Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
Osteoporoze ir slimība, kas izraisa vairāk nekā deviņus miljonus kaulu lūzumu katru gadu. Ir pat aprēķināts, ka osteoporotisks lūzums pasaulē notiek ik 3 sekundes! Kaut arī vīriešiem ir zemāks osteoporozes un trauslu kaulu lūzumu risks, 39 % no osteoporotiskiem lūzumiem ir sastopami tieši kungiem, izteikti pieaugot vecumam. [1]
Pēc kādiem principiem jāvadās, izvēloties konkrēto bisfosfonātu osteoporozes pacientam? Kādos gadījumos jāpāriet uz terapiju ar denosumabu? Kādos gadījumos lemj par teriparatīda nozīmēšanu pacientam ar osteoporozi? Lasiet Dr. MAIJAS GUREVIČAS atbildes.
Pierādījumi par kafijas un tējas patēriņa saistību ar kaulu minerālo blīvumu (BMD) sievietēm pēcmenopauzes vecumā joprojām ir pretrunīgi. Iepriekšējie pētījumi nav analizējuši šīs saistības, izmantojot atkārtotus gan dzērienu patēriņa, gan BMD mērījumus ilgā laika periodā. Šī pētījuma mērķis bija izvērtēt ilgtermiņa saistību starp kafijas un tējas patēriņu un BMD sievietēm gados.
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Osteoporoze ir globāla sabiedrības veselības problēma, kas tiek definēta kā hroniska, sistēmiska, progresējoša kaulu metabolisma slimība, kurai raksturīgs zems kaulu minerālais blīvums un kaulaudu mikroarhitektonikas pasliktināšanās, konkrētāk, trabekulu skaita samazināšanās, kā arī kortikālā slāņa biezuma samazināšanās un tā porainības palielināšanās. Tā rezultātā palielinās kaulu trauslums un lūzumu risks. [1]
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Zoledronāts novērš lūzumu risku sievietēm pēcmenopauzē, terapiju saņemot ik 12—18 mēnešus, un tā efekts uz kaulu blīvumu un mainību saglabājas vairāk nekā piecus gadus. Līdz šim nav pētīts, vai zoledronāta retāka ordinēšana varētu novērst mugurkaula lūzumus sievietēm agrīnā pēcmenopauzē.
Osteosarkopēnija ir salīdzinoši nesen terminoloģijā ienācis jēdziens, kur apvienotas divas ļoti biežas senioru problēmas — sarkopēnija un osteoporoze/osteopēnija. Tie ir neatkarīgi riska faktori dažādu slimību attīstībai, bet to kombinācija pasliktina kopējo fizisko veiktspēju, palielina kritienu, lūzumu risku, veicina mobilitātes traucējumus, pasliktina dzīves kvalitāti. Viena medikamenta šā sindroma pārvaldībai nav. Tas ir komplicēts vairāku speciālistu darbs, pamatā strādājot profilaktiski, novēršot riskus un uzlabojot izpratni par uztura nozīmi labas veselības uzturēšanā.
Šajā pētījumā tika novērtēti rutīnas laboratoriskie izmeklējumi vecāka gadagājuma sieviešu populācijā primārajā aprūpē. Laboratorisko anomāliju izplatība bija zema, un klīniskās sekas novērošanā bija ierobežotas. Tika novērota vāja laboratorisko anomāliju saistība ar osteoporozi, bet netika novērota saistība ar skriemeļu lūzumiem un neseniem lūzumiem.
Literatūrā minēts, ka dzelzs rezerves vīriešiem ir ~ 10 mg/kg, bet sievietēm mēnešreižu, grūtniecību, dzemdību dēļ un arī tāpēc, ka uzturā bieži vien nepietiek dzelzs, jāiztiek ar daudz mazākiem krājumiem. Tāpat dzelzs deficīta riska grupā ir bērni, seniori un pacienti ar hroniskām slimībām. Ļoti ilgi no pacientiem sūdzības varam nedzirdēt — dzelzs rezervju izsīkums ir pakāpenisks, palēnām progresējot līdz anēmijai, ja iemesls netiek koriģēts.
Osteoporoze ir viena no biežākajām kaulu slimībām, kas ilgstoši noris bez simptomiem un tiek diagnosticēta tikai pēc kāda kaula lūzuma. Pēc 50 gadu vecuma trešdaļai sieviešu un piektdaļai vīriešu attīstās osteoporoze, pakāpeniski samazinās kaulu blīvums, tiem kļūstot porainiem un trausliem.
Šobrīd klīniskās vadlīnijas denosumabu rekomendē sievietēm pēc menopauzes, vīriešiem un pacientiem ar glikokortikoīdu inducētu osteoporozi ar augstu lūzumu risku. Līdz šim pieejamie dati par 2.tipa cukura diabēta sastopamību pacientiem, kas lieto denosumabu ir nepilnvērtīgi, tāpēc nav zināms, vai šā medikamenta lietošana kādā veidā samazina cukura diabēta attīstības risku attiecīgajā populācijā.
Līdz šim dažādas terapijas pieejas pacientiem ar pemfigus nav analizētas pēc to ietekmes uz ilgtermiņa kardiovaskulārajiem vai metaboliskajiem iznākumiem. Tāpēc tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums, kur salīdzināta rituksimaba, azatrioprīna un mikofenolāta mofetila (MMF) ietekme uz šiem rādītājiem.
Kolēģi, kad pēdējo reizi jums bija iespēja veselu nedēļu veltīt savas specialitātes aktualitātēm, diskutēt ar starptautiskiem ekspertiem un apmainīties pieredzē ar citu valstu ārstiem? Open Medical Institute (OMI) Zalcburgas semināri aicina izmantot šo iespēju un iegūt zināšanas, ko izmantot savu pacientu aprūpē un nodot kolēģiem.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
Lielākajai daļai pacientu ar Kušinga slimību konstatēti glikozes vielmaiņas traucējumi. Tomēr arī pacientiem ar normālu glikozes toleranci bija samazināta jutība pret insulīnu un paaugstināta aizkuņģa dziedzera β šūnu aktivitāte, salīdzinot ar veseliem kontroles grupas dalībniekiem. Savukārt pacientiem ar cukura diabētu bija traucēta β šūnu kompensatorā funkcija, lai gan viņu jutība pret insulīnu nebija statistiski nozīmīgi zemāka par jutību pacientiem ar prediabētu.
