GUNTA TĪCMANE, ģimenes ārste: Dzīve, ko vērts dzīvot

Allaž izmēģināt jauno — tas nav tikai par darbu. Ar šādu moto savulaik viņa ar domubiedriem ģimenes ārstiem, neko nezinot par slēpošanu, attapusies uz kalna Slovēnijā vai skarbos ziemas mīnusos pamēģinājusi ziemas peldi. Saruna rada jautājumu — kā tik smalkā būtnē mājo tāds spēks? Atbilde ir: tā ir disciplīna un kustība kā dzīves enerģija.

Vai jaunu gadu sākat ar jaunu apņemšanos?

Esmu vairāk procesa cilvēks. Un nē, man nav jaunas apņemšanās. Esmu tik daudzos dažādos procesos, ka nav neviena brīva lodziņa, kur kaut kam iespraukties. (Smejas.) Zinu, ka cilvēki mēdz izvirzīt mērķus par diētām, fiziskām aktivitātēm, bet man visu laiku ir nosprausti mērķi. Vienkārši tiem sekoju.

Agrāk es aktīvi nodarbojos ar sportu, sporta vingrošanu, tad Latvijas izlasē ar sporta akrobātiku — turpināju trenēties līdz pat 2. kursam Medicīnas institūtā, līdz nevarēju sportu apvienot ar studijām, jo treniņi bija sešas reizes nedēļā. Bet sports manā dzīvē ir bijis klātesošs visu laiku.

Mēģinu no rītiem celties sešos un izskriet septiņus līdz desmit kilometrus. Tagad, kad kļuvis tumšāks, skriešanu esmu nomainījusi uz jogu. Esmu ielikusi sevi grožos: jādara, un viss. Un nav nekas kardināli jāmaina.

Disciplīna strukturē ikdienu.

Lasīju par Japānas simtgadnieku dzīves noteikumiem, kā nodzīvot simts gadus. Viens no noteikumiem bija: izvirziet mērķi! Lai katru dienu celtos, ir vajadzīgs iemesls, apziņa, ka dzīvojat dzīvi, ko ir vērts dzīvot. Vēl citi noteikumi: ēdiet veselīgi, esiet fiziski aktīvi, izvairieties no stresa (hroniska stresa) un esiet sociāli aktīvi, atrodiet domu­biedrus. 

Sports disciplinē, palīdz strukturēt ikdienu. Ja pieceļos no rīta sešos, pavingroju vai izskrienu, tad ir labi padarīta darba sajūta, diena var sākties.

Mana ikdiena ir liels skrējiens: pacienti praksē, ceturtdienas veltītas tikai studentiem un rezidentiem, darbs Lauku ģimenes ārstu asociācijā. Kad praksē nostrādāju sešas vai desmit stundas, darba diena nebūt nebeidzas — mājās pavakariņoju, un bieži sākas otrais cēliens: jāatbild uz rezidentu e-pastiem, jāizliek atzīmes, jāpalīdz studentiem viņu pētnieciskajos darbos, jāgatavo lekcijas. 

Jūsu sapnis 2026. gadam — ko vēlētos piedzīvot? 

Es katru gadu ieplānoju ceļojumu, un 2026. gada rudenī ir plāns doties uz Argentīnu. Gaidu divas brīnišķīgas nedēļas. Pirms neilga laika bijām ar draugiem Marokā, lielisks ceļojuma galamērķis, taču pasaule ir tik skaista un liela, ka jāredz tas, kas nav piedzīvots. 

Kas ikdienā dod enerģiju un spēku?

Ja ir izdevies palīdzēt pacientam, atrast problēmu, atrisināt to, pacienti ir emocionāli pateicīgi. Atnāk paciente un saka paldies, ka es viņu iedrošināju veikt izmeklējumus. Ja iepriekš bija
sevī ierāvusies, neko nav gribējusi darīt, kaut jutusi, ka kļūst sliktāk, un man izdevās motivēt uzsākt cīņu, — tas ir mans gandarījums. Profesionāli — azarts, ka varu tikt galā ar situāciju. 
Svarīgs ir labs kontakts ar darbabiedriem. Bez labas komandas mēs, ģimenes ārsti, īsti nevaram. Man ir lieliska pleca sajūta gan savā praksē, gan Lauku ģimenes ārstu asociācijā.

Ar studentiem atkal ir cits gandarījums — jauni, enerģiski cilvēki, kuriem varam mainīt skatījumu uz ģimenes medicīnu. Kad redzu latviešu un ārzemju grupas, tad man ļoti sāp, ka diemžēl joprojām mūsu latviešu jauniešiem tiek tiražēts: ja tu neko nezināsi, tad ej mācīties par ģimenes ārstu. Bet tad viņi 5. un 6. kursā apgūst ģimenes medicīnas ciklu un atskaitēs raksta: cik interesants un motivējošs darbs, cik daudz ģimenes ārstam ir jāzina! Ar ārzemju studentu grupām ir otrādi, viņiem ir priekšstats, ka ģimenes medicīna ir fantastiska specialitāte, bet nereti studenti pauž viedokli, ka to neizvēlēsies, jo tajā ir ārkārtīgi daudz jāmācās, jāzina. 

Mazās lietas, kas jūs ikdienā iepriecina? 

Jebkura satikšanās ar kolēģiem Latvijas lauku ģimenes ārstu asociācijas valdē — mēs esam brīnišķīgs kodols, fantastiski kolēģi, domubiedri, no kuriem varu saņemt atbalstu jebkurā diennakts laikā. Mākam noorganizēt pasākumus un lieliski atpūsties — vai tās būtu asociācijas Ziemassvētku balles vai šaurākā lokā ikgadējais divdesmit kilometru pārgājiens gar jūru.

Protams, iepriecina ģimene. Bērni, kuri var piezvanīt jebkurā brīdī, un varam noorganizēt kaut ko kopā. Man ir meita un dēls, un četri mazbērni, meitai divas meitas, bet dēlam piecus gadus veci dvīnīši. Prieks, ka mazbērni uzprasās un grib atbraukt ciemos. 

Iepriecina ziedi vāzē, ziedi mājās. Ziemā man patīk antūrijas, vasarā peonijas. Ziemas laikā arī sveču gaisma. 

Jumpravā praksi vadāt no 1995. gada. Pastāstiet, kā viss sākās?

Ui, cik sen! (Smejas.) Esmu beigusi pediatrus, sirdī un dvēselē esmu pediatrs. Kad pabeidzu Medicīnas institūtu, strādāju dažus gadus Lielvārdes ambulancē, bet tad Jumpravā (divdesmit kilometrus no Lielvārdes) bija nepieciešams pediatrs — dakteris Kārlis Jumiķis meklēja kādu, kas varētu piestrādāt. Piekritu. Tā kādu laiku strādāju kā pediatre gan Lielvārdē, gan Jumpravā, līdz nāca pārmaiņu laiki, un dakteris Jumiķis mani ievilināja dažādos projektos. 

Viens no tādiem bija Norvēģijas sadarbības projekts, kur braucām sešas nedēļas skatīties un praktizēt Oslo ģimenes ārstu praksēs. Atceros to kā skarbu norūdīšanos, tai skaitā ar tā laika ne pārāk spožajām angļu valodas zināšanām.

1995. gadā sākās pārkvalifikācijas kursi, lai varētu apgūt ģimenes ārsta specialitāti. Likām eksāmenus, biju vienā no pirmajām grupām. Pārgāju strādāt tikai uz Jumpravu, jo Lielvārde nebija tik mājīga, savukārt Jumpravā bija ļoti koleģiāla, sirsnīga atmosfēra. Dakteris Jumiķis atnāca strādāt uz Rīgu, un tā es pakāpeniski pārņēmu viņa praksi.

Kad sāku strādāt kā pediatre Jumpravā, bijām 13 darbinieki, tagad pagastā darbojamies četratā — es, divas medicīnas māsas un reģistrators. Māsas ir nomainījušās, notikusi paaudžu maiņa; prieks, ka labi satiekam. Ģimenes ārsta praksē komunikācijas prasmes ir ļoti svarīgas. Ambulance ir pašā Jumpravas centrā, celta kā ārstu prakse, vienā pusē ir aptieka, otrā — ģimenes ārsta pieņemšana.

Cik daudz pacientu ir jūsu praksē?

1810 pacientu, ap 300 bērnu. Mana prakse ir vienīgā šajā apkaimē. Priecē, ka no ārzemēm atgriežas ģimenes, jauni cilvēki, mēģina darboties atkal Latvijā. 

Ar kurām slimībām jums pašai patīk strādāt visvairāk? 

Man kā izbijušam pediatram patīk darbs ar bērniem. Ja, sākot ģimenes ārsta darbu, man bija mazāk zināšanu kardioloģijā, tad, iesaistoties dažādos projektos, piemēram, klīnisko vadlīniju rakstīšanā, šī nozare man ir mīļa. Jo dziļāk roc, jo vairāk patīk. 

Man svarīgi, lai pacients nenonāk līdz invaliditātei. Ikdienā par to runāju desmitiem reižu, un saruna nebeidzas: sākam domāt par sevi, par profilaksi, nevis tikai par sekām! Ja ir adipozitāte, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts, tad darbojamies laicīgi. Kāpēc jānogaida, kad viss slikti? Mēs neviens nepiedzimstam 120 kilogramus smags! Jāsāk domāt par savu dzīvi, tā taču ir tava vienīgā dzīve. Tās ir vienkāršas pamata lietas: kustības, uzturs, miegs. 

Kāda ir jūsu taktika sarunā ar pacientiem?

Katram vajag savu pieeju. Ir pacienti, ar kuriem runāju stingri: paliksi ar saviem 120 kilogramiem kopjams, kā sieva ar saviem vien 60 kilogramiem tiks ar galā, turklāt ja pašai ir veselības problēmas? Reizēm pacienti iedomājas, ka dzīvos, kā grib, un tad nomirs vienā dienā. Stāstu, ka mūsdienās ļaudis parasti nenomirst vienā dienā. 

Svarīgi jau ir ne vien tas, ko stāsta ģimenes ārsts, bet arī kādā burbulī cilvēks dzīvo, kāda ģimene, audzināšana, izglītības vide. Tādēļ uzskatu, ka vajadzētu skolās atjaunot veselības mācību; ir svarīgi motivēt jauniešus.

Jūs pati esat labs piemērs pacientiem, ka var atrast laiku fiziskām nodarbēm.

Mani reizēm kaitina arguments: man jau nav laika skriet vai vingrot. Man arī nav laika. Es varētu visu dienu sēdēt pie datora, bet uzskatu, ka divas stundas nedēļā var izbrīvēt fiziskām aktivitātēm. Tas ir par prioritātēm, un fiziskās aktivitātes ir investīcija sevī. 

Man ļoti patīk darboties ar skrīninga programmām; priecē, ka šajā jomā sabiedrības atbildība ievērojami augusi.

Atceros laiku, kad zarnu vēža skrīninga programmā aptvere praksē bija 6 %, bet pagājušajā gadā — 60 %. Ja sākotnēji organizējām mamogrāfijas busiņu, kas atbrauca no Rīgas, bet uz skrīningu atnāca vien piecas sievietes, tad pēdējā reizē jau bija pierakstījušās trīsdesmit sievietes. Tā ir forša sajūta, ka cilvēki ieklausās. 

Ģimenes ārstu praksē saņemam kvalitātes maksājumu, piemaksu, ja izpildām skrīninga programmas. Kā manas medicīnas māsas praksē priecājās, ka esam pārsniegušas skrīninga rezultātu izpildi! Ne tik daudz par piemaksu, bet azarts, ka esam ko tādu varējušas izdarīt. 

Kāpēc izvēlējāties kļūt par ārsti?

Tas bija vienkārši — es biju vēl maza, bet man tā patika skatīties ratiņos uz zīdaiņiem, mazajiem bēbīšiem. Man neko vairāk nevajadzēja! Es jau bērnudārzā zināju, ka būšu bēbīšu ārsts. Skolas laikā es biju uzcītīga, apzinīga paraugskolniece. Vienīgi skolas laikā, kad apmeklēju jauno mediķu skolu, bija moments, kas lika nedaudz šaubīties, — tā bija attieksme, kas tolaik medicīnas vidē nebija pati jaukākā. 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2026. gada janvāra numurā.