Aprēķināts, ka 42 % pacienšu ar reimatoīdo artrītu (RA) neizdodas ieņemt bērniņu gada laikā pēc neaizsargāta dzimumakta piekopšanas. Salīdzinājumam, - vispārējā populācijā šis procents ir ievērojami mazāks, ap 10-15 %. Amerikas Reimatologu kolēģijas (ACR) ikgadējā sanāksmē prezentēti dati, kas liecina par treat-to-target (T2T) jeb ārstējam līdz mērķim stratēģijas ieguvumiem, lai uzlabotu RA pacienšu auglību.
Demence ir diagnoze, kas maina ne tikai pacienta un līdzcilvēku dzīves kvalitāti, bet arī līdz šim lietoto medikamentu lietošanas paradumus, ietekmējot hronisku slimību pārvaldības procesu un zāļu lietošanas drošumu.
Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts, IgE mediēts deguna gļotādas iekaisums. Klasiski tas izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem — aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi un šķaudīšanu. Tomēr šķietami vieglā slimība pacientam var būt ļoti traucējoša, ko pierāda arvien jauni AR pacientu dzīves kvalitātes un miega traucējumu izvērtēšanas pētījumi.
Akūtu muguras lejasdaļas un kakla daļas sāpju gadījumā bieži tiek lietoti opioīdi, taču trūkst pamatotu pierādījumu, lai atbalstītu šādu terapijas taktiku. Šajā pētījuma analizēta opioīdu īstermiņa lietošanas efektivitāte akūtu muguras sāpju (kakla un lejasdaļā) pārvaldībā.
Tiek izskatīti ieguvumi antihipertensīvai terapijai ar trīs vai četru zāļu kombināciju zemās devās sākotnējā arteriālās hipertensijas pārvaldībā. Lai novērtētu šādas kombinētās terapijas efektivitāti un drošumu, tika apkopoti dati no nejaušināti kontrolētiem pētījumiem visā pasaulē.
Rakstā detalizēti aplūkojam piecu galveno antihipertensīvās terapijas grupu medikamentus, to lietošanas nianses, klīniski svarīgas mijiedarbības un biežākās blakusparādības.
Līdz šim veikti nejaušināti pētījumi norāda, ka ir pavisam neliela atšķirība klīniskajā iznākumā, endovaskulāras trombektomijas laikā vai pirms tās lietojot alteplāzi intravenozi. Efektivitātes un drošuma rādītāji paliek neskaidri, īpaši maz analizēti ne tik biežu notikumu risks kā simptomātiska intrakraniāla asiņošana.
Multiplā skleroze ir hroniska, autoimūna, demielinizējoša centrālās nervu sistēmas slimība. Latvijā ir ap 2000 pacientu ar multiplās sklerozes diagnozi (G 35.0). Šo slimību parasti diagnosticē gados jauniem darbspējīgiem cilvēkiem, vidēji 20—40 gadu vecumā, un tas ir biežākais netraumatiskas invaliditātes cēlonis šajā vecumgrupā.
GLP–1 receptoru agonisti tiek plaši izmantoti glikozes kontrolē un kardiovaskulārā riska mazināšanā pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu. Pavisam nesen ziņots, ka šīs grupas medikamenti palīdz arī mazināt svaru. Tomēr, pastāv pretrunīgas ziņas par GLP–1 receptoru agonistiem un žultsceļu slimību riskiem.
Eiropas Zāļu aģentūra (EZA) ir sākusi vērtēt pieteikumu iekšķīgi lietojamo pretvīrusu zāļu Paxlovid (PF-07321332 un ritonavīrs) reģistrācijai ar nosacījumiem, informā Zāļu Valsts aģentūra. Pieteikuma iesniedzējs ir Pfizer Europe MA EEIG.
Daudziem pacientiem ar Parkinsona slimību (PS) attīstās motoriskas komplikācijas, ko nav iespējams kontrolēt tikai ar levodopas devas pielāgošanu. Nav skaidrs, kāda adjuvanta terapija būtu visefektīvākā. Tāpēc, lai salīdzinātu ilgtermiņa efektus pacienta vērtētai dzīves kvalitātei pēc adjuvanta pievienošanas levodopai, tika veikts pētījums.
Reibonis nav slimība, drīzāk tas ir simptoms, zem kura slēpjas buķete dažādu sindromu un slimību, — reibonis ir iemesls līdzsvara traucējumiem un ierobežotām ikdienas aktivitātēm.
Klīniskajā praksē botulīns, proti, Clostridium botulinum producēts neirotoksīns, kura darbību raksturo pārejoša šķērssvītrotās muskulatūras hemodenervācija jeb toksīna inducēta neirālās pārvades kavēšana, ir pazīstams jau vairāk nekā 30 gadu. [1]
Pētnieki ir analizējuši septiņu dažādu hormonu terapiju ietekmi uz menopauzes simptomiem, trombu, insultu un infarkta risku. Pētījums, kurā piedalījās apmēram miljons sieviešu vecumā no 50 līdz 58 gadiem, ir lielākais un visaptverošākais pašlaik izrakstīto hormonālo vielu pētījums pasaulē. Rezultāti rāda, ka riski atšķiras atkarībā no aktīvās vielas un tā, kā zāles tiek lietotas.
Žults atvilnis jeb žults reflukss, jeb duodenogastroezofageālais reflukss ir medicīnisks stāvoklis, kad žults, kas ir aknu ražota gremošanas sula, no divpadsmitpirkstu zarnas plūst uz kuņģi un reizēm uz barības vadu. Šis atvilnis var izraisīt diskomfortu, sāpes un citus simptomus, kas bieži vien ir līdzīgi skābes refluksa (gastroezofageālā atviļņa slimības jeb GEAS) simptomiem un sūdzībām.
Hroniskas sāpes ir galvenais invaliditātes iemesls pasaulē. Vairākos pētījumos ziņots par hronisku ne–vēža sāpju izplatību 8,7—64,4 %. Tādi hronisku sāpju stāvokļi kā muguras, iegurņa sāpes un fibromialģija saistīti ar kardiovaskulāru slimību attīstību. Kaut saistības mehānisms vēl ir maz pētīts, tiek pieņemts, ka iemesls jāmeklē hroniska iekaisuma virzienā, kas negatīvi ietekmē arī vaskulāro funkciju. Šajā pētījumā analizēts, kā plašas hroniskas sāpes ietekmē kardiovaskulārās disfunkcijas attīstību.
Sākot sarunu par aksiālo spondilartrītu (aSpA), jāpiemin, ka tā ir viena no divām SpA apakšgrupām. Šī klasifikācija tika ieviesta 21. gadsimta sākumā, iedalot SpA divās daļās: galvenokārt ar aksiālo izpausmi (ietverot mugurkaulu, krūškurvi, iegurni) un galvenokārt ar perifēro izpausmi (ietverot ekstremitātes). [1; 2]
Raksta mērķis ir aplūkot dažas jaunākās terapijas kombinācijas pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. 2021. gadā veiktā apkopojumā ziņots gan tas, ka ~ 10,5 % pieaugušo vecumā no 20 līdz 75 gadiem slimo ar 2. tipa cukura diabētu, gan tas, ka gandrīz puse nezina — viņi dzīvo ar šādu slimību (latenta gaita). Tiek prognozēts, ka līdz 2045. gadam ar cukura diabētu slimos viens no astoņiem pieaugušajiem.