Medicīniskā rehabilitācija cilvēkam palīdz uzlabot dzīves kvalitāti, atdod dzīves garšu un prieku. Jau 25 gadus šajā veselības aprūpes daļā strādā fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste ANDA NULLE, pēdējos deviņus gadus atrodoties pie Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” vadības stūres. Nākotnes plānu netrūkst, un viņa ir droša, ka tos izdosies īstenot. Kā gan ne, ja ir lieliska komanda?!
Saruna notiek dienu pirms jūsu atvaļinājuma sākuma. Vai protat aizvērt durvis un nedomāt par darbu? Neurda nemiers — nu, kā tad iet slimnīcā?
Tāpat kā jebkurš vadītājs nekad nepārtraucu domāt par uzņēmumu. Kā var atslābt un it īpaši šajā pandēmijas laikā, ja manā pārziņā ir vairāk nekā 450 darbinieku un 250 gultas pacientiem?! Nedomāt par darbu man izdodas tikai izbraucienā ar divriteni vai tad, kad cenšos savaldīt vindsērfingu vai kad laimējas “atslēgt” smadzenes ar labu filmu, grāmatu vai teātra izrādi.
Atrodoties atvaļinājumā, nemēdzu zvanīt kolēģiem un izvaicāt, kas un kā, jo tas liecinātu, ka es viņiem neuzticos. Tā ir mana problēma, ka atpūšoties piedomāju par to, kas notiek Rehabilitācijas centrā. Visticamāk, viss notiek pareizi, bet, ja kaut kas nenotiek, tiek meklēts risinājums. Tiesa, atvaļinājumā darba e–pasti man pienāk, un, ja nepieciešams, pieslēdzos, lai risinātu kādu sarežģījumu. Gluži kā mamma ar vienu aci sekoju notiekošajam.
Kāds ir jūsējais atvaļinājuma formāts: apciemojat draugus, aktīvi izkustaties, nomaināt vienu nodarbi pret citu, laiski vadāt laiku mājās?
Parasti atvaļinājumā esmu bijusi tik aktīva, ka, tam beidzoties, jūtos nogurusi no dažādajām aktivitātēm. Kopš sevi atceros, nav bijis tā, ka neko nedaru vai man būtu bijis garlaicīgi. Turklāt — ja neko nedari, tu taču domā, un tas arī ir diezgan sarežģīti. Man patīk gūt emocijas: pievēršoties fiziskām aktivitātēm, arī diezgan ekstrēmām, tiekoties ar draugiem, ar tuviem cilvēkiem. Mani noteikti uzlādē daba. Nenoliedzami, sava burvība piemīt arī lielpilsētām — Ņujorkai, Londonai un citām megapolēm, bet daba man tomēr ir tuvāka nekā lielpilsētas burzma. Jūra, viļņi, vējš, mežs...
Pēdējā laika atklājums ir burāšana ar nelielu jahtiņu. Kopš esmu suņa — veimārieša Joko — saimniece, regulāri dodos garās pastaigās pa mežu vai braucu ar divriteni. Suns ir aktīvs — visu laiku jāskrien ar viņu, jācenšas neatpalikt.
Pieminējāt divriteni — jums dzīvē patīk ātri, azartiski “mīt pedāļus”, kādreiz arī riskēt?
Pašai vienmēr šķitis, ka es varētu ātrāk “mīt pedāļus”, bet mani līdzcilvēki parasti uzskata, ka vajadzētu piebremzēt. Šaubos, vai tā notiks, jo man patīk mīt ātri, turklāt esmu izturīga. Un kā nu ne, ja gadiem esmu trenējusies riteņbraukšanā, bijusi Latvijas un arī Igaunijas valsts izlasē šajā sporta veidā. Lielākais attālums, ko esmu pievārējusi kādā no treniņbraucieniem, ir simt astoņdesmit kilometri.
Problēmsituācijas mēģinu atrisināt uzreiz, bet ne vienmēr izdodas, dažkārt risinājums “jānogatavina”. Nereti gadās, ka pēc desmit minūtēm ienāk prātā daudz labāks risinājums nekā tas, ko pirms brīža pieņēmi. Tāpēc reizēm mēdzu apzināti piebremzēt, taču šī saprašana nāk ar gadiem.
Par sportistiem, kuru saimei piederējāt, saka: viņi ir īpaša suga, sporta rūdījums, raksturs palīdz tikt tuvāk mērķim ikdienā. Vai tā ir?
Jā. Un tas ir pavisam normāli, jo jebkādai darbībai taču ir mērķis — liels vai mazs. Vismuļķīgāk ir tā kā gribēt kaut ko darīt, bet tā kā neuzdrošināties. Ja gribi kaut ko sasniegt, tad dari, bet, ja negribi vai baidies, tad nedari. Tāpēc negribu sportistus izcelt kā īpašu sugu, jo arī ārsti ir īpaša suga, tāpat mākslinieki, visi. Es nezinu, kā ir būt bez sportiskā rūdījuma, jo man nav šādas pieredzes. Turklāt esmu pārliecināta — nevajag nožēlot, ka esi kaut ko dzīvē mēģinājis darīt vai darījis. Jā, var gadīties kļūdas, bet tev bijis piedzīvojums, jauna pieredze, ir bijis interesanti.
No skolas gadiem man saglabājušās divas klades, vienā no tām bija pieraksti, gatavojoties vidusskolas beigšanas eksāmenam angļu valodā. Tolaik šā mācību priekšmeta biļetēs bija “topiki”, vienā no tiem bija jāizstāsta, kāds ir dienas režīms. Lasīju un brīnījos, kā to visu varēju pagūt! Dažkārt bija divi treniņi dienā, starp tiem — mācības skolā.
Man bija fantastisks treneris Jānis Akmentiņš, kuram liela loma manas personības veidošanā. Bet līdz velosportam nonācu utilitāru mērķu vadīta. Skolas gados izmēģināju vairākus sporta veidus, taču virsroku guva riteņbraukšana, jo ļoti gribēju... divriteni. Droši vien vecāki man to nopirktu, ja es viņiem būtu lūgusi, taču divritenis maksāja gana dārgi, negribēju, lai viņiem būtu jātērējas. Tad nu savā bērna prātā izdomāju, ka pieteikšos trenēties riteņbraukšanā un tā tikšu pie sava riteņa.
Jums patīk lieli mērķi — rehabilitācijas centrs “Vaivari” pēdējos gados ir diezgan labi ekipējies ar tehnoloģijām, ir starptautiski sertificētas rehabilitācijas programmas. Par ko no paveiktā pašai lielākais prieks?
Pirmām kārtām par to, ka izveidojusies laba komanda. Tajā ir gan pieredzējuši kolēģi, gan jaunie speciālisti. Tā ir laba kombinācija, jo apvienojas jaunības enerģija un mūsdienīga pieeja lietām ar vecāko kolēģu pieredzi.
Pēdējos gados esam sakārtojuši rehabilitācijas centra telpas un apkārtējo vidi. Kad sāku vadīt šo medicīnas iestādi, viens no maniem sapņiem bija iegādāties arī robottehnoloģijas, kas tolaik šķita nesasniedzami. Tagad tas ir noticis, esam ekipēti tā, kā pienākas mūsdienīgam Eiropas vai pasaules rehabilitācijas centram. Lai iegādātos šīs tehnoloģijas, neesam saņēmuši mega investīcijas, bet gan rūpīgi plānojuši ieņēmumus un izdevumus — līdzīgi kā ģimene, kad tā plāno savu budžetu.
Atklāti sakot, šajā ziņā esmu diezgan liela skopule, jo septiņreiz nomēru jeb pārdomāju, pirms akceptēju kādas jaunas aparatūras iegādi. Ja piekrītu, skrupulozi izpētu, kurš risinājums būtu vislabākais. Protams, šo izvēli izdaru kopā ar komandu, nevis viena. Tas ir tas skaistākais.
Pie kādiem projektiem pašlaik ir jūsu prāts, domas un sirds?
Dienaskārtībā ir darbietilpīgs un laikietilpīgs uzdevums, kas šobrīd šķiet grūti īstenojams, bet — tikai šobrīd. Vēlamies fiziskās aktivitātes, atpūtas un rekreācijas aktivitātes, adaptīvo sportu ieviest kā rehabilitācijas sastāvdaļu cilvēkiem ar invaliditāti un funkcionēšanas traucējumiem. Atrodoties Vaivaros, pacients tiek rehabilitēts, viņam uzlabojas funkcionēšanas spējas, piemēram, viņš var pārvietoties, pats apģērbties. Bet mums jāgādā, lai, atgriežoties mājās, viņš šīs spējas nezaudētu. Tāpēc ir jāpiemeklē katram atbilstošas fiziskās aktivitātes līdz pat tam, kā konkrētais cilvēks varētu realizēties paraolimpiskajā sportā. Jādomā arī par to, kāda katram varētu būt piemērotākā atpūtas aktivitāte, jo cilvēkam ir jādzīvo pilnvērtīga dzīve! Un kur gan citur, ja ne šeit būtu tas ekspertīzes centrs, kas atrod katram labāko rehabilitācijas veidu, iedod drosmi darīt un tikai tad palaiž dzīvē. Vēl gribētos izveidot ciešāku saikni ar arodrehabilitāciju, jo pat ar smagiem traucējumiem cilvēks atbilstošā vidē spēj strādāt un gūt gandarījumu par paveikto. Lai šo projektu realizētu un izveidotu multifunkcionālu nodarbību zāli, nepieciešami līdzekļi padomju laika kinozāles pārveidei, kas tagad līdzinās graustam. Mums ir vieta multifunkcionālajam kompleksam un ir augstas klases speciālisti, un ir cilvēki, kas nonākuši nelaimē un nesaprot, kā tālāk dzīvot. Mēs varam šo grūdienu iedot.
Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” valdes priekšsēdētāja esat kopš 2011. gada. Tā vienmēr ir arī kāda personības šķautne, kas liek amatam teikt “jā”. Kā bija jūsu gadījumā?
Vai, es to ļoti labi atceros! Iepriekš biju spinālo pacientu rehabilitācijas nodaļas vadītāja, šo lauciņu labi pārzināju, man patika šo darbu darīt, turklāt bija izaugsmes iespējas. Kad man izteica piedāvājumu piedalīties konkursā uz valdes priekšsēdētājas vietu, pārdomām veltīju vien dažas minūtes. Jo mani vienmēr ir kaitinājuši čīkstētāji, kuriem viss vienmēr ir slikti un nepareizi, bet kuri vairās uzņemties atbildību, lai kaut ko vērstu uz labu. Ja kaut kas nepatīk, tad ej un dari, sakārto lietas! Es uzskatīju, ka varu veikt nepieciešamās pārmaiņas, lai Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari” būtu mūsdienīga un starptautiskā līmenī konkurētspējīga medicīnas iestāde.
Bet ne jau es radīju rehabilitācijas medicīnas jomu Latvijā, ļoti daudz izdarīts iepriekš. Šeit jāsaka liels paldies Aivaram Vētram, kas uzskatāms par rehabilitācijas medicīnas tēvu Latvijā — “Vaivari” ir viņa lolojums! Bet ir jāiet tālāk. Protams, apzinājos, ka darīt šo darbu būs nenormāli grūti. Jo valdes priekšsēdētājas pienākumus sāku pildīt drīz vien pēc ekonomiskās krīzes. Turklāt vajadzēja samazināt klīniskā darba slodzi, kas man sagādā lielu gandarījumu.
Kas ir bijušas lielākās ugunskristības šajā darbā?
Grūti pateikt... Man piemīt tāda īpašība, ka slikto un grūto ātri aizmirstu. Skaidrs, ka jārisina daudzas sarežģītas problēmas, taču no katras situācijas ir kāda izeja, tikai jāiet un jāmeklē. Varbūt ir palikušas zināmas mieles, kas radušās, viļoties dažos personāžos. Bet varbūt tā tam bija jānotiek. Ikdienā man patīk sev atgādināt Stīva Džobsa teikto: pēc veiksmīgi paveiktām lietām ir nekavējoties jādodas darīt citus burvīgus darbus, pārāk ilgi neuzkavējoties pie sasniegumiem.
Foto: Zane Krūmiņa
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada augusta numurā
