PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Akūtas un sezonālas slimības un homeopātija

I. Vecvagare
Par akūtām saucam slimības, kas sākas pēkšņi un norit strauji, diezgan bieži no tām var izārstēties pilnībā. Tās var skart jebkuru orgānu vai organisma sistēmu. Vienmēr akūtas ir bērnu infekcijas slimības, tās nekad nekļūst hroniskas. Ar pārējām slimībām ir dažādi.

Saaukstēšanās parasti skar augšējos elpceļus, acis, ausis, arī gremošanas sistēmu un uroģenitālos orgānus, tāpat muguru, locītavas un limfātisko sistēmu. No vietas, kur lokalizēsies iekaisums, arī izrietēs konkrētas sūdzības un veidosies konkrēta klīniskā aina.

Slimību iemesli

Luija Pastēra pētījumi mikrobioloģijā likuši cilvēcei noticēt, ka slimību iemesls ir skaidrs - tās ir sīkbūtnes. Jā, katrai akūtai slimībai ir kāds noteikts izraisītājs, parasti vīruss, un to ir vairāki simti. Taču mūsdienu zinātne pierādījusi, ka bez slimību iniciatora klātbūtnes nepieciešama arī individuāla predispozīcija, jo cilvēki ar vienām un tām pašām slimībām slimo dažādi. Kādreiz iesnas pāriet pēc nedēļas ar vai bez ārstēšanas, bet ir iesnas, kas sākas kā parasti, bet ieilgst un rada sarežģījumus. Lai gan sakām "saaukstēšanās", aukstums nav tiešais ienaidnieks, toties atdzišana gan rada labvēlīgus apstākļus vīrusu uzvaras gājienam, bet tikpat svarīgi etioloģiskie ap-stākļi ir uzturs, miegs, slodze, nepiemērots apģērbs, stress, vecums, hroniskas slimības, gaisa kvalitāte telpās. Patiesībā saaukstēšanās būtība nav pilnībā noskaidrota. Iespējams, aukstumā mainās augšējo elpceļu mikroflora un tā kļūst patogēna. Iespējams, klupšanas akmens ir temperatūras maiņa un nepietiekama adaptēšanās spēja.

Šobrīd jau pierādīts, ka hronisks psiholoģisks stress atņem organismam spēju regulēt atbildes reakciju uz iekaisumu, par kuru atbild hormons kortizols. Tieši stress samazina kortizola aktivitāti un iekaisuma process kļūst nekontrolējams.

Nosaukt slimību par psihosomatisku nebūtu īsti korekti. Slimībai gan var būt psihosomatisks aspekts. Tā arī nav lineāra sakarība starp psihi un somu, bet gan kompleksa mijiedarbība, kas pieļauj arī apgrieztu ceļu.

Pirmais pārpratums ir fakts, ka slimība tiek uzskatīta par negatīvu notikumu, kas pārsteidzis pacientu, un tāpēc to kļūdaini nosauc par cēloni. Patiesībā slimības izpausmes ir labākais iespējamais organisma aizsardzības veids un izveseļošanās garants. Tāpēc simptomi jārespektē un jātulko pareizi, lai katrā individuālā gadījumā izvēlētos vispiemērotāko terapijas veidu.

Homeopātija kā ārstniecības metode

Homeopātija kā ārstniecības metode ar šādu holistisku terapijas pieeju lieliski tiek galā, jo paredz organisma kā sistēmas ārstēšanu, ņemot vērā ne tikai konkrētos slimības izpausmes veidus, bet arī respektējot saslimušā individuālās īpatnības un reaģēšanas tipu.

Šobrīd interese par homeopātiju arvien pieaug, un tas ir saprotami, jo ārstēšanās ir viegla un rezultāti labi.

Homeopātija radusies roku rokā ar praksi, novērojumiem un eksperimentu, kā viss svarīgais zinātnē un medicīnā kopumā. Viens no praktiskajiem novērojumiem liecina, ka zāļu viela var kļūt ārstnieciska, ja tās iedarbības aina ir līdzīga slimības simptomiem. Tas nozīmē, ka slimības var droši un ātri ārstēt ar tām zāļu vielām, kas veselā organismā ar vislielāko varbūtību spēj izsaukt līdzīgu slimību. Tieši to arī sauc par līdzības principu, kad līdzīgais ārstē līdzīgo, un tas ir homeopātijas pamatu pamats.

Slimības klīniskās ainas līdzība ar medikamentozās slimības ainu izskaidrojama ar patogēnā faktora un zāļu vielas iedarbības identitāti vai to patofizioloģisko efektu līdzību. Jo vairāk slimības pazīmju sakrīt ar ārstnieciskās vielas darbības izpausmēm, jo lielāka varbūtība, ka tieši šī viela iedarbosies uz patoloģiski izmainītajiem audiem un sistēmām.

Tātad, izvēloties medikamentu pēc līdzības principa, tā iedarbība ir mērķtiecīga. Slimie audi uz līdzīgā preparāta iedarbību reaģē jutīgāk nekā veselie. Tāpēc droši var apgalvot, ka idiosinkrāzijas ideja precīzi raksturo homeopātijas būtību un līdzības likuma likšana lietā gādā par rezonansi starp preparātu un simptomu pacientam un analogu zāļu vielas izpausmi veselajam.

Lai kādu zāļu vielu izmantotu ārstniecībā, precīzi jāzina vielas spējas, īpašības - viss, ko tieši šī viela spēj darīt. Šo spēju noteikšanai Hānemanis piedāvāja ģeniāli vienkāršu un atjautīgu risinājumu, proti, izmēģināt šīs vielas uz veseliem cilvēkiem. Par izmēģinājumu sauc sistemātisku, standartizētu procedūru, kad precīzi tiek fiksēti zāļu vielas izraisītie simptomi veselam cilvēkam. Lai viela tiktu uzskatīta par izmēģinātu, tā tiek dota toksiskā, hipotoksiskā, stipri atšķaidītā, potencētā devā. Lai tiktu izjaukta organisma homeostāze un mobilizētos aizsargmehānismi, vielas ievada toksiskā koncentrācijā. Tieši aizsardzības sistēmas darbība rāda simptomu spektru visos organisma būtības līmeņos. Un tieši šo simptomu spektrs raksturo konkrētās zāļu vielas unikālo dabu.

Visi simptomi tiek fiksēti, precīzi reģistrējot to fizisko, emocionālo un mentālo dabu. Tiek fiksēti arī tie simptomi, kas izzūd, vai vienkārši izārstētie simptomi. Šādos izmēģinājumos ar veseliem cilvēkiem tiek sistematizēts līdzības likums. Simptomu kompleksu, kas raksturo kādu zāļu vielu, sauc par šīs vielas patoģenēzi. Visu izmēģināto preparātu apraksts, precīza informācija par pašu vielu, tās toksikoloģisko ainu un farmakodinamiku, t.i., pilna vielu patoģenēze apkopota homeopātiskajā Materia Medica. Medikamenti tiek ražoti atbilstīgi homeopātiskās farmakopejas prasībām, kas ir standartizētas un vienādas visā pasaulē. Homeopātiskā terapija būtībā piedāvā jaunu medicīniskās loģikas modeli, kas ļauj ārstēt pēc līdzības principa medikamenta izvēlē un ar mazām devām.

Klīniskie gadījumi

Ilustrācijai piedāvāju slimību gadījumus.

Pirmais gadījums

Par manu pacientu kļuva trīs gadus vecs zēns brīdī, kad bija akūti saslimis. Bērnam bija drudzis ar ķermeņa temperatūras paaugstināšanos pēcpusdienā ap pulksten 16, vienlaicīgu elpas trūkuma pastiprināšanos un nepatīkamu kairinošu klepu, klepus bija arī naktī. Tā kā līdzīga slimības aina bērnam atkārtojās un terapija visos gadījumos bija identiska, tomēr nenovērsa recidīvus, vecāki nolēma, ka dēls jāārstē homeopātiski. Pacienta apskatē konstatēju, ka ir nedaudz palielināti kakla aizmugurējie limfmezgli, tūskaina deguna gļotāda, nedaudz hiperemēta kakla gļotāda, mandeles tīras. Auskultatīvi - abpusēji sausi, obstruktīvi trokšņi, bērnam redzami grūti elpot. Āda sausa, ar atopiskam dermatītam raksturīgo ainu, bet tikai ķermeņa labajā pusē, t.i., uz labā ieloka, labajā pacelē un ap labo potīti. Bērns ar vāju muskulatūru un pazeminātu turgoru. Pēc mātes teiktā - tā esot bijis vienmēr, kopš pusotra gada vecumā sācies atopiskais dermatīts. Ar obstruktīvu bronhītu slimo jau ceturto reizi sezonā (tas nozīmē - reizi mēnesī), kopš sācis iet dārziņā, un mamma rūpīgi lieto hormonālas ziedes dermatīta ārstēšanā. Vēl no anamnēzes zināms, ka zīdaiņa vecumā bērns izmeklēts, jo autiņos no urīna veidojušies tādi kā kristāli, bet izmeklēšanas rezultāti bijuši negatīvi, pēc 6 mēnešu vecuma šī parādība pārgājusi. Uzklausījusi mammu, savākusi anamnēzi un izmeklējusi pacientu, secināju, ka šis ir Lycopodium gadījums, un izrakstīju Lycopodium 30. Ārstnieciskais efekts nebija ilgi jāgaida un bija pārsteidzoši ātrs. Jau pirmajā dienā vairs nepaaugstinājās temperatūra un nesākās obstrukcija. Stāvoklis stabilizējās un pēc trīs dienām bronhīts bija pārgājis, bet līdztekus sāka pasliktināties dermatīta aina. Pastiprinājās nieze un apsārtums. Man izdevās pierunāt mammu, lai nesāk lietot hormonus, un turpināju terapiju ar Lycopodium 200, kas divās nedēļās deva iespēju ādai pilnībā notīrīties. Kopš Lycopodium lietošanas sākuma pagājuši 2 gadi. Bērns slimo, bet bronhīti nav atkārtojušies, nav arī obstrukcijas. Arī dermatīta pazīmes atkāpušās. Bet vienmēr, kad notiek inficēšanās, terapijā tiek lietots Lycopodium 200 un stāvoklis ātri stabilizējas. Šajā gadījumā akūtās fāzes preparāts izrādījās konstitucionāls un palīdzēja izārstēt hronisku slimību, kam bija dots astmas vārds, bez neviena inhalatora un atopisko dermatītu bez nevienas ārīgi lietojamas ziedes.

Otrais gadījums

Paciente, 33 gadus veca. Sūdzas par ļoti sliktu pašsajūtu, kopš pirms 7 mēnešiem izslimoja garo klepu. Šajā laikā paciente kļuvusi pārjutīga. Ļoti pasliktinājies miegs, mostas no visniecīgākā troksnīša un uztraucas, ka nevarēs aizmigt. No rīta mostas neizgulējusies un nelaimīga, ka sākusies diena. Fiziski ir slikti līdz vēmienam.

Izteikts nogurums, slāpes. Sākušas sāpēt plaukstu locītavas, kreisais celis un potītes. Katra diena ir kā cīņa. Nevar skatīties filmas ar vardarbības ainām, jo šķiet, ka vardarbība notiek ar pašu un katra ātrā palīdzība brauc pēc viņas. Nevar dzert kafiju, jo pēc tam visu dienu trīc rokas. Pasliktinājusies atmiņa un redze. Migrēnas tipa galvassāpes var izraisīt visniecīgākie iemesli: stress, karstums, bezgaiss, neēšana... Migrēna pēc katras vingrošanas. Sāpes sākas sprandā un izplatās uz pieri, koncentrējoties virs labās acs, vai spiež pašu aci. Sāpes ir pulsējoši dedzinošas un tik stipras, ka jāsauc ātrā palīdzība. Galvu šausmīgi spiež, šķiet, ka tā eksplodēs, jo smadzenēm galvā nav vietas. Slimojot kļuvusi raudulīga un baidās, ka sajuks prātā. No negulēšanas kļuvusi depresīva, zūd spēki. Sarunā noskaidroju, ka agrāk bieži bijuši urīnceļu iekaisumi un bronhīti, bet pēdējos 6 gadus šīs slimības netraucē. Paciente uzsver, ka ir ļoti jutīga, viņai nepatīk troksnis, bet karstumā jūtas ļoti slikti - satūkusi un smaga. Var zaudēt samaņu, atrodoties tiešos saules staros; pavadot stundu saulē, galva sāpēs vienmēr. Patīk gulēt pie atvērta loga, jo bezgaisā mostas no elpas trūkuma, tad jāatsēžas, lai atgūtu elpu. Izteikta pūce, labi jūtas vakarā.

Izmeklējumi apstiprināja autoimūna tireoidīta diagnozi. Tika izrakstīts preparāts Belladonna 200. Pēc diviem mēnešiem, lietojot to divreiz nedēļā, visi izmainītie laboratoriskie rādītāji atgriezās normas robežās, pašsajūta uzlabojās par 80%. Paciente turpina lietot šo preparātu, rezultāts ir ļoti labs, arī akūtās situācijās Belladonna šai pacientei ir īsts glābiņš.

Noslēgums

  • Taktika akūtu slimību ārstēšanā var būt dažāda, bet galvenais ir noskaidrot precīzas sūdzības un orientēties uz konkrēto klīnisko ainu un sūdzībām.
  • Reizēm vēlos, lai kabinetā man aiz muguras būtu uzrakstīts aicinājums pacientam - palīdzi man tev palīdzēt!
  • Lai terapeitiskā iedarbība izvērstos laba, jābūt ļoti labai, dziļai, intīmai pacienta un ārsta sadarbībai. Tā ir atbildība, ko pacients un ārsts dala uz pusēm. Ja šādu vēlmju nav, tad labāk pie homeopāta neiet. Ir vajadzīga sadarbība un uzticēšanās ārstam, tieši tāpat kā ārsta pietāte un bezgalīga uzticēšanās pacientam. Homeopātiskā terapija bez šāda modeļa vispār nav iedomājama, tāpēc tiešām priecājos, ārstu žurnālā izlasījusi ziņu, ka 21. gadsimta medicīnu raksturos ārsta un pacienta savstarpēja līdzestība. Varbūt beidzot ierēdņi ļaus ārstam ar pacientu runāt ilgāk par trim vizītes minūtēm.