Ārsta portreta gaismas un ēnas. Vaira Vīķe-Freiberga par ārsta profesiju

„Mana māsiņa nomira trīs nedēļu laikā, kad atstājām Latvijas krastus. Viņai bija plaušu karsonis. Vispirms jau viņai nevajadzēja saslimt. Mēs dienām braucām nekurinātā vilcienā, janvārī ziemas putenī un dziļā salā bijām gaidījuši uz perona, kamēr, vācu armijai atkāpjoties, pirmie prom tika sūtīti munīciju vilcieni. Protams, tas bija karš un bēgļu gaitas. Bet bija arī necilvēcīgs tas veids, kā ar mums apgājās bēgļu nometnē: visus izģērba kailus un dzina it kā atutot zem aukstas dušas. Mana māsiņa jau bija apaukstējusies un slima. Poļu medicīnas māsas, kas bija norīkotas spaidu darbos bēgļu nometnē, nesniedza gandrīz nekādu kopšanu. Mana māsiņa, desmit mēnešus vecs zīdainītis, vienkārši gulēja - ne viņai medicīnas māsas iedeva dzert, ne ēst. Zāles tika frontē ievainotajiem, nevis bēgļiem. No vecākiem dzirdētais par apstākļiem, kādos mira mazā māsiņa, manī radīja dziļu pārliecību, ka viņas nāve bija novēršama, ka varēja kaut ko darīt! Domāju, kad pieaugšu, - glābšu citus cilvēkus!" Viņa pieauga, tika pat uzņemta medicīnas studijās Toronto universitātē, tomēr pārdomāja, secinot, ka fiziskā medicīna ir ļoti progresējusi, kamēr garīgā ārstēšana nav sasniegusi tādu līmeni. Sāka meklēt atbildes uz jautājumiem, kāpēc pasaule ir ļauna un vai iespējams cilvēku savstarpējās attiecībās kaut ko uzlabot. Sarunā ar Doctus Valsts prezidente zīmē ārsta profesijas portretu.

 Profesijas slimības un vērtības

Katram portretam ir gaismas un ēnas akcenti. Gan attieksme pret profesiju, gan pret pacientiem un izpratne par profesijas godu, pašcieņu un ētiskām vērtībām ir smagi iedragātas padomju laikā, kad it kā valdīja brīnišķīga sociālistiska, visiem pieejama veselības aprūpes sistēma, bet kas īstenībā tāda nebija. Ārsts, neskatoties uz augsto izglītību un profesionālajām spējām, tika pielīdzināts meln­strādniekiem ar ārkārtīgi zemu izglītības līmeni. Līdz ar to sabiedrībā izveidojās neveselīga ēnu pasaule. Pacienti saprata, ka oficiālais ārsta novērtējums neatbilsts tam, ko profesija pelnījusi un ko pacients no tās sagaida. Tā radās aploksnīšu sniegšana - it kā no brīvas gribas, bet diemžēl citos gadījumos tā pārtapa tiešā, neviltotā šantāžā pret pacientu un dažos gadījumos pārvērtās par tādu kā streikošanu. Cilvēks strādā valsts iestādē, bet skaidri un gaiši pasaka pacientam: ziniet, ar tādu algu, kā man maksā, neesmu gatavs pirkstu pacelt. Ja esat gatavs privāti atalgot, tad ko darīšu.

Kad izveidojās ciešāki kontakti starp ārzemju ārstiem no dažādām zemēm pasaulē un Latvijas mediķiem, daudzu Rietumu ārstu vērtējums par medicīnas stāvokli Latvijā bija ļoti traģisks. Nerunāju par to, kādā kritiskā stāvoklī bija slimnīcas, infrastruktūra, bet tieši par ētikas standartiem, par profesionālo attieksmi pret pacientiem. Par korupciju. Domāju, citādi to nevar saukt kā par korupciju un šantāžu. Kāda kundze, kaimiņiene Kanādā, stāstīja, kā Latvijā, tramvajā braucot, salauza muguru. Nemākulīgi feldšeri dzīvībai bīstamā veidā viņu aizkratīja uz slimnīcu. Tur, noguldīta gultā, sieviete nebija spējīga pakustēties, bet māsiņas sacījušas: viņas neesot ieinteresētas ne dzert pasniegt, ne ko citu viņas labā izdarīt, jo uzskatot, ka par to maz maksā. Bet viņu priekšā ir Latvijā iebraucis cilvēks, kuram nav iespējas nevienu tuvinieku pasaukt palīgā. Tā ir necilvēcīga attieksme. Daudzus līdzīgus gadījumus esmu dzirdējusi.

Vienlaikus šajā tik ļoti nelabvēlīgā vidē cilvēki, kurus interesēja medicīna un kuriem tā bija sirdslieta, no saviem vecākiem un vecvecākiem pārmantoja un saglabāja vērtības un ētisko izpratni. Manuprāt, Latvijā un citās Baltijas valstīs izveidojās ārstniecības kultūra ar krietni augstāku līmeni nekā citviet Padomju Savienībā. Kontaktējoties ar ārstiem, konstatēju interesantu lietu - Latvijā pretstatā Rietumiem nebija notikusi ārsta profesijas mehanizācija. Kanādā, kur valsts medicīna ir augstā līmenī, ārsta attieksme pret pacientu bija ļoti industriāla. Speciālists strādā četros kabinetos, un viņam ir trīs palīgi, kas tā kā uz konveijera jostas bīda pacientus: te vienā kabinetā pacients izģērbjas, otrā viņu ātri apskata, trešajā izraksta recepti. Tā ārsts riņķo pa kabinetiem un ar katru pacientu šai tūrē pavada trīs minūtes. Latvijā dažs ārsts varbūt pat par daudz pļāpā ar pacientu, saruna kļūst vairāk sociāla, un viņam tāpēc nepietiek laika visiem saviem pacientiem. Man bijusi iespēja pieredzēt liecības ne tikai kā prezidentei, no draugu, radu pieredzes zinu, ka ir brīnišķīgi ārsti un māsiņas, kas izceļas ar cilvēcību, ar spēju uzklausīt, veltīt laiku pacientam, neskatoties pulkstenī.

Bet vēl arvien lasām avīzēs par padomisko nevērīgo attieksmi pret pacientu. Man kā prezidentei ir nācies saņemt šādas sūdzības, ir arī personiska pieredze. Manai māsīcai bija gadījums, kad vīrs, būdams spēka briedumā 40 gadu vecumā, darba negadījumā krita. Viņam bija lauzts galvaskauss un smadzeņu asiņošana. Cilvēkam, kuram vēl bija bērni skolas vecumā, prestižā Rīgas slimnīcā vienkārši ļāva noasiņot, jo, lūk, vienā operācijas zālē notika operācija, bet otru neviens nebija satīrījis un tā nebija darba gatavībā.

Un vēl gadījumi, kad mazam bērniņam ievada vēnā šķīdumu, nepaskatoties, kas tas ir un kādas koncentrācijas. Un ja aptiekā tiek izsniegtas nepareizās zāles! Tas ir šaušalīgi, kāda neprofesionalitāte un bezatbildība! Nevērīgā attieksme ir lielākā slimība, kas šai profesijā jāpārvar.

Kā atveseļot profesijas prestižu

Nevērības pārvarēšana balstās uz treniņu, ko saņem jaunie ārsti ne tik vien Medicīnas fakultātē, bet, kontaktējoties ar vecākiem kolēģiem, kad sāk stažēties slimnīcās. Latvijā ir gan prestižas slimnīcas, gan veselības aprūpes iestādes ar sliktu reputāciju. Lielā mērā tas saistās ar to, kāda rakstura cilvēki ir virsārsti, nodaļu vadītāji. Kāda ir viņu attieksme, dzīves filozofija, ārstniecības filozofija. Kādas ir viņu prasības pret sevi un kādas tiek izvirzītas padotajiem. Mēs varam vērot lielu Latvijas slimnīcu un iestāžu skalu, kuras var sacensties ar labākajām ārstniecības iestādēm jebkur citur pasaulē. Man ir nācies sastapt Latvijā, piemēram, zobārstus, kas strādā ar brīnišķīgu jaunāko aparatūru un, salīdzinot ar amata brāļiem citās zemēs, šķiet, ir kompetentāki un atjautīgāki pacienta problēmu risināšanā.

Kā atgūt cieņu, celt profesijas prestižu? Dabīgo cieņu un mīlestība pret labu ārstu nevar iznīdēt. Ar to pamatā sākās koruptīvā aploksnīšu un dāvaniņu lieta. Man studiju gados bija laba draudzene, kuras tēvs bija ārsts. Es vienmēr nopriecājos, kad viņu apciemoju pirms Ziemassvētkiem vai Lieldienām - māja bija pilna ar pateicīgu pacientu sadāvinātām puķēm. Tā ir veca tradīcija. Pacienta pateicība ārstam, kas atvieglina viņa ciešanas, ir dabīga, instinktīva, neizbēgama. Pacients, kuram ir izglābta dzīvība, atvieglinātas ciešanas vai uzstādīta pareizā diagnoze, savu ārstu kā acuraugu turēs sirdī. Vienīgais šķērslis ir incidenti, kad ārsts nerīkojas adekvāti, ētiski.

Kas ir labs ārsts

Tā ir sena diskusija jau kopš Hipokrata laikiem. Senajā Grieķijā ārsti savā ziņā bija priesteri. Ārstiem ir sakrāli pienākumi, viņi no vienas puses ir ļoti laicīgi materiālās zinātnes kalpi, bet tas, ka viņi glābj dzīvību, palīdz atgūt veselību, dzīvesprieku, ārstus pietuvina senajiem priesteriem. Ir kāda svēta misija, kas ārstam piemīt.

Labam ārstam jāseko līdzi pēdējiem atklājumiem medicīnas literatūrā, savā izglītībā jābūt ļoti trenētam modernām diagnostikas metodēm, jāzina, kādus testus izdarīt, nepārslogojot valsts budžetu un nenogurdinot pacientu ar nevajadzīgiem izmeklējumiem. Ārstam jābūt arī pietiekami erudītam, lai zinātu, kādas ir jaunākās pieejamās zāles, bet vienlaikus jāseko, kuras citās zemēs ir svītrotas no lietojamo sarakstiem, jo tām atklāti kādi nevēlami blakusefekti. Nevar paļauties tikai uz zāļu firmu vilinošajiem pārliecinājumiem, ka viņu dārgākais un jaunākais medikaments ir vienīgais, kas konkrētajā gadījumā kalpos. Ja kāda cita firma medikamentu ar tādu pašu ķīmisko sastāvu piedāvā lētāk, varbūt receptē izrakstīt to. Piemēram, Kanādā un citās zemēs likums prasa aptiekās izlikt zāļu ķīmisko nosaukumu un konkrēto firmu medikamentus, kuri pēc ķīmiskā sastāva ir vienādi, un salīdzinājumam - arī cenu. Tad kļūst redzams, ka dažādas firmas būtībā nepiedāvā to pašu medikamentu par vienu un to pašu cenu. Arī Latvijā valstij priekšā stāv liels darbs farmācijā sakārtot ģenērisko zāļu tirgu, lai pacients aptiekā varētu redzēt, ka dažādas firmas ar savu nosaukumu par atšķirīgu cenu piedāvā vienas un tās pašas zāles.

Var būt visperfektākais ekipējums, visgudrākais ārsts ar zināšanām diagnostikā, kas aizsūta uz 50 dažādiem testiem, lai būtu pilnīgi drošs, ka neko nepalaiž garām, taču, ja nav laika uzklausīt pacientu līdz galam, varbūt viņš tieši tajā brīdī neievēro kādu diagnozei svarīgu elementu. Tāpēc, ka pārāk industriāli risinājis diagnozes problēmas. Manās acīs ārsta profesiju degradē mehāniskā pieeja pacientam. Cilvēcīgā attieksme ir absolūti fundamentāla.

Foto: Inese Austruma