Prokinētiķi ir medikamentu klase, kas paredzēta gastrointestinālās motilitātes uzlabošanai — vai nu reģionāli, vai visa zarnu trakta ietvaros. Katram medikamentam ir savi plusi un mīnusi, turklāt mēdz būt ierobežoti dati par ieguvumiem starp prokinētiķu klasēm. Šis ir neliels apskats par dopamīna antagonistiem, kas pieejami Latvijā, — metoklopramīdu, domperidonu un itroprīdu.
Kāds ir gastroenteroloģiskais dopamīna antagonistu darbības mehānisms?
Dopamīna receptoru antagonisti ir visbiežāk lietotie prokinētiķi gastroparēzes terapijā un ir pieejami kopš 1970. gada. Liels šīs medikamentu grupas ieguvums ir to prokinētiskās un antiemētiskās īpašības.
Darbības mehānisms saistīts ar kuņģa un augšējo tievo zarnu motilitātes stimulāciju. [1]
Metoklopramīds inhibē D2 un 5HT3 receptorus smadzenēs, tāpat kā bloķē D2 un muskarīna receptorus zarnu traktā. Papildus tas strādā kā agonists perifērajiem serotonīna 5HT4 receptoriem. Tas tiek raksturots kā efektīvs antiemētisks līdzeklis, bet vājš prokinētiķis zarnu traktā.
Domperidons strukturāli līdzīgs haloperidolam un citiem butirofenona trankvilizatoriem. Tas ir perifērs D2 receptoru antagonists. Atšķirībā no metoklopramīda tas nešķērso hematoencefālo barjeru.
Itoprīds ir perorāli aktīvs gastroprokinētisks medikaments, acetilholīnesterāzes inhibitors un dopamīna D2 receptoru antagonists, iniciāli sintezēts ap 1980. gadu ar mērķi lietot dispeptisku simptomu ārstēšanai. Tam ir bivalenta iedarbība uz kuņģa–zarnu trakta (KZT) motilitāti. [2]
Vai medikamentiem ir atšķirīgi drošuma rādītāji?
Metoklopramīda gadījumā saistībā ar tā spēju šķērsot hematoencefālo barjeru var būt sagaidāmas neiroloģiskā spektra blaknes, t. sk. ekstrapiramidāli traucējumi, tādi kā diskinēzija, distonija, konvulsijas, trīce. Vēl jāņem vērā, ka metoklopramīds stimulē prolaktīna izdali un pacientam var attīstīties galaktoreja. Literatūrā ziņots arī par kardiovaskulārām blaknēm.
Domperidona gadījumā ziņots par potenciālām kardiālām blaknēm, t. sk. QT intervāla pagarināšanos, torsade de pointes, ventrikulāru aritmiju, pēkšņu kardiālu nāvi. Interesanti, ka ASV šī iemesla dēļ medikaments nekad nav bijis reģistrēts. Metaanalīzes dati rāda, ka domperidona standarta devas (≤ 30 mg/dienā) nepaaugstina risku salīdzinājumā ar augstākām devām. Medikaments jālieto ar piesardzību pacientiem virs 60 gadu vecuma un kombinācijā ar citiem medikamentiem, kas pagarina QT intervālu.
Pieejamos klīniskajos pētījumos itoprīds uzrādīts kā viegli panesams, un netiek ziņots par nopietnām blaknēm. Visbiežāk pacienti ziņojuši par caureju, galvassāpēm un sāpēm vēderā. Retos gadījumos asins analīzēs novērota leikocitopēnija un paaugstināts prolaktīns. Medikamenta drošums bērniem zem 16 gadu vecuma nav pētīts. [2]
Kāda ir prokinētiķu nozīme funkcionālas dispepsijas gadījumā?
2022. gadā publicētas un atjaunotas Britu Gastroenterologu asociācijas vadlīnijas FD pārvaldībā, un tajā kā terapijas daļa minēti arī prokinētiķi.
Pirmās līnijas terapijā FD pacientiem tiek rekomendēta: regulāra aeroba slodze, H. pylori eradikācija, ja tāda pierādīta, H2 receptoru antagonisti, protonu sūkņu inhibitori un daži prokinētiķi (no Latvijā pieejamajiem pieminēts itoprīds).
Medikamentu ieguvumu FD pārvaldībā skaidro ar šo pacientu sūdzībām par motilitātes traucējumiem KZT, ko šīs grupas zāles var uzlabot.
Trūkst ar placebo kontrolētu pētījumu par domperidonu un metoklopramīdu, tāpēc nav skaidrs, cik efektīvi tie ir FD gadījumā, turklāt jāņem vērā arī bažas par drošuma profilu attiecībā uz sirds aritmijām un ekstrapiramidālajiem simptomiem. [3]
Gastroparēze — kādas ir medikamentu devas?
Metoklopramīdu pieaugušajiem rekomendē sākt devā pa 5 mg trīs reizes dienā pirms ēšanas, titrējot līdz maksimāli 40 mg/dienā. Uzturošā deva ir 5—10 mg dienā 3—4 × dienā pirms ēdienreizēm un naktsmiera. Jāizvairās no medikamenta lietošanas > 12 nedēļas, ja vien terapeitiskais efekts nepārsniedz ekstrapiramidālās simptomātikas attīstības riskus. Pacientiem, kas nevar uzņemt medikamentu per os, rekomendē intravenozas medikamenta formas.
Domperidona sākotnējā deva ir 10 mg trīs reizes dienā pirms ēšanas, ko var paaugstināt līdz 20 mg četras reizes dienā, ja medikaments tiek tolerēts; tomēr jāizvērtē ieguvumi un riski, paaugstinot devu. [4]
