ASTRĪDA STIRNA: Kāpēc vērts iemīlēt narkoloģiju?
Kāda ir kovida laika bilde, ko jūs redzat savā darbā?
Kad sākās pandēmija, mums vajadzēja ierobežot pacientu uzņemšanu, tāpēc uzņēmām tikai tos, kam bija kritisks veselības stāvoklis, bet plānveida palīdzību, piemēram, Minesotas programmu, kas ir stacionārās psihoterapijas veids, pārtraucām. Taču tas bija īsu brīdi, tagad pacientu uzņemšana notiek ierastajā kārtībā. Sākumā ambulatoros pacientus konsultējām attālināti, tikai smagākos gadījumos klātienē. Patlaban darbojas visas ambulatorās ārstēšanas programmas, piemēram, ilgtermiņa farmakoloģiskā terapija, jo to nedrīkst pārtraukt.
Tomēr pacienti retāk nekā iepriekš vēršas pēc palīdzības. Kādam bail no kovida, kādam, strādājot attālināti, izdodas savu atkarību slēpt, kāds savu atkarību neuzskata par slimību, pie mums nonāk tikai tad, kad uz slimnīcu tiek atvests ar ātro palīdzību. Un šiem pacientiem ir smagas, ielaistas slimības, jo bez alkohola vai narkotiku atkarības ir arī citu hronisku slimību paasinājumi — pārsvarā aknu, plaušu, sirds, gremošanas sistēmu funkciju traucējumi, onkoloģiskas slimības.
Pēdējā laikā pieaudzis alkohola psihožu gadījumu skaits. Tas liecina, ka alkohols ticis lietots ilgstoši un regulāri, slimība jau ielaista, tās gaita ir sarežģīta. To, kādas sekas pandēmija būs atstājusi uz cilvēku garīgo un fizisko veselību, mēs vēl tikai pieredzēsim.
Vai kovida laiks parāvis plašumā tendenci, ka gan alkoholu, gan narkotiskās vielas var diezgan viegli iegādāties interneta vidē?
Tā notiek — alkoholu un citas apreibinošās vielas pieved klāt līdz pat mājās slieksnim. Tas mūs, speciālistus, satrauc. Pie alkohola viegli var tikt arī nepilngadīgie, kas dzīvo kopā ar atkarīgiem vecākiem. Šādi gadījumi pārsvarā atklājas reizēs, kad pusaudzis smagā alkohola vai narkotisko vielu reibumā ir uzvedies huligāniski vai veicis citu likumpārkāpumu un policija viņu vispirms aizved uz slimnīcu, lai izvestu no intoksikācijas vai psihotiskā stāvokļa.
Esat domājusi, ar ko mēs, latvieši, atkarības vielu lietošanas ziņā atšķiramies kā nācija? Blaumaņa Edgars, Raiņa Uldis patiesībā ir dzērāji, bet savā ziņā romantiskie tēli.
Mūsu svētku svinēšanas tradīcijas lielā mērā ir saistītas ar alkohola lietošanu, pat bērnu jubilejās bez tā neiztiek. Citas tautas, piemēram, francūži un itālieši, šādās reizēs arī lieto alkoholu, bet tas ir vīns, nevis stiprie alkoholiskie dzērieni, turklāt viņi nedzer pārmērīgi, kā tas raksturīgs latviešu nācijai. Bērni to pieredz jau no mazotnes, tāpēc alkohola lietošana viņiem šķiet pašsaprotama.
Blaumaņa Edgars un Raiņa Uldis nav apjūsmošanas vērti, sievietes, kuras ir attiecībās ar šādiem vīriešiem, kļūst līdzatkarīgas. Viņas cenšas dzerošā vīrieša vietā risināt viņa problēmas, slēpt no apkārtējiem to, ka vīrietis regulāri lieto alkoholu. Šāda rīcība patiesībā tikai paildzina atkarības veidošanās procesu. Tāpēc mēs, narkologi, strādājam ne vien ar atkarīgo personu, bet arī ar viņa dzīvesbiedri, citiem tuviniekiem, dažkārt — ar darba kolēģiem.
Tomēr par dzērāju nāciju mums nevajadzētu sevi dēvēt. Pamazām mainās alkohola lietošanas tradīcijas, iedzeršana darbavietā vairs nav tik izplatīta kā padomju laikā. Tomēr statistikas dati liecina, ka gan alkohola, gan citu apreibinošo vielu patēriņa ziņā Eiropā esam virs vidējā līmeņa. Jauniešu vidē ļoti populāra ir marihuāna, kuras lietošanas sekas redzēsim tikai ilgtermiņā, jo tās ir tā sauktās starta narkotikas.
Dzerošs vīrietis ir norma, dzeroša sieviete — kauns. Sievietes dzer krietni mazāk vai mēs viņas sabiedrībā redzam mazāk un pie jums nokļūst parasti vēlāk nekā vīrieši?
Sievietes parasti slēpj savu atkarību un pie mums nonāk diezgan ielaistā un smagā stāvoklī. Ģimenēs, kur ir dzerošs vīrs, sieva viņu cenšas glābt, mudina ārstēties, taču pretēja situācija ir ģimenēs, kur no alkohola atkarīga ir sieviete, — vīrietis pārsvarā pamet savu dzerošo dzīvesbiedri vai arī par sievu satraucas novēloti. Tāpēc sievietes ir daudz smagākā slimības stadijā. Taču procentuāli viņas retāk kļūst par atkarīgajām, salīdzinot ar vīriešiem, attiecība ir viena pret pieciem.
Arī sievietes bieži vien neatzīst savu problēmu, ir noliedzošas. Pēc ārstu palīdzības vēršas tikai tāpēc, ka bērni to grib, vai citu veselības problēmu dēļ.
Gribētos domāt, ka dzērāji un narkotiku lietotāji ir sabiedrības padibenes, bet tā jau nav. Dzer arī inteliģenti, izglītoti cilvēki. Nav mazums arī stāstu par ārstiem, kuri lieto vai lietojuši alkoholu.
Apreibinošas vielas lieto visi sabiedrības slāņi, ne tikai tie, kas nāk no nelabvēlīgas vides. Tā kā turīgajam slānim ir vairāk iespēju, viņi dažkārt lieto ne vien alkoholu, bet arī narkotikas, kas ir diezgan dārgas, turklāt narkotikas nereti izmanto, lai atbrīvotos no smagām paģirām.
Lietojot alkoholu, kāds kļūst atkarīgs, bet cits ne. To nosaka vairāki riska faktori. Jo agrāk apreibinošas vielas sāk lietot, jo lielāka varbūtība, ka attīstīsies atkarība. Organisms vēl nav nobriedis, alkohols un narkotikas ar dubultu jaudu iedarbojas uz galvas smadzenēm, tāpēc atkarība veidojas straujāk. Turklāt līdz 25 gadiem organisms nobriest, attīstās visas orgānu sistēmas, reproduktīvo orgānu sistēma — nevajadzētu ļaut vielām šajos procesos iejaukties. Tāpēc speciālisti uzsver: iespējami jāattālina laiks, kad jaunietis sāk lietot alkoholu vai citas apreibinošas vielas.
Taču ne tikai jaunieši, arī cilvēki cienījamā vecumā dažkārt pievēršas alkoholam. Aizejot pensijā, nezina, kā aizpildīt brīvo laiku, jo bērni pieauguši, tiem ir sava dzīve, uz darbu nav jāiet. Jūtas vientuļi un nevajadzīgi.
Daudzi tagad, kovida laikā, ir uzsvēruši, ka alkoholu lieto, lai mazinātu trauksmi, depresiju.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada oktobra numurā