1. Kā atšķiras acne vulgaris izplatība starp vecuma grupām, dzimumiem? Vai pastāv kādi prognostiskie faktori — kuram akne būs, bet kuram ne?
Tā kā acne vulgaris ir tauku dziedzeru slimība, kas raksturojas ar pastiprinātu tauku dziedzeru darbību, galvenokārt androgēnu hormonu ietekmē, tad pavisam likumsakarīgi, ka lielākais īpatsvars skar tieši pusaudžus pubertātes vecumā. Atkarībā no literatūras avota, tie ir līdz pat 85—90 % pusaudžu; vairumā gadījumu (75—85 %) akne persistē arī pieaugušo vecumā (> 20—25 g. v.) vai retākos gadījumos (20—40 %) pirmo reizi izpaužas pieaugušo vecumā.
Pusaudžu vecumā akni biežāk un arī smagākā izpausmē sastop puišiem, kas saistīts ar patoģenēzi (androgēniem un sebuma ražošanu), tomēr praksē pēc palīdzības biežāk un laicīgāk vēršas meitenes, jādomā, kosmētisku apsvērumu dēļ.
Savukārt pieaugušā vecumā situācija mainās — sievietēm saglabājas vai pat palielinās aknes izplatība; noteikti jāpatur prātā iespējamā saistība ar hiperandrogēnismu un/vai policistisko olnīcu sindromu.
Ir pētīti vairāki riska/prognostiskie faktori, kas palielina iespēju, ka attīstīsies akne vai tā būs smagāka. Kādi ir neatkarīgie faktori?
- Ģenētiskā predispozīcija. Lai skaļi un pārliecinoši apgalvotu aknes iedzimtību ģimenes ietvaros, nepieciešami vairāki plaši pētījumi. Pētījuma dati liecina: ja mātei ir bijusi vidēji smaga vai smaga akne, tad bērnam saslimstības risks ir 3× lielāks nekā citiem vienaudžiem, bet, ja slimojis ir tēvs, tad 2× lielāks risks. Šī dzimumu atšķirība skaidrojama ar ģenētiku — X un Y hromosomām. Tas, pēc pētnieku domām, rada iespēju, ka nozīmīga ir ar X hromosomu saistīta ģenētiskā īpašība. (Ikviens manto X hromosomu no savas mātes, savukārt tēvi X hromosomu nodod tikai sievietēm.)
- Abiem vecākiem var būt vienādi vai dažādi piņņu ģenētiskie komponenti. Piemēram, viens no vecākiem var ģenētiski pārnest bērnam hormonālo stāvokli, kas paaugstina tendenci uz pinnēm, bet otrs — spēcīgāku iekaisuma reakciju uz baktērijām vai citiem faktoriem.
- Ādas tips. Lielāks aknes attīstības risks ir taukainas un kombinētas ādas gadījumā.
Potenciāli provocējošie faktori: uzturs, medikamenti, profesionālie faktori, gaisa piesārņojums, psiholoģiskais stress un dzīvesveids, neatbilstoša dermo- un dekoratīvās kosmētikas lietošana; viss nosauktais netieši veicina sebuma pārprodukciju, palielina iekaisuma reakciju vai palēnina ādas šūnu atjaunošanās ātrumu, izraisot poru aizsprostošanos.
2. Vai akni tiešām var uzskatīt tikai par kosmētisku defektu? Kādi ir jūsu novērojumi ikdienas praksē, strādājot ar aknes pacientiem?
Lai arī akne skar ādu un tās redzamais izpausmes veids bieži vien ir estētisks, tā ir hroniska iekaisīga slimība, kas ietekmē ne tikai ādu, bet arī psiholoģisko labsajūtu, sociālo funkcionēšanu un dzīves kvalitāti.
Akne ir hroniska, recidivējoša, iekaisīga ādas patoloģija, kas skar tauku dziedzerus un ar tiem saistītos matu folikulus. Tās pamatā ir multifaktoriāla patoģenēze — pastiprināta sebuma produkcija, epidermas folikulu keratinocītu hiperproliferācija, Cutibacterium acne klātbūtne un to aktivitāte un iekaisums. Šie mehānismi apliecina, ka akne ir iekaisīga sistēmiska slimība ar dermatoloģiskām izpausmēm, nevis tikai kosmētisks defekts.
Akne ir viena no dermatoloģiskajām slimībām ar vislielāko psiholoģisko slogu.
Pētījumi rāda, ka aknes pacientiem ir līdzīgs dzīves kvalitātes kritums kā cilvēkiem ar astmu, epilepsiju vai diabētu. Tāpat tā ir saistīta ar augstāku depresijas, trauksmes un pašnāvniecisku domu risku.
Īpaši pusaudžiem un jauniešiem akne var radīt sociālu izolāciju, pašvērtējuma kritumu un stigmatizāciju. Un, kas ir interesanti, psihosociālais slogs nekorelē ar slimības smaguma pakāpi, tādēļ atbilstoša terapija kā daļa no psiholoģiskās un sociālās veselības aprūpes nepieciešama visiem aknes pacientiem.
Neārstēta un/vai smaga akne var atstāt pastāvīgas rētas, kas ietekmē pacienta dzīvi gadiem ilgi. Un ne mazāk svarīgi pieminēt, ka aknei ir arī sociāli ekonomiska ietekme. Tā ir viena no biežākajām ādas slimībām pasaulē, kas samazina mācību, darba kvalitāti un produktivitāti ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpēc aknes ārstēšanai jābūt medicīniski pamatotai, savlaicīgai un holistiskai, iekļaujot arī psiholoģisko atbalstu.
3. Vai aknes pacientiem pirms ārstēšanas sākuma jāveic kādi papildu izmeklējumi, piemēram, asins analīzes?
Ja ir runa par rutīnā rekomendējamajiem izmeklējumiem, tad viss atkarīgs no slimības smaguma pakāpes un plānotās terapijas, jo diagnoze balstās uz anamnēzes datiem un klīnisko apskati.
Vieglas līdz vidēji smagas aknes gadījumā, ja pacients ir vispārīgi vesels un tiek plānota lokāla terapija, specifiski laboratoriskie izmeklējumi nav nepieciešami. Savukārt vidēji smagas līdz smagas aknes gadījumā, ja tiek plānota sistēmiska terapija, papildu izmeklējumi atkarīgi no izvēlētā līdzekļa. Piemēram, sistēmisku retinoīdu gadījumā pirms terapijas un tās laikā laboratoriski jākontrolē aknu funkcionālie rādītāji, lipidogramma, kā arī sievietēm jāveic grūtniecības tests.
Papildu analīzes nepieciešamas atsevišķos gadījumos:
- sievietēm, kurām nav atbildes reakcijas uz standarta terapijām vai kurām aknes uzliesmojumi ir saistīti ar menstruālo ciklu, vai kurām ir hiperandrogēnisma pazīmes, būtu laboratoriski asins analīzēs jānosaka testosterons, dehidroepiandrosterona sulfāts, luteinizējošais hormons un folikulus stimulējošais hormons, tāpat arī būtu iesakāma ginekoloģiskā USG, lai izslēgtu policistisko olnīcu sindromu (PCOS) vai citas endokrīnas novirzes;
- neparastas lokalizācijas vai recidivējošas aknes gadījumā, kas nereaģē uz standarta terapiju, vēlams arī pustulu satura uzsējums ar a/b jutības noteikšanu, lai izslēgtu Gr (-) folikulītu vai Malassezia folikulītu.
4. Ar ko atšķiras pusaudžu vecuma akne no pieaugušo aknes? Kādi pacienti ir riska grupā pieaugušo aknes attīstībai?
Pieaugušo vecumā akni biežāk novēro sievietēm ar nedaudz citādu hormonālo fonu un ārējo faktoru ietekmi. Pirmkārt, mainās izsitumu tipiskais T zonas izkārtojums uz C vai U veida (atkarībā no literatūras avota) — apakšžokļa līnija, zods. Otrkārt, viņām biežāk novēro cikliski hormonālas svārstības (neregulāras menstruācijas, PCOS, perorālo kontraceptīvu pārtraukšanu).
Pusaudžiem vairumā gadījumu konstatē komedonu īpatsvaru, bet pieaugušo vecumā dominē iekaisīgas papulas, pustulas. Tāpat pieaugušo vecumā akne biežāk ir dzīvesstila ietekmēta — stress, miega trūkums, smēķēšana, uzturs ar augstu glikēmisko indeksu.
Jāpatur prātā arī tas, ka līdz ar vecumu tauku dziedzeri ražo mazāk sebuma un āda ir jūtīgāka uz kairinājumiem, līdz ar to jāizvēlas mazāka aktīvo vielu koncentrācija; tā vietā ir lielāka nepieciešamība pēc emolientiem.
Riska faktori pieaugušo aknei: pozitīva ģimenes anamnēze, PCOS vai citi hormonālie traucējumi, smēķēšana, stress un miega trūkums, dzīvošana pilsētvidē (augstāks gaisa piesārņojums), augsta glikēmiskā indeksa diēta, piena produkti, neatbilstošu/agresīvu kopjošo līdzekļu un/vai komedogēnas dekoratīvās kosmētikas lietošana.
5. Kāda ir ādas kopšanas līdzekļu loma aknes pārvaldībā un kādas šobrīd ir rekomendācijas to lietošanai?
Ādas kopšanas līdzekļi nav tikai papildinājums, bet gan neatņemama terapijas sastāvdaļa, jo tie samazina terapijas blaknes (piemēram, retinoīdu vai benzoilperoksīda izraisītu ādas kairinājumu, sausumu), uzlabo pacienta līdzestību (atvieglo terapijas panesamību un nodrošina komfortu), atjauno un uztur ādas aizsargbarjeras funkciju, kas bieži ir bojāta gan slimības gaitā, gan terapijas dēļ. Ar ādas kopšanas līdzekļu palīdzību var mazināt iekaisumu un sebuma hipersekrēciju (atsevišķiem sastāviem ir klīniski pierādīta iedarbība).
Rekomendācijas ir atkarīgas no klīniskā ādas stāvokļa un nozīmētās terapijas, bet galvenie pamatprincipi ir jāievēro visiem:
- maiga attīrīšana ar līdzekli, kas nesatur ziepes un ir ar fizioloģisku pH līmeni,
- mitrināšana,
- aizsardzība pret UV stariem katru dienu, īpaši retinoīdu terapijas laikā.
6. Kāda ir vadlīniju ieteiktā pirmā izvēle aknes terapijā 21. gadsimtā? Kad akni var ārstēt ģimenes ārsts, bet kad tomēr pacientam jābūt dermatologa uzraudzībā?
Mūsdienu terapija tiek mērķēta uz patoģenēzes mehānismiem, kas aknes gadījumā ir multifaktoriāla. Monoterapija ar lokālu vai sistēmisku antibiotiku augstās antibakteriālās rezistences attīstības riska dēļ vairs nav pieļaujama.
Pirmās izvēles terapija ir lokāli retinoīdi, jo tie darbojas uz vairākiem patoģenēzes mehānismiem, — normalizē folikulāru keratinizāciju (novērš komedonu veidošanos), samazina aknes primāro elementu (mikrokomedoni) skaitu, samazina Cutibacterium acnes stimulēto iekaisumu un netieši ietekmē sebuma kvalitāti un sastāvu.
Vieglas aknes gadījumā, kas visbiežāk ir komedonāla, ar nelielu iekaisīgu elementu (papulas, pustulas) skaitu, tos var lietot monoterapijā. Vidēji smagas formas gadījumā, kad vērojams liels skaits papulu, pustulu, iekaisums, vēlama retinoīdu kombinācija ar citiem lokāliem (benzoilperoksīds vai a/b) un/vai sistēmiskiem a/b līdzekļiem. Fiksētas devas kombinācijas produkti pacientiem ir ērtāk lietojami, tādējādi uzlabojot līdzestību. Lielāka priekšroka dodama retinoīda/BPO kombinācijai, jo ir mazāks antibakteriālās rezistences risks. Savukārt smagas formas gadījumā, kad pievienojas sāpīgi mezglveida elementi, jau nepieciešama sistēmiska retinoīdu terapija, kas iedarbojas uz visiem aknes patoģenēzes mehānismiem.
Ģimenes ārsts droši var vadīt vieglas līdz vidēji smagas acne vulgaris formas ārstēšanu. Savukārt, ja akne ir smaga, ar augstu rētošanās risku vai jau esošām rētām, pēciekaisuma apsārtumu, nepieciešama sistēmiska retinoīdu terapija. Arī tad, ja ir atipiska slimības gaita, aizdomas par hormonālām izmaiņām, nav uzlabojumu pēc adekvātas trīs mēnešu standarta terapijas, paciente ir grūtniece vai plāno grūtniecību, ieteicama dermatologa konsultācija.
