Veselības aprūpe ir viena no sarežģītākajām mūsdienu sabiedrības jomām, kas ietver neskaitāmus juridiskus aspektus. Pacientu tiesību likums stingri aizsargā pacienta intereses, īpaši attiecībā uz privātumu un personas datu drošību, taču šīs pašas normas būtiski ierobežo mediķu iespējas aizsargāt savu godu un cieņu situācijās, kad tiek izplatītas nepatiesas vai apmelojošas ziņas. Rakstā sniegts ieskats pētījumā*, noskaidrojot, kādi instrumenti ir medicīnas darbiniekiem, lai sevi aizstāvētu.
* Raksta pamatā Mihaila Džondžuas DDS pētījums “Harm to Honor and Dignity of Doctors. Legal Regulation and Related Issues” Rīgas Juridiskajā augstskolā 2024. gadā. Pētījuma zinātniskā vadītāja asoc. prof., Ph. D. Karina Palkova (Rīgas Stradiņa universitāte).
Problēma kļūst arvien aktuālāka sociālo tīklu laikmetā, kad apmelojoša informācija var izplatīties ārkārtīgi strauji. Vai veselības aprūpes speciālisti Latvijā ir pietiekami aizsargāti pret goda un cieņas aizskaršanu?
Pētījuma mērķis bija analizēt Latvijas Civillikuma un Krimināllikuma regulējumu, noskaidrot, kas tiek uzskatīts par “goda un cieņas aizskaršanu”, kā arī izpētīt, kādas tiesības un juridiskie instrumenti ir ārstu un citu medicīnas darbinieku rīcībā, lai sevi aizstāvētu. Šis ieskats var kalpot kā ceļvedis mediķiem un sniegt priekšlikumus likumdevējiem nepieciešamo reformu veikšanai.
Pētījumā izmantota doktrinālā analīze, lai padziļināti izprastu līdzsvaru starp pacienta un ārsta tiesībām, kā arī robežas starp pacienta privātumu un ārsta atbildību gadījumos, kad tiek aizskarts medicīnas darbinieka gods. Jāņem vērā, ka pētījumā analizēti galvenokārt Latvijas tiesību akti, tāpēc tam ir ierobežota nozīme ārpus Latvijas un Eiropas Savienības. Turklāt jautājums par apmelošanu tiešsaistē joprojām ir neskaidrs, bet specifiskās Latvijas likumdošanas īpatnības nozīmē, ka šādu lietu tiesu praksē nav daudz.
Goda un cieņas aizskaršanas definīcija
Gan gods, gan cieņa ir plaši jēdzieni, un to izpratne tiesiskā skatījumā var būtiski atšķirties no lietojuma ikdienas valodā. Latviešu valodā “gods” ikdienā var nozīmēt gan cilvēka morālu, ētisku vērtību, gan cienījamu sociālo statusu, taču juridiski “gods” ir indivīda aizsargājama garīga vērtība. [1]
Gods visbiežāk tiek saistīts ar personas reputāciju sabiedrībā. To var vērtēt gan subjektīvi, gan objektīvi:
- subjektīvais gods ir paša indivīda pašvērtējums, kura pamatā morālie un ētiskie principi, personiskā integritāte un iekšējā tikumība,
- objektīvais gods atspoguļo sabiedrības viedokli un vērtējumu par personu, tās rīcību un uzvedību, kā arī tās vietu sabiedrībā. Tas saistīts ar kolektīvu vērtējumu, ko ietekmē personas rīcība, sasniegumi un atbilstība sociālajām normām. [2]
Savukārt cieņa ir iedzimta vērtība, kas nav atkarīga no cilvēka sociālā statusa, sasniegumiem vai ārēja novērtējuma. Tā ir pamattiesība, kas cieši saistīta ar cilvēka brīvību un nepieciešamību izvairīties no pazemojuma. Cieņa ietver gan pašvērtējumu, gan sabiedrības atzinību personas morālajām un intelektuālajām īpašībām.
Atšķirībā no goda, kas prasa ārēju atzīšanu, cieņa ir iekšēja vērtība, kas prasa universālu ētisku attieksmi visiem cilvēkiem. [1]
Latvijas tiesību sistēmā gods un cieņa atzīti par pamattiesībām, un to aizsardzība nostiprināta Satversmes 95. pantā, kas nosaka: “Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu (..)” [3] Tādējādi jebkura rīcība, kas grauj personas godu vai cieņu, ir uzskatāma par tiesību pārkāpumu un var radīt juridiskas sekas.
Aizsardzība saskaņā ar Latvijas Krimināllikumu
Latvijas Krimināllikumā goda un cieņas aizskārumu šobrīd galvenokārt reglamentē Krimināllikuma 157. pants, kas paredz atbildību par neslavas celšanu. Iepriekš spēkā esošie panti par apmelošanu un neslavas celšanu masu medijos tika svītroti 2009. gadā, tāpēc šobrīd palikusi tikai viena tieši piemērojama Krimināllikuma norma.
157. pants paredz atbildību par apzinātu nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu, zinot to nepatiesumu. Šī norma attiecas uz gadījumiem, kad šādas ziņas tiek izplatītas publiski: drukātā veidā, citādi reproducētā formā vai mutiski. Svarīgi ir tas, ka šeit nepieciešams pierādīt personas apzinātu rīcību un apziņu par ziņu nepatiesumu, kā arī to, ka izplatīšana notikusi publiski, tādējādi kaitējot otra cilvēka reputācijai.
Par šādu pārkāpumu (Krimināllikuma 7. panta ietvaros uzskatāms par kriminālpārkāpumu) likums paredz probācijas uzraudzību, sabiedrisko darbu vai naudas sodu. Savukārt, ja neslavas celšana notikusi masu medijos, piemēram, presē vai televīzijā, atbildība kļūst bargāka — papildus probācijas uzraudzībai, sabiedriskajam darbam vai naudassodam iespējama arī īslaicīga brīvības atņemšana. Šādi likumdevējs uzsver, ka neslavas celšana masu medijos ir īpaši bīstama, jo informācija var sasniegt plašu auditoriju un nodarīt ievērojami lielāku kaitējumu. [1]
Abos gadījumos galvenais priekšnoteikums kriminālatbildībai ir apzināta nepatiesas un godu aizskarošas informācijas izplatīšana publiskā telpā. Atšķirība starp abām daļām ir tikai izplatīšanas veidā un potenciālā kaitējuma apmērā — masu mediju gadījumā likums paredz stingrākas sankcijas.
Aizsardzība saskaņā ar Latvijas Civillikumu
Latvijas Civillikuma 2352.1 pants nosaka to, ka tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību par goda un cieņas aizskaršanu, kā arī prasīt nepatiesu ziņu atsaukšanu (sākotnējai publikācijai līdzvērtīgā formā) ir katram. Šī norma galvenokārt paredz civiltiesisku aizsardzību — tātad persona, kuras gods vai cieņa ir aizskarta, var vērsties tiesā ar prasību par nepatiesu ziņu atsaukšanu un kaitējuma atlīdzināšanu.
Svarīgi, ka atšķirībā no Krimināllikuma šeit nav nepieciešams pierādīt — informācijas izplatītājs ir rīkojies ar ļaunu nolūku vai apzināti. Pietiek ar to, ka ir konstatējama godu vai cieņu aizskarošu nepatiesu ziņu izplatīšana un ka tā ir radījusi kaitējumu. Civillikuma 2352.1 panta īpatnība ir atbildētāja pienākums pierādīt ziņu patiesumu. [1] Pretējā gadījumā tiesa izvērtē apstākļus un nosaka atbilstošu kompensāciju. Civillikuma norma ir vērsta uz kaitējuma seku novēršanu un kompensāciju cietušajam, nevis vainīgā sodīšanu.
Praktiskie ierobežojumi
Lai gan ārstu un medicīnas darbinieku gods un cieņa tiek aizsargāti ar Latvijas Civillikuma un Krimināllikuma normām tāpat kā jebkuras citas personas tiesības, ārstu tiesību realizācija praksē ir ievērojami sarežģītāka. [4]
Teorētiski ārsti, tāpat kā jebkurš cits indivīds, var izmantot gan Krimināllikuma 157. pantu par neslavas celšanu, gan Civillikuma 2352.1 pantu par zaudējumu atlīdzību goda un cieņas aizskāruma gadījumā. Tas nozīmē, ka ārsts, kurš saskaras ar apmelošanu vai reputācijas graušanu, var vērsties tiesā, pieprasot gan kriminālatbildību, gan civiltiesisku kompensāciju par nodarīto kaitējumu. [5]
Tomēr praksē ārstu iespējas aizstāvēt savu godu un cieņu ir būtiski ierobežotas, ja vērā tiek ņemtas ārpustiesas strīdu risināšanas iespējas, kur galvenais šķērslis ir pacienta tiesību un privātuma aizsardzība, kas nostiprināta Pacientu tiesību likumā un Vispārīgajā datu aizsardzības regulā.
Šie normatīvie akti nosaka stingrus ierobežojumus jebkādas pacientu informācijas izpaušanai, pat ja tā nepieciešama ārsta aizstāvībai. Tādējādi, aizstāvoties pret goda un cieņas aizskārumu, ārstam nereti nav tiesību publiski atklāt konkrētus faktus vai detaļas, kas varētu pierādīt viņa nevainību vai atspēkot nepatiesās apsūdzības, piemēram, ar sociālo tīklu/platformu administrācijas starpniecību.
Šis tiesiskais regulējums bieži rada situāciju, kad ārsts ir spiests savu godu un cieņu aizstāvēt atbilstoši likuma prasībām par pacientu tiesībām un datu aizsardzību. Tas būtiski ierobežo ārpustiesas risinājumus (kas iekļautu trešās personas, kā minēts iepriekš) un visbiežāk rezultēsies ilgstošā tiesvedībā, kas ne tikai prasītu daudz laika un resursu no paša ārsta, bet arī lieki noslogotu tiesu.
Juridiskās zināšanas un riski
Vēl viens būtisks aspekts — medicīnas speciālistiem trūkst juridisko zināšanu. Daudzi ārsti nezina, kā pareizi rīkoties apmelojuma gadījumā, baidās no iespējamām sekām vai vienkārši nav pārliecināti par savām tiesībām. Šīs neskaidrības dēļ un baiļu dēļ pārkāpt likumu ārsti nereti izvēlas klusēt un neiesaistīties tiesiskajā aizsardzībā, pat ja viņu gods un cieņa ir nopietni aizskarti.
Pētījumā veiktā aptauja apstiprina, ka daudzi mediķi jūtas bezspēcīgi un vīlušies par iespējām sevi aizstāvēt. Gadījumi nereti paliek apklusināti vai netiek risināti vispār, jo ārsti nevēlas riskēt ar vēl lielāku kaitējumu vai tiesvedības slogu paralēli profesionālajiem pienākumiem.
Kaut gan Latvijas likumi formāli nodrošina ārstu tiesības aizsargāt savu godu un cieņu, reālajā dzīvē šo tiesību izmantošanu būtiski apgrūtina citi normatīvie akti un juridiskās neskaidrības. Tas rada nepieciešamību pēc skaidrākas (proti, vienkāršāk piemērojamas) likumdošanas, kas pacientu privātumu līdzsvarotu ar ārstu tiesībām uz taisnīgu aizstāvību, kā arī medicīnas speciālisti plašākā mērā būtu jāizglīto par juridiskiem jautājumiem.
Aptauja: ārstu goda un cieņas aizskaršana
Lai noskaidrotu medicīnas speciālistu goda un cieņas aizskaršanas problēmas apmēru Latvijā, pētījuma ietvaros tika veikta anonīma aptauja. Tajā piedalījās 96 ārsti un citi veselības aprūpes speciālisti, kuri tika aicināti dalīties ar pieredzi par apmelojumu, reputācijas aizskaršanu un iespējām sevi aizstāvēt.
Aptaujas mērķis bija noskaidrot:
- cik bieži ārsti saskaras ar goda un cieņas aizskaršanu,
- kāda ir ārstu izpratne par savām tiesībām un juridiskajām iespējām,
- kāda ir ārstu rīcība šādās situācijās.
Aptaujas rezultāti apstiprina, ka goda un cieņas aizskaršana ir plaši izplatīta problēma medicīnas nozarē. Liela daļa respondentu (69,8 %) atzina, ka ir saskārušies ar apmelojumu vai reputācijas graušanu profesionālajā darbībā, bet absolūts vairākums (83,3 %) pazīst kolēģi, kas ar to saskāries. Tomēr salīdzinoši tikai neliela daļa savu tiesību aizsardzībai mēģinājuši izmantot juridiskos instrumentus.
Būtiska daļa aptaujāto (82,3 %) norādīja, ka viņiem trūkst zināšanu par to, kā rīkoties šādās situācijās. Daudzi norādīja, ka centās risināt personīgi, neiesaistot kompetentās iestādes, kas potenciāli tikai pavairo iespējas aizskārumiem.
Tika konstatēti arī gadījumi, kad mediķi izjūt bezspēcību un vilšanos, jo nav ticības par to, ka viņu sūdzības tiks uztvertas nopietni.
Aptaujas dati liecina, ka goda un cieņas aizskaršana medicīnas nozarē nav tikai teorētiska problēma — tā ir ikdienas realitāte daudziem ārstiem un veselības aprūpes speciālistiem. Aktuālais tiesiskais regulējums un informācijas trūkums bieži vien liedz mediķiem efektīvi aizsargāt savas tiesības, radot vilšanos un bezspēcību. Tas apliecina nepieciešamību pēc pārdomātām izmaiņām likumdošanā un mērķtiecīgas izglītošanas, lai ārsti savā profesionālajā darbībā varētu justies droši un aizsargāti.
Secinājumi
Pētījuma rezultāti skaidri parāda, ka medicīnas darbinieku goda un cieņas aizskaršana Latvijā ir būtiska un aktuāla problēma, kas nav pietiekami risināta ne likumdošanas, ne praktiskā līmenī. Lai gan Latvijas Civillikums un Krimināllikums paredz tiesības un iespējas aizsargāt savu godu un cieņu, praksē ārstu aizsardzību būtiski var apgrūtināt citi normatīvie akti, īpaši Pacientu tiesību likums, Ārstniecības likums un Vispārīgā datu aizsardzības regula.
Šie tiesību akti, kas pamatoti aizsargā pacientu privātumu, vienlaikus ievērojami ierobežo ārstu iespējas publiski aizstāvēties pret nepatiesām vai apmelojošām apsūdzībām. Tāpēc daudzi mediķi izvairās vērsties tiesībsargājošās iestādēs (ilgas un sarežģītas lietvedības dēļ, kuras iznākums nav paredzams) un bieži izvēlas nerīkoties, pat ja viņu gods un cieņa ir nopietni aizskarti. Aptaujas dati apstiprina, ka tikai neliela daļa ārstu savu tiesību aizsardzībai mēģina izmantot juridiskos instrumentus.
Svarīgs secinājums ir arī tas, ka mediķiem trūkst juridisku zināšanu par savām tiesībām un iespējām rīkoties apmelojuma gadījumā. Tas vēl vairāk veicina apklusināto gadījumu skaitu un rada vilšanos tiesiskajā sistēmā.
Lai nodrošinātu ārstu goda un cieņas efektīvu aizsardzību, nepieciešams:
- pārskatīt un precizēt normatīvo regulējumu, lai līdzsvarotu pacientu privātumu un ārstu tiesības uz taisnīgu aizstāvību,
- nodrošināt plašāku juridisko izglītošanu medicīnas speciālistiem,
- sabiedrībā veicināt diskusiju par šo problēmu, lai mazinātu stigmu un veicinātu aktīvu tiesību aizsardzību.
Tikai nodrošinot līdzsvaru starp pacientu un ārstu tiesībām, iespējams radīt drošu un taisnīgu vidi gan mediķiem, gan pacientiem. Šis jautājums prasa turpmāku izpēti, sabiedrības uzmanību un likumdevēju iesaisti, lai ārsti Latvijā varētu justies aizsargāti un cienīti profesionālajā darbībā.
