Asoc. prof. ZANE ĀBOLA, bērnu ķirurģe: Racionāla ideāliste
Bērnu ķirurģe Zane Ābola agri apzinājās, ka vēlas kļūt par ārsti. Savu bērnības sapni nu piepildījusi ar uzviju, daudz sasniegusi profesionālajā jomā. Viņa ir vairāk nekā 50 zinātnisku publikāciju autore un līdzautore, stažējusies Itālijā, Lielbritānijā, Krievijā, ASV un Nīderlandē. Dakteres specializācija ir jaundzimušo, zīdaiņu un bērnu vēdera dobuma un krūškurvja orgānu patoloģija, vispārējā ķirurģija.
Vairākkārt intervijās esat sacījusi, ka ārsta profesija jums asociējas ar kalnā kāpēju, kas nes plecos mugursomu. Kāpjot augstāk, krājas pieredze. Kā tai kalnā pašlaik izskatās no jūsu skatpunkta?
Kad esi uzkāpis kalna virsotnē un palūkojies apkārt, ieraugi tās zemākās kalnu grēdas, kuras esi pārvarējis, lai nokļūtu līdz virsotnei. Tajā brīdī šī virsotne vairs nešķiet pārāk augsta: tur atrazdamies, jūties komforta zonā, bet vienlaikus zini, ka aiz šīs ir nākamās virsotnes. To ir daudz, tāpēc apzinies, ka visas neizdosies sasniegt. Tāda ir dzīve.
Ja vajadzētu nosaukt kādu no pēdējām sarežģītajām operācijām vai izaicinājumiem, kas jūsu mugursomu padarījis smagāku un vērtīgāku?
Man ļoti patīk darbs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur koncentrējas sarežģītie pacienti. Tas ir liels izaicinājums, zināmā mērā azarts, lai situāciju atrisinātu iespējami labvēlīgāk pacientam. Taču vienlaikus jārēķinās ar iespējām un materiāli tehnisko nodrošinājumu, kāds ir mūsu slimnīcai, ar personāla pieredzi. Mēs nevaram akli pārņemt ārvalstu klīniku pieredzi, rīkoties tieši tāpat kā viņi, nerēķinoties ar savām iespējām un varēšanu. Jāizvēlas labākais rīcības variants, kāds iespējams mūsu vidē un ir labvēlīgākais pacientam.
Man ir milzīgs prieks un lepnums, ka pašlaik jaundzimušajiem ar iedzimtu anomāliju — barības vada atrēziju — veicam operāciju ar mazinvazīvo toraskopijas metodi. Izdarām nelielus griezienus, nevis atveram krūškurvi.
Es uz to raugos kā uz lielu mūsu sasniegumu un ieguvumu pacientiem.
Kurā brīdī parādās ārsta intuīcija?
Lai veidotos ārsta intuīcija, jābūt lielai teorētisko zināšanu bāzei un praktiskā darba pieredzei. Kad sāku strādāt slimnīcā, mana skolotāja daktere Marija Liepiņa teica, ka operējot nedrīkst būt attieksme — ai, gan jau būs labi! Ja kaut kas nenotiek, kā paredzēts, cēlonis jāmeklē tik ilgi, kamēr top skaidrs. Un te ļoti liela nozīme ir labai izglītībai, bagātīgām zināšanām. Tad, operācijas gaitā rodoties kādam sarežģījumam, nodomā — te kaut kas neiet kopā, profesionālajā literatūrā lasīju, ka jābūt tā. Un, kad teorētisko zināšanu bāzei pievienojas vērā ņemama praktiskā darba pieredze, intuīcija kļūst jutīgāka, reaģē uz smalkākām lietām.
Latvijā Bērnu slimnīca ir pēdējā instance sarežģītajiem gadījumiem. Varat izdarīt gandrīz visu vai tomēr ir gadījumi, kad jāmeklē palīdzība ārpus Latvijas?
Laiku pa laikam meklējam palīdzību ārpus Latvijas. Tā nesen kādam mūsu pacientam bija nepieciešama sarežģīta operācija, ko veicām sadarbībā ne vien ar ārvalstu ķirurgiem, bet arī ar Latvijas ķirurgiem, kas parasti operē pieaugušos. Viņu palīdzība mums nepieciešama gadījumos, kad saskaramies ar tik retām patoloģijām, ka nav uzkrāta pieredze. Šā iemesla dēļ uz ārvalstu klīniku pārvedām mazo pacientu, kam vajadzēja veikt orgānu transplantāciju. Mums izveidojusies cieša sadarbība ar Helsinku Universitātes slimnīcu, tāpat ar vairākām Vācijas klīnikām.
Esat specializējusies vairākās jomās, bet kuras no operācijām ir visvairāk jūsējās? Sirdij tuvākās?
Man sirdij tuvāka ir jaundzimušo ķirurģija. Šīs operācijas ir tehniski smalks darbs, jāstrādā ar smalkiem instrumentiem un smalkiem diegiem. Tās parasti nav tipveida operācijas, ir daudz nezināmo, tāpēc pirms tam nevar simtprocentīgi izplānot operācijas norisi, vairāki lēmumi jāpieņem tūlīt un šeit. Man šie izaicinājumi patīk — tas, ka ātri jāatrod risinājums, kas būtu vislabvēlīgākais mazajam pacientam.
Veicot operāciju jaundzimušajam, kam ir iedzimta patoloģija, mēs viņam dodam iespēju nostāties uz starta līnijas blakus vienaudžiem. Protams, ķirurgs nav Dievs, bet daudzējādā ziņā varam ietekmēt mazā pacienta likteni.
Katram ķirurgam, viņa komandai ir nedaudz savs rokraksts. Kāds ir jūsu komandas rokraksts?
Mūsu rokraksts vēl veidojas, taču esmu pārliecināta, ka komanda — tas ir spēks.
Kuras, jūsuprāt, ir jūsu stiprās puses?
To vajadzētu jautāt citiem, bet man šķiet, ka spēju ātri pieņemt atbildīgus lēmumus, izvērtējot visus “par” un “pret”. Par to jāpateicas gan iedzimtībai, gan maniem skolotājiem.
Man tuvs ir demokrātisks vadības stils, tāpēc ar kolēģiem apspriežu un izdiskutēju konkrētos jautājumus un tad pieņemu galīgo lēmumu. Tas ir komandas darbs, es tajā saskatu izaugsmes iespējas un panākumu atslēgu.
No vienas puses, operācija ir komandas darbs, bet, no otras puses, kādam ir jāuzņemas atbildība par kopīgo veikumu un jāprot savlaicīgi pieņemt pareizus lēmumus. Kā ir ar kolektīvo un individuālo atbildību ķirurģijā?
Pacienta ārstēšanā iesaistās daudzi: ārsti, ārstu palīgi, māsas, māsu palīgi. No ķirurga viena paša rezultāts nav atkarīgs, viņa atbildība ir labi sagatavoties operācijai un tehniski precīzi to veikt, bet pārējais ir komandas darbs.
Diemžēl ne vienmēr ķirurgi pieņem simtprocentīgi pareizus lēmumus, taču nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.
Ļoti būtiski ir atzīt savu kļūdu, par to runāt, analizēt neveiksmi, jo tad veidojas pieredze un iespējams sasniegt labākus rezultātus. Ar kolēģiem runāt atklāti — tā izpaužas godīga attieksme pret pārējiem komandas locekļiem.
Individuālai atbildībai ir ļoti liela nozīme, bet viens pats ārsts vai māsa negarantē pacienta drošumu, tā ir komandas atbildība.
Vai ļaujat vaļu emocijām? Vai esat savā darbā raudājusi?
Esmu raudājusi. Emocionālāka kļuvu tad, kad man piedzima bērni, citādi sāku uztvert citu nelaimes un problēmas. Ja bija kāds mazais pacients tādā pašā vecumā kā mani bērni un viņam bija nopietna diagnoze vai pat viņš izdzisa, tas mani emocionāli ļoti iespaidoja. Sapratu — ja negribu izdegt, jāprot distancēties. Pagaidām tas neizdodas simtprocentīgi, bet esmu ceļā uz to, jo zinu, ka tad ieguvējs būs gan pacients, gan es. Ja brīvdienās esmu spējusi nedomāt par darbu, nākamajā darba nedēļā varu strādāt daudz produktīvāk.
Bērnu ķirurgs Jānis Krasts ir teicis: neveiksme atmet tevi atpakaļ, tas ir pārdzīvojums, ko ārsti parasti neaizmirst, bet par ko nelabprāt runā. Pāri tam var tikt tikai vienā veidā — ir atkal jāiet operāciju zālē. Kā domājat jūs?
Absolūti piekrītu! Un noteikti jāizvērtē, kāpēc gadījās neveiksme. Jo neveiksmē vainojams var būt ne jau tikai ķirurgs, operācijā piedalās arī anesteziologi, māsas. Tāpat operācijas iznākumu var ietekmēt pacienta slimība, tas, kā viņa organisms reaģē uz dažādām manipulācijām. Tas ir jāizanalizē, lai zinātu, kam tamlīdzīgās situācijās jāpievērš pastiprināta uzmanība, un jāiet tālāk.
Kādus principus esat paņēmusi no saviem skolotājiem Marijas Liepiņas, Jāņa Krasta un citiem?
Daktere Marija Liepiņa, mana pirmā skolotāja bērnu ķirurģijā, mācīja būt godīgiem savā darbā. Ja ko nezini — atzīsti, noskaidro, lieku reizi pārbaudi, nevis paļaujies uz to, ka gan jau viss būs labi. Savukārt dakteri Jāni Krastu apbrīnoju viņa miera un taktiskuma dēļ. Uz viņu var attiecināt tos pašus vārdus, ko kādreiz veltīja hokejistam Artūram Irbem, sakot, ka viņš ir kā mūris. Arī mūsu Krasts ir kā mūris, kura paspārnē var justies droši.
Noteikti jāpiemin arī profesors Aigars Pētersons, kurš devis ieguldījumu strukturētu un loģisku lēmumu pieņemšanā. Mani fascinē viņa loģiskais domāšanas veids. Strādājot ar studentiem, vienmēr aicinu viņus nevis vienkārši apgalvot, ka ir tā, bet loģiski pamatot, kāpēc ir tā un ne citādi.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada decembra numurā