Dažādu veidu galvassāpes ir viens no visbiežākajiem nervu sistēmas traucējumiem. Galvassāpes ir pandēmiskas un bieži vien visu dzīvi pavadošs stāvoklis. Gada laikā gandrīz 90% cilvēku ir bijusi galvassāpju epizode. 16-17% populācijas dzīves laikā ir bijušas migrēnas tipa galvassāpes. Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka ik dienu pasaulē migrēnas lēkme ir gandrīz 20 miljoniem cilvēku.
Eiropas Savienībai migrēna ik gadu izmaksā apmēram 27 miljardus eiro, pārējo veidu galvassāpēm izmaksas ir līdzīgas. Tāpēc ļoti būtiski ir pareizi atpazīt un ārstēt galvassāpes.
Klasifikācija un cēloņi
Pēc starptautiskās klasifikācijas galvassāpes dala divās grupās:
- primāras galvassāpes - migrēna ar vai bez auras, saspringuma galvassāpes- epizodiskas un hroniskas, kūlīšveida galvassāpes un retāk sastopamas primāras galvassāpes- durošas, klepus laikā, seksuālās aktivitātes laikā, hipniskas, triecienveida galvassāpes (thunderclap), pastāvīga hemikrānija (hemikrania continua), ik dienas persistējošas galvassāpes;
- sekundāras galvassāpes- simptoms dažādu patoloģiju gadījumā.
Papildinātā starptautiskā galvassāpju klasifikācija aprakstīti visu veidu galvassāpju diagnostiskie kritēriji. Šīs klasifikācijas lietošana ievērojami atvieglo galvassāpju diagnostikas procesu.
Primāru galvassāpju pamatā nav strukturālu bojājumu, klīniskie izmeklējumi neapstiprina citu patoloģiju.
Sekundāras galvassāpes ir konkrētas slimības simptoms, kad klīniskie izmeklējumi pierāda strukturālu bojājumu. Sekundāras galvassāpes var būt saistītas ar galvas un kakla traumu, ar vaskulāriem traucējumiem, ar likvora cirkulācijas traucējumiem, ar neinfekciozām iekaisuma slimībām, intrakraniālu neoplazmu, intrakraniālu infekciju, epilepsijas vai Chiari 1 malformāciju. Sekundāras galvassāpes parādās dažādu infekciju gadījumā: intrakraniālas infekcijas (meningīts, encefalīts, abscess) un citu sistēmu un orgānu infekcijas, arī HIV infekcijas gadījumā. Liela grupa sekundāro galvassāpju parādās kraniālo struktūru patoloģijas gadījumā (galvaskausa, kakla, LOR orgānu un mutes dobuma patoloģijas). Sekundāras galvassāpes ir kraniālu neiralģiju un centrālas dabas sejas sāpju gadījumā. Pie sekundārām pieder arī galvassāpes pacientiem ar psihiskām slimībām. Sekundāras ir arī galvassāpes, kas raksturīgas homeostāzes traucējumu, sistēmisku saslimšanu gadījumā (paaugstināts arteriālais asinsspiediens, hipoksija, hiperoksija, kā arī kardiāla cefalģija, galvassāpes hormonālu traucējumu gadījumā, dialīzes laikā, hipotireoīdisma gadījumā un galvassāpes citu homeostāzes traucējumu gadījumā).
Ar substances lietošanu vai atcelšanu saistītas galvassāpes ir galvassāpes, ko ierosina tādas vielas kā slāpekļa oksīds, fosfordekstroze, alkohols, ēdienu komponenti, kokaīns, histamīns un citas vielas. Ar pārmērīgu medikamentu lietošanu saistītas galvassāpes var parādīties ļoti biežas, regulāras pretsāpju un antimigrenozo (ergotamīns, triptāns vai analģētiķi, arī opioīdi) preparātu lietošanas gadījumā pacientiem ar migrēnu vai tensijas cefalģiju. Pārmērīga medikamentu lietošana var ievērojami pasliktināt primārās galvassāpes, veicināt sāpju hronifikāciju, veicināt tādu sindromu kā hroniska migrēna.
Pacientam var būt ne tikai viens galvassāpju veids, bieži līdztekus novēro divus un pat vairākus cefalģijas veidus. Galvenais ārsta uzdevums ir pacienta rūpīga klīniska izmeklēšana, galvassāpju lēkmes dziļa analīze: to ilgums, intensitāte un papildu simptomu raksturojums, provocējošo faktoru analīze un strukturālo patoloģiju vai bojājumu pierādījums (sekundāro cefalģiju gadījumā) vai to izslēgšana (primāro galvassāpju gadījumā).
Pēkšņas, pirmreizējas galvassāpju lēkmes jāšķir no akūtām slimībām, kas bie ži apdraud pacienta dzīvību. Ir brīdinošie simptomi, kad nekavējoties jāveic papildu izmeklējumi, jāpiesaista speciālists: ja galvassāpes ievērojami pastiprinās vai pēkšņi maina raksturu un intensitāti, parādās piepūles brīdī, naktī vai no rīta, bijusi galvas vai kakla trauma, ja parādās meningeālie, fokālie neiroloģiskie simptomi, krampju lēkmes, temperatūras paaugstināšanās, asinsspiediena paaugstināšanās, samaņas traucējumi. Šajos gadījumos jāizslēdz subarahnoidāls asins izplūdums, intracerebrāls vai subdurāls asins izplūdums, hipertoniskā krīze ar cerebrālām sekām, glaukomas akūta lēkme, meningīts vai encefalīts, cerebrālā vēnu tromboze.
Primāras galvassāpes
Migrēna un saspringuma galvassāpes ir prevalējošie primāro galvassāpju veidi. Šo galvassāpju līdzīgie simptomi un atšķirības apgrūtina diagnostikas procesu. Migrēnas hronifikācija vai transformācija ikdienas galvassāpēs pierāda, ka migrēnas un saspringuma cefalģijas patofizioloģijā mehānismi ir līdzīgi.
Migrēna
Migrēna ir hroniska epizodiska slimība: tā izpaužas ar stiprām cefalģijas lēkmēm, kas var ilgt no dažām stundām līdz dažām dienām, ievērojami pasliktinot pacienta dzīves kvalitāti. Migrenozas sāpes biežāk ir vienpusējas, pulsējošas, pastiprinās pie katras fiziskas aktivitātes, tās pavada dažādi simptomi (slikta dūša, vemšana, fotofobija un fonofobija, bālums, pastiprināta kairināmība, koncentrācijas spēju mazināšanās u.c.). Migrēna var būt ar vai bez auras - pilnīgi atgriezeniskiem simptomiem: vizuāliem (mirgošana, līnijas, plankumi, zibšņi redzes laukā), jušanas simptomiem, runas traucējumiem. No migrēnas vairāk cieš sievietes nekā vīrieši (attiecībā 3:1). Sievietēm galvassāpes bieži ir atkarīgas no seksuālo hormonu svārstībām menstruālā cikla laikā. Migrēnas aurai līdzīgus neiroloģiskus simptomus, iespējams, izraisa pārejošas išēmiskas lēkmes (TIL), arterio-venoza malformācija, epilepsija un citas smadzeņu patoloģijas. Tāpēc pirms diagnozes "migrenoza aura bez galvassāpēm" noteikšanas ārstam jāizslēdz visi iespējami patoloģiskie procesi smadzenēs, izmeklējot pacientu ar dažādām metodēm - MRI, DT, CTA, duplekso skenēšanu, EEG un citām.
Migrēnas aurai raksturīga īsa hiperēmijas fāze, kas korelē ar vizuālām halucinācijām, pēc kurām caur garozas vaskulāro robežu zonām parādās hipoperfūzijas viļņi. Paaugstinātai neironālai aktivitātei seko hiperēmija. Hipoperfūzija atspoguļo samazinātu neironālu aktivitāti un reāli norāda laiku, kad sāksies galvassāpes. Migrēna ir primāra neironāla slimība, un vaskulāras izmaiņas ir tikai tās sastāvdaļa. Citi patoģenētiskie faktori, piemēram, pienskābes līmeņa pieaugums, migrēnai ar vai bez auras bieži kombinējas ar magnija deficītu, stresu un sieviešu hormonu svārstībām.
Migrēnas lēkmes laikā smadzenēm raksturīga izmainīta atbildes iespēja, novēro paaugstinātu jutību pret apkārtējās vides stimuliem, nepietiekamu pielāgošanos.
No migrēnas veidiem retāk novēro bazilāru, oftalmoplēģisku, retinālu vai hemiplēģisku migrēnu (ģimenes hemiplēģiskā migrēna un sporādiska hemiplēģiskā migrēna), kam nepieciešama speciālista konsultācija, diferenciāla diagnostika un izmeklēšanu, kā arī radioloģiskas (MRA) un ultrasonoloģiskas (TCCD) izmeklēšanas metodes.
Saspringuma galvassāpes
Saspringuma galvassāpes - epizodiskas vai hroniskas - arī ir primāras galvassāpes, kas ir vai nav saistītas ar perikraniālo muskuļu spriedzi un iekļaujas klasifikācijas diagnostiskajos kritērijos. Šīm galvassāpēm ir spiedošs raksturs, tās ir vispārējas (spiediena sajūta galvā) vai lokalizējas pakauša, pieres vai kakla augšdaļā, parasti abpusējas. Galvassāpes ilgst no dažām stundām līdz nedēļai, tās var būt pastāvīgas, tās var provocēt ilgstošs darbs saspringtā stāvoklī, muskuļu saspringums, stresa faktori, izteikti saspringts darbs, nepietiekama atpūta. Fizikālie un neiroloģiskie izmeklējumi nepierāda citu patoloģiju vai strukturālu bojājumu.
Saspringuma galvassāpes iedala epizodiskās un hroniskās (ilgst vairāk nekā 15 dienas mēnesī). Saspringuma galvassāpju pamatā ir hronisks emocionāls stress, kad psiholoģiski cilvēks nepietiekami pielāgojas dažādu psihogēno faktoru ietekmei. Neironu centrāla sensitivizācija un uzbudinājums kopā ar NO sinapšu aktivāciju ir galvenais patofizioloģiskais faktors hroniskām sāpēm. Saspringuma galvassāpes slikti padodas ārstēšanai, bieži novēro pretsāpju medikamentu pārmērīgu lietošanu, sāpes hronificējas.
Citi primāro galvassāpju veidi
Vēl primārās cefalģijas grupā ir kūlīšveida epizodiskas un hroniskas galvassāpes un citu autonomo bigeminālo galvassāpju veidi: paroksizmāla epizodiska un hroniska hemikrānija, īslaicīgas, vienpusējas neiroloģiskas galvassāpju lēkmes ar konjun ktī vas hiperēmiju un asarošanu (SUNCT) un iespējama trigemināla autonoma cefalģija.
Kūlīšveida galvassāpes ir īslaicīgas (no 15 minūtēm līdz 2 stundām), bieži sezonālas, atkārtotas, stipras, vienpusējas neiralģiskas galvassāpju lēkmes sejas rajonā ar konjunktīvo hiperēmiju, asarošanu un rinoreju.
Epizodiskas un hroniskas paroksizmālās hemikrānijas parasti labi padodas indometacīna terapijai. Diagnostikai nepieciešama neirologa konsultācija.
Retāk ir primāras ar klepu vai seksuālo aktivitāti saistītas galvassāpes, kā arī piepūles un triecienveida galvassāpes, primāras, durošas galvassāpes, hipniskas gal vas sā pes, pastāvīga hemikrānija, jaunas ikdienas persistējošas galvassāpes.
Līdzīgus simptomus var novērot kraniocervikālo anomāliju gadījumā, smadzeņu tilpuma procesos, smadzeņu asinsvadu aneirismas vai malformācijas gadījumā. Tad obligāta ir speciālista konsultācija un atbilstīgi izmeklējumi. Par primārām cefalģijām var uzskatīt gadījumus, kad nav neiroloģisko simptomu, sāpes ātri un pilnīgi pāriet pēc analgētisku preparātu lietošanas, nav brīdinošo simptomu.
Sekundāras galvassāpes
Sekundāro galvassāpju grupa ir ļoti liela, un šeit galvenais ir noteikt iemeslu, kas izraisa galvassāpes. Svarīga ir rūpīga anamnēze un klīniskā izmeklēšana. Galvassāpju intensitātes pieaugums, rakstura izmaiņas gadījumos, kad galvassāpes ir no rīta vai naktī, ja parādās jaunas galvassāpes vai ir kakla/galvas trauma anamnēzē, pēc dažādām diagnostiskām vai ārstnieciskām manipulācijām, ja ir infekcijas pazīmes, meningeālie simptomi, fokālie neiroloģiskie simptomi vai apziņas traucējumi - tas viss liecina par nepieciešamību steidzami diagnosticēt, lai pacientam laikus sniegtu atbilstīgu palīdzību.
Galvassāpes pēc galvas vai kakla traumas
Galvassāpes, kas saistītas ar galvas/kakla traumu, var būt akūtas - uzreiz pēc traumas epizodes - vai hroniskas, ja galvassāpes ir vismaz divus mēnešus pēc traumas (arī whiplash traumas). Hroniskas galvassāpes pēc galvas traumas ir 40-70% pacientu.
Diagnostikā pirmajā vietā ir rentgenogrāfija un datortomogrāfija mugurkaula kakla daļai un galvaskausam, lai izslēgtu strukturālas izmaiņas. Akūtas smagas galvas traumas komplikācija var būt subarahnoidāls vai intracerebrāls asins izplūdums, subdurāla hematoma.
Akūtas pēctraumas galvassāpes parasti ir vispārējas un izpaužas kā lokālas, spiedošas, atkārtotas epizodes, kas ilgst no dažām minūtēm līdz pāris dienām.
Hroniskas pēctraumas galvassāpes visai bieži pavada depresīvie simptomi. Laba terapijas efektivitāte novērota pēc triciklisko antidepresantu lietošanas.
Cervikogēna cefalģija
Cervikogēna cefalģija ir viens no biežākajiem sekundāro galvassāpju veidiem. Šo cefalģiju biežums svārstās no 0,7 līdz 13,8% un ievērojami pieaug līdz ar pacienta vecumu. Pēdējā laikā novērota pacientu vecuma samazināšanās, jo slimība biežāk skar jaunus cilvēkus.
Cervikogēnās cefalģijas pamatā ir patoloģiskas pārmaiņas cervikālajos augšējos skriemeļos. C1-C3 mugurējo ragu neironu un N. trigeminus kaudālā kodola funkcionāla saistība ir pamatā tam, ka rodas trigemināli cervikāls komplekss mugurkaula kakla daļas patoloģijas gadījumā. Cervikokranialģijas avoti ir atlanto-aksiālā locītava, saites, cīpslas, starpskriemeļu locītavas, diski, muskuļi (kakla apakšējie, mugurējie muskuļi: m. trapecius, m. sternocleidomastoideus). Joprojām diskutē par neirovaskulāra konflikta un vertebrālās artērijas iesaisti cervikogēnas cefalģijas patofizioloģijā. Kak la daļas mugurkaula segmentāra disfunkcija un muskuļu spazmas ir cervikogēnas cefalģijas pamatā.
Cervikogēnas galvassāpes bieži ir pēc galvas vai kakla traumām, arī pēc whiplash traumas. Pacientiem ar cervikogēnām galvassāpēm ir mugurkaula kakla daļas hipomobilitāte - kustību apjoma redukcija, sāpju provokācija vai pastiprinājums, kad kustina kaklu un palpē, sāpes var pastiprināties arī tad, ja kakls ilgstoši ir nemainīgā stāvoklī.
Diagnostikā noteicošais faktors ir pretestība pasīvām kakla kustībām un to ierobežojums, kakla muskuļu tonusa izmaiņas, sasprindzinājums un izmainīta atbilde uz pasīvo un aktīvo stiepšanas kustību. Miofasciālo trigerpunktu palpācija kakla un trapecveida muskuļos var provocēt tipisku sāpju lēkmi. Bieži parādās parestēzijas pakauša un kakla zonā bez radikulopātijas pazīmēm.
Sāpes parasti ir vienpusējas, retāk abpusējas, pārsvarā lokalizētas pakauša, pieres, deniņu vai orbitālajā rajonā, vidējas līdz stipras intensitātes, spiedoša vai plēsoša rakstura, trulas. Sāpes var izstarot uz aci, degunu, plecu, roku. Reti novēro saistītos simptomus, kas raksturīgi migrēnas lēkmei.
Radioloģiski pierādīta dažādu pakāpju mugurkaula kakla daļas patoloģija.
Cervikogēnas galvassāpes pāriet pēc ārstnieciski diagnostiskas blokādes N. occipitalis major un minor (viens no diagnostiskajiem C-2 kritērijiem no IHCH II 2004 klasifikācijas).
Veicot diferenciāldiagnostiku, jāatceras, ka sāpes kakla daļā un kakla muskuļu sasprindzinājums bieži ir arī migrēnas gadījumā, mugurējās bedres tilpuma procesu, vertebrālas artērijas disekcijas, asins izplūdumu galvas smadzenēs un citu patoloģiju gadījumā.
Citu patoloģiju galvassāpes
Citu kraniālo struktūru patoloģiju gadījumā (acu slimības, ausu slimības, deguna blakusdobumu slimības, zobu, žokļa slimības un citas kraniālo struktūru patoloģijas) noteicošie ir skarto struktūru bojājumu simptomi, un tad noteikti nepieciešama attiecīgo speciālistu konsultācija un papildu izmeklējumi.
Kraniālas neiralģijas, centrālas ģenēzes sejas sāpes (trigemināla, glosofaringeāla, nazolabiāla, supraorbitāla, okcipitāla un citu terminālu zaru neiralģijas), kakla-mēles sindroms, aukstuma izraisītas galvassāpes bieži prasa rūpīgu diferenciāldiagnostiku. Šajā grupa ietilpst arī sāpes herpes zoster gadījumā, centrālas dabas sejas sāpes, sāpes kraniālo nervu vai cervikālo saknīšu kompresijas dēļ, ārējas kompresijas cefalģija, okulāra diabētiska neiropātija un oftalmoplēģiska migrēna, kā arī nekur citur neklasificētas un neprecizētas cefalģijas.
Šo sekundāro cefalģiju atpazīšanai, ja ir bojāto nervu simptomātikai raksturīgie klīniskie simptomi, nepieciešama neirologa konsultācija, lai veiktu rūpīgu diferenciāldiagnostiku.
Intrakraniāla hipotensija
Ar intrakraniālo hipotensiju saistītas galvassāpes ir pēc traumām (fistulas), kā arī dehidratācijas, diagnostiskās lumbālās punkcijas, venozo sinusu trombožu gadījumā. Šīs sāpes pavada sprandas rigiditāte, kraniālo nervu bojājuma simptomi. Ar intrakraniālo hipertensiju saistītās galvassāpes parasti ir no rīta vai naktī, novēro pārejošus redzes traucējumus, sliktu dūšu, vemšanu.
Intrakraniālu tilpuma procesu gadījumā galvassāpes ir pakāpeniski progresējošas, praktiski pastāvīgas, var būt lokālas vai izplatītas, bieži pastiprinās pie stāvokļa mai ņas, ar sliktu dūšu un fokāliem neiroloģiskiem simptomiem. Galvenās diagnostiskās metodes: datortomogrāfija, kodolmagnētiskā rezonanse.
Galvassāpes vaskulāru traucējumu gadījumā
Galvassāpes vaskulāru traucējumu - pārejošu asinsrites lēkmju - vai išēmiska insulta gadījumā ir jaunas, neierastas ar fokāliem (TIL gadījumā tranzistoriem) neiroloģiskiem simptomiem. Diagnostika: DT, MRI, smadzeņu asinsvadu dupleksā skenēšana. Izmeklēšanas metodes precizē asinsvadu patoloģijas veidu un pakāpi, išēmizācijas reģiona izplatību, asinsrites stāvokli.
Galvassāpes intracerebrālu hemorāģiju gadījumā ir pēkšņas, stipras, ar fokāliem neiroloģiskiem simptomiem, apziņas un psihiskiem traucējumiem, krampju lēkmēm. Subarahnoidālu hemorāģiju gadījumā parādās jaunas pēkšņas, stipras galvassāpes, kas izstaro pakausī, ar meningeāliem simptomiem, redzes traucējumiem, sliktu dūšu, vemšanu, apziņas traucējumiem, redzes traucējumiem, fokāliem neiroloģiskiem simptomiem un patoloģiskām izmaiņām DT un MR izmeklējumā.
Migrēna vai saspringuma galvassāpes atgādina galvassāpes vaskulāru malformāciju gadījumā. Šeit galvenā atšķirība ir neiroloģiska simptomātika, krampju lēkmes. Diagnozi var noteikt tikai pēc angiogrāfijas (MRA, CTA vai tradicionālas angiogrāfijas) datiem.
Galvassāpes, ko izraisa milzu šūnu arterīts, ir vienpusējas, biežāk lokalizētas deniņu rajonā. Palpējot sāpes pastiprinās; novēro pārejošus redzes un jušanas traucējumus, vispārējus iekaisuma simptomus, palielinātu eritrocītu grimšanu, paaugstinātu CRO, RF un fibrinogēnu, ir arī citas iekaisuma izmaiņas asins analīzē. Centrālās nervu sistēmas anginīts izpaužas galvenokārt ar fokāliem neiroloģiskiem simptomiem, kognitīvo funkciju traucējumiem, izmaiņām uzvedībā, epileptiskiem paroksizmiem.
Galvas smadzeņu asinsvadu disekcijas gadījumā galvassāpes ir vienpusējas, pēkšņas, parasti izstaro uz aci vai ausi ar pretējās puses neiroloģisko simptomātiku pārejošo išēmisko lēkmju dēļ. Pacientam var būt diplopija un Hornera sindroms, trokšņi ausīs. Līdzīgas galvassāpes var parādīties, ja veic endarterektomiju, karotidālu angioplastiju, endovaskulāras manipulācijas. Par skrīninga izmeklēšanas metodi var izmantot duplekso skenēšanu cerebrālajos asinsvados, kur redzama murāla hematoma, artērijas oklūzija vai stenoze bez ateromas. Diagnozi apstiprina angiogrāfijas atrade.
Cerebrālās venozās trombozes gadījumā galvassāpes ir līdzīgas subarahnoidālam asins izplūdumam vai smagai migrēnas lēkmei. Neiroloģiskie simptomi, miegainība, apziņas traucējumi, redzes traucējumi ir brīdinājuma simptomi - nepieciešama neirologa konsultācija un pacienta izmeklēšana stacionārā (DT ar kontrastvielu ievadīšanu, MRI, angiogrāfija, dupleksā skenēšana).
Akūtas vai subakūtas galvassāpes infekciju gadījumā
Akūtu vai subakūtu galvassāpju gadījumā, ja ir tādas infekcijas kā meningīts, encefalīts, smadzeņu abscess, sistēmiskās infekcijas un HIV infekcija, klīnikā prevalē meningeālie un vispārējie infekcijas simptomi: drudzis, kavējums, fotofobija, slikta dūša un vemšana. Diagnostikā svarīgi ir asinsainas un lumbālpunkcijas dati, DT.
Sekundārās galvassāpes pēc kādas vielas lietošanas vai atcelšanas
Šis sekundāro galvassāpju paveids saistīts ar substances lietošanu vai atcelšanu, ar pārmērīgu medikamentu lietošanu (biežāk pretsāpju, ne-opioīdu analgētiķi un opioīdi, kofeīns, kodeīna preparāti, specifiskie pretmigrēnas preparāti (triptāni), ergotamīns).
Pacienta anamnēze, lietotās vielas konstatācija, lietoto medikamentu pārmērīgas devas, lietošanas biežums, daudzu medikamentu kombinācijas un - bieži - galvassāpju hronifikācija ir šo galvassāpju noteicošie simptomi.
Galvassāpes psihisko slimību gadījumā
Galvassāpes psihisko slimību gadījumā ir tad, ja ir psihosomatiski traucējumi; būtiska ir cieša sadarbība ar psihiatru.
Diagnostika
Galvassāpju diagnostika un diferenciāldiagnostika prasa no ārsta lielu uzmanību. Dažkārt sīka paviršība var ievērojami apgrūtināt procesu vai nodarīt pāri pacientam. Noteikti galvenais ārsta uzdevums ir atšķirt, vai galvassāpes ir kādas slimības simptoms vai primāras.
Īpaši pēkšņas, jaunas galvassāpes prasa rūpīgu diferenciāldiagnostiku, lai nepalaistu garām, piemēram, dažādu veidu asins izplūdumus, infekcijas, hipertonisko krīzi, glaukomas lēkmi, smadzeņu audzēju, asinsvadu malformāciju, asinsrites traucējumus un citas patoloģijas, kad cefalģija ir nopietnas slimības simptoms.
Pacientam ar galvassāpēm jāizvērtē vispārējais stāvoklis, jākontrolē asinsspiediens. Ja ir attiecīgi simptomi, jāpiesaista speciālists-konsultants. Obligāti jāizmanto papildu diagnostiskas izmeklējumi, ja hronisku galvassāpju gadījumā mainās to raksturs: tās pastiprinās, sāpes sākas cilvēkam pēc 50 gadiem. Bieži ārsti aizraujas ar papildu diagnostiskajiem izmeklējumiem jau pēc pirmā galvassāpju gadījuma, nosūtot pacientu uz DT, MRA, cerebrālo asinsvadu duplekso skenēšanu, RTG un citiem izmeklējumiem, pat neizmērījuši asinsspiedienu un vienkārši neapskatījuši pacientu. Pareizi un laikus nozīmēti papildu izmeklējumi un speciālistu konsultācijas ļauj ātri un precīzi diagnosticēt galvassāpju veidu vai iemeslu un izvēlēties adekvātu un efektīvu ārstēšanu.
Ārstēšana
Pēc IHCH II 2004 klasifikācijas izstrādātas un publicētas vadlīnijas galvassāpju diagnostikai un ārstēšanai, tajās piedāvāti ārstēšanas algoritmi atbilstīgi lēkmes biežumam, sāpju intensitātei un individuālām īpatnībām.
Nenoliedzami - ārstēšanas izvēle ik gadījumā ir ļoti individuāla.
Migrēnas ārstēšana
Migrēnas ārstēšanā biežāk izvēlas medikamentozu terapiju ar dažādiem pretsāpju medikamentiem, kofeīnu saturošiem preparātiem, NSPL un specifiskiem pretmigrēnas preparātiem - triptāniem un ergotamīniem - lēkmes kupēšanai, kā arī profilaktisko terapiju, ja lēkmes ir bieži, ar antidepresantiem un antikonvulsīviem preparātiem.
Latvijā pagaidām nav reģistrēts pirmais pēc triptāniem sintezētais specifiskais pretmigrenozais preparāts - kalcitonīna gēnu saistīto peptīdu blokators, kuru atšķirībā no triptāniem var lietot arī tad, ja ir kardiovaskulāri traucējumi.
Migrēnas terapijai lieto arī magnija preparātus kopā ar B grupas vitamīniem, ergotamīnus un fitopreparātus.
Liela nozīme ir fizikālajai terapijai, ārstnieciskajai vingrošanai, režīma ievērošanai.
Terapijas pamatprincips - ātrāk atbrīvot pacientu no sāpēm, novērst pavadošos simptomus (sliktu dūšu un vemšanu) ar iespējami maz blakusparādībām, lai pacients atgrieztos normālā dzīvē, uzlabot dzīves kvalitāti.
Ārstēšanai plaši lieto specifiskos pretmigrēnas medikamentus - triptānus, kas ir efektīvākā medikamentu grupa smagas migrēnas lēkmes ārstēšanai, tie ir selektīvie 5HT1B/1D receptoru agonisti. Vieglas līdz vidēji smagas migrēnas lēkmes kupēšanai plaši lieto nespecifiskus preparātus (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, ergotamīni, opioīdie vai ne-opioīdie analģētiķi, antimimētiķi).
Profilaktiska migrēnas ārstēšana
Profilaktiska migrēnas ārstēšana indicēta ļoti biežu un smagu lēkmju gadījumā, ja īsā laikposmā pieaug migrēnas lēkmju biežums vai ja akūtā terapija nav efektīva un ir daudz blakusparādību. Migrēnas profilaktiska ārstēšana nozīmīgi (par 50%) mazina migrēnas lēkmju biežumu un intensitāti un ievērojami uzlabo pacienta dzīves kvalitāti. Profilaktiska ārstēšana indicēta arī bazilāras un hemiplēģiskas migrēnas gadījumā vai migrēnas ar pagarinātu auru gadījumā. Bieži vien, parakstot profilaktisko terapiju, nevar izvairīties no akūtas lēkmes ārstēšanas. Ārstēšanas taktika jāplāno katrā gadījumā individuāli.
Profilaktiskas ārstēšanas diapazons: beta blokatori, kalcija kanālu blokatori, tricikliskie antidepresanti, selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori, NSPL, antiepileptiskie līdzekļi un dažādi jauktie medikamenti. Šeit ļoti svarīgi atrast kompromisu starp tera pi jas efektivitāti un iespējamajām blakusparādībām, ātrāk un efek tī vāk novērst sma gas migrēnas lēkmes. Beta blokatorus parasti ordinē pacientiem ar arteriālo hipertensiju, ņemot vērā kopējo veselības stāvokli un blakus slimības. Ļoti svarīgi nepasliktināt veselības stāvokli, ārstējot migrēnu; jāuzmanās, ja pacientam ir bronhiālā astma, sirds patoloģija, insulinējams cukura diabēts, arteriālā hipotensija.
Kalcija kanālu blokatorus retāk lieto profilaktiskā ārstēšanā, tos izvēlas pagarinātas auras un vestibulārās migrēnas, arteriālas hipertensijas, astmas gadījumā, ja beta blokatori ir kontrindicēti.
Tricikliskie antidepresanti dažādos starptautiskos pētījumos pierādījuši augstu efektivitāti un joprojām visbiežāk tiek lietoti migrēnas profilaktiskā ārstēšanā. Antidepresanti pierādījuši efektivitāti arī tensijas tipa cefalģiju ārstēšanā. Migrēnas un saspringuma cefalģijas profilaktiskajā ārstēšanā tricikliskie antidepresanti jālieto mazās devās. Īpaši lietderīgi šos preparātus parakstīt pacientiem ar migrēnu un slēptu depresiju vai trauksmi, miega traucējumiem. Šajā gadījumā iespējams sasniegt dubultu efektu un ietekmēt ne tikai migrēnu, bet arī citus simptomus. Ordinējot antidepresantus, jāņem vērā tādas blakusparādības kā ēstgribas pieaugums un sedācija.
Nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļu migrēnas profilaksei lieto reti, laba to efektivitāte pierādīta menstruālās migrēnas gadījumā. Plašu NSPL lietošanu migrēnas profilaktiskai ārstēšanai ierobežo nevēlamās blakusparādības, galvenokārt gremošanas sistēmas traucējumi.
Pretepilepsijas līdzekļi (valproāti) pierādījuši augstu klīnisku efektivitāti migrēnas profilaktiskā ārstēšanā daudzcentru pētījumos, tie ievērojami (vidēji par 50%) samazina lēkmju biežumu pacientiem ar ļoti biežām un smagām migrēnas lēkmēm, kā arī tādu migrēnas formu gadījumā kā hemiplēģiska un bazilāra migrēna. Valproātu devas ir mazākas nekā epilepsijas ārstēšanā. Pretepilepsijas preparātus ordinē ļoti piesardzīgi un atbilstīgi šo preparātu lietošanas kontrindikācijām un plašajām blakusparādībām.
Labus rezultātus migrēnas profilaktiskā ārstēšanā novēro ar riboflavīnu 400 mg dienā, magnija preparātiem, lietojot tos monoterapijā vai kombinācijā ar citiem medikamentiem.
Botulīna toksīna injekcijas arī ir viena no migrēnas ārstēšanas metodēm akūtas lēkmes kupēšanai un profilaktiskai ārstēšanai.
Pārējo primāro galvassāpju ārstēšana
Saspringuma galvassāpju ārstēšanai nav specifiskas terapijas. Pirmās izvēles terapija: NSPL (sāpes pāriet 17-32% gadījumu), antidepresanti, antikonvulsanti, relaksācijas paņēmieni, fizikālā terapija un vingrošana, psihoterapija, diēta. Hronisku saspringuma galvassāpju dēļ pacienti ļoti bieži pārmēru lieto analgētiskos preparātus.
Kūlīšveida galvassāpju akūtu lēkmi var novērst ar triptāniem (perorāli, intranazāli vai subkutānas injekcijas veidā), skābekļa inhalāciju. Profilaktiskā terapija - litija preparāti, antikonvulsanti, kortikosteroīdi - indicēta tad, ja ir ļoti smagas lēkmes; atsevišķos gadījumos nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
Sekundāro galvassāpju ārstēšana
Sekundāro galvassāpju ārstēšanā pirmajā vietā ir pamatsaslimšanas ārstēšana, lai likvidētu galvassāpes izraisošo faktoru (intrakraniālo vai sistēmisko infekciju ārstēšana, vaskulāro patoloģiju ķirurģiska vai terapeitiska ārstēšana, traumas un pēctraumas seku un citu patoloģisku procesu ārstēšana), tādā veidā ievērojami mazinot galvassāpju simptomus.
Cervikogēnu galvassāpju ārstēšana ir efektīva, kombinējot farmakoloģiskas un nemedikamentozas metodes: ārstnieciskas blokādes, botulīna toksīna injekcijas kakla muskuļos, fizikālā terapija, kustību terapija, manuālā terapija, psihoterapija, uzvedības un relaksācijas terapija. Medikamentus - NSPL, analgētiķus, miorelaksantus, antidepresantus, antikonvulsantus - ordinē pacientiem individuāli, ņemot vērā pavadošo simptomātiku, blakus simptomus un papildu diagnostikas rezultātus.
Agrīna, veiksmīga galvassāpju atpazīšana un adekvāta terapija lielākoties ļauj ievērojami mazināt sāpju sindromu, uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, mazināt darba nespēju un normalizēt pacienta sociālo adaptāciju.
