, skaistais kļavu lapu dzeltenums, kas gleznojas aiz loga, un vēl siltās rudens vēsmas būs nomainījuši tumšāki un vēsāki vēlā rudens vakari. Rudens dienām stāsti ir kā radīti. Un Andris Jumtiņš ir stāstnieks. Mūsu sarunas noslēgumā apliecinu: "Jūs esat brīnišķīgs stāstnieks!" Viņš uz manu teikumu atbild ar pārfrāzētu dullās Paulīnes teicienu: "Jūs sakāt?!"
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.