Funkcionāla dispepsija. Kritēriji un palīdzības iespējas

Funkcionālas dispepsijas simptomi ir svārstīgi, bet ~ ²⁄3 pacientu slimība ir hroniska un ierobežo dzīves kvalitāti. Tāpēc būtiska ir saruna ar pacientu, izglītošana par slimību, tās gaitu un iespējām sev palīdzēt. [3] Par praktisku pieeju FD pārvaldībā Latvijas apstākļos skaidrojumu sniedz gastroenteroloģe, endoskopijas speciāliste Dr. Zane Straume.

Funkcionāla dispepsija Latvijas apstākļos — kāds ir reālais pacienta ceļš līdz diagnozes noteikšanai? Ko šajā procesā varētu uzlabot?

Ārstu izmantoto diagnožu sarakstā Latvijā FD nav bieža diagnoze. Turklāt tā nav vienkārša diagnoze un ceļš līdz tai varētu nebūt īss. Lai noteiktu diagnozi, ar pacientu jātiekas vairākkārt, nepieciešama vesela izmeklējumu kopa, iedziļināšanās pacientā, viņa dzīvē. Tā nav vienkārša piecas minūtes ilga aprunāšanās ar pacientu. Jāizprot, kad sūdzības sākušās un kas bija provocējošie faktori (un tādi visbiežāk ir). FD nav virspusēja diagnoze, un tas rada papildu izaicinājumus.

Svarī­ga pacienta līdzestība, regulā­ras konsultācijas, izmeklējumi, vēlāk arī pārrunāšana un tālākās taktikas plānošana. Tas ir komandas darbs, jo nereti šie pacienti ir komplicēti.

Jo ātrāk izdodas dziļāks kontakts ar pacientu un problēmas izpratne, jo labāk un kvalitatīvāk pacientam var palīdzēt. 

Procesā varētu uzlabot primārās aprūpes iesaisti. No pacientiem gadās dzirdēt par komunikācijas problēmām ar ģimenes ārstu vai viņa pieejamību. Mums iztrūkst daudz kā, lai pilnvērtīgi runātu par FD. Būtu jāsāk ar elementārām izmaiņām medicīnas sistēmas pamatos: ģimenes ārsta pieejamība, sabiedrības veselībpratība (ēšanas paradumi, kustību apjoms un fiziskās aktivitātes, kaitīgo ieradumu apzināšanās un to izskaušana) jau no bērna kājas, skrīninga grupu, īpaši zarnu vēža, apzināšanās un komunikācija ar katru cilvēku, laicīgi veikti izmeklējumi, t.sk. endoskopiskie izmeklējumi.

Ar kādu izmeklējumu kopu būtu jāsāk pacientam, kas sūdzas par pilnuma sajūtu pēc ēšanas, traucējošu agrīnu sāta sajūtu vai sāpēm epigastrijā? Vai sākam ar endoskopiju?

Es rekomendētu ģimenes ārstam šādus pacientus sūtīt pie gastroenterologa, lai varētu iedziļināties sūdzību gammā. Šeit jāizvērtē daudzas nianses: pacienta vecums, slimību un ģimenes anamnēze, sūdzību ilgums un iepriekš lietoto medikamentu apjoms. Izvērtējot kopējo informāciju, optimālais minimums būtu sākt ar gastroskopiju, vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, asins analīzēm, papildus izsverot nepieciešamību veikt fēču analīzes. Gastroskopiju ieteicams veikt ar vai bez sūdzībām jau no 40 gadu vecuma, kolonoskopiju no 45 gadu vecuma, negaidot skrīninga 50 gadu vecumu, jo prakse rāda, ka ļaundabīgi audzēji kļūst arvien jaunāki.

Kāda šobrīd ir korektākā shēma H. pylori eradikācijā? Vai ir nozīme konkrēta PSI izvēlei?

Pasaulē arvien biežāk tiek novērota rezistence pret vairākiem H. pylori eradikācijas shēmā iekļautajiem līdzekļiem, ko klasiski izmantojam (visvairāk pētīts klaritromicīns). Latvijā šobrīd nav pamatotu datu par rezistenci pret kādu no pirmajā līni­jā ietvertajiem medikamentiem, tāpēc mēs ordinējam zināmo pirmās līnijas terapiju: klaritromicīns 500 mg × 2 dienā, amoksicilīns 1 g × 2 dienā un protonu sūkņu inhibitors (PSI) 40 mg × 2 dienā 14 dienas. Pašlaik nav pierādītu datu par kāda PSI lielāku vai mazāku efektivitāti, bet rekomendējams izvēlēties tādu, ko var lietot 40 mg × 2 dienā. Svarīgi atcerēties par iespējamu alerģiju pret penicilīnu grupas medikamentiem, kad penicilīnu mainām uz metronidazolu. Galvenais atcerēties, ka jāveic korekta pārbaude, lai izvērtētu, vai eradikācija bijusi veiksmīga.

Nereti pacients atnāk un stāsta par pierādītu un eradicētu H. pylori, bet nevar pastāstīt, ar kādiem medikamentiem veikta ārstēšanās un vai pārbaudīts veiksmīgs procesa iznākums. Vēl novērots, ka ārsti mēdz parakstīt septiņas dienas ilgu eradikācijas kursu, kas mūsdienās nav pieņemama un pietiekama taktika. 

Praksē nav daudz pacientu, kam pirmās līnijas terapija nav palīdzējusi. Jāskatās plašāk uz dažādiem faktoriem, kas varētu ietekmēt rezultātu. Bet antibakteriālās rezistences dēļ daudzviet Eiropā pirmo līniju jau neiesaka. Ideālā variantā būtu jānosaka jutība pret antibakteriālo līdzekli, diemžēl pagaidām tas nav tik vienkārši īstenojams, varbūt pēc kāda laika tas mainīsies.

Kādas sekas iespējamas, neārstējot funkcionālu dispepsiju? Vai ir komplikāciju risks?

Ja pacients tiešām ir izmeklēts un nav atrastas nekādas strukturālas un funkcionālas gremošanas trakta problēmas, mēs varam runāt par FD. Galvenokārt tā ir dzīves kvalitāti pasliktinoša slimība, ja neko nedarām lietas labā. Patiesībā, pat ja mēs nosakām šo diagnozi, pacientam tāpat jābūt uzraudzībā gan pie ģimenes ārsta, gan pie gastroenterologa. Jāņem vērā pacienta ģimenes anamnēze un vecums — tas palīdzēs izvērtēt, cik bieži un kad veicami kontroles izmeklējumi.

Pacientam vajadzētu saņemt arī psiholoģisku palīdzību, jo svarīga ir problēmas izpratne, jāzina palaidējfaktori un to pārvaldība ikdienā, — vienīgi medikamentoza terapija problēmu neatrisinās.

Šis ir komandas darbs gan gremošanas sistēmas pusē, kursa veidā nozīmējot medikamentu, gan novērošanās pie ģimenes ārsta, gan psihiskās veselības līdzsvarošana un kaitīgo riska faktoru apzināšanās un strādāšana pie tiem. Būtiska arī blakusslimību uzraudzība un adekvāta ārstēšana.

Funkcionālas dispepsijas ārstēšanas taktikā tiek rekomendēti gan skābes neitralizētāji, gan prokinētiķi. Vai un kā šo terapiju kombinē, kāds ir lietošanas ilgums un rekomendācijas pacientam?

Kā jau vadlīnijās minēts, FD nebūs vienkārši risināma ar vienu medikamentu, šeit vajadzīga kompleksa un dziļāka pieeja. Jārēķinās, ka ar PSI un prokinētiķiem vien nebūs pilnvērtīgi līdzēts, ja nepadomāsim par citiem cēloņiem. Svarīgi saprast, kādas ir galvenās pacienta sūdzības, kas ir gastroskopijas atradē, kāda ir anamnēze. Ņemot šo visu vērā, sapratīsim, kāda būs pareizākā terapija. 

Mēs varam lietot gan skābes neitralizētājus, gan prokinētiķus (piemēram, itoprīdu), bet to lietošanas ilgums izvērtējams, ievērojot iepriekš minētos faktorus, un var būt individuāls. Jebkurā gadījumā šiem pacientiem jābūt uzraudzībā pie gastroenterologa un ģimenes ārsta, lai vajadzības gadījumā veiktu terapijas korekciju.