Antipsihotisko līdzekļu lietošana šizofrēnijas vai citu psihotisku traucējumu gadījumā ir saistīta ar paaugstinātu smagas Covid-19 vai citu elpceļu infekciju un ar to saistītas hospitalizācijas risku, liecina jauns retrospektīvs pētījums. Tomēr netika atrasta saistība starp antipsihotisko līdzekļu lietošanu un viegliem infekcijas iznākumiem.
Bezmiegs ir miega traucējumi, kad cilvēkam ir grūtības aizmigt vai uzturēt miegu. Bieži novērotas bezmiega sekas ir nogurums dienā, slikts garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, problēmas ar uzmanības noturēšanu vai koncentrēšanos. Lai noteiktu bezmiega diagnozi, sūdzībām jābūt vairākas reizes nedēļā vismaz trīs mēnešus.
Ir svarīgi atpazīt pacientus ar personības traucējumiem, jo šo cilvēku medicīniskā aprūpe nereti rada izaicinājumus aprūpes personālam. Bieži vien rodas grūtības komunikācijā, kas šiem pacientiem rada opozicionāru attieksmi, tādējādi mazinot aprūpes kvalitāti, nepamatoti tiek atkārtoti veikti izmeklējumi, neievērotas medicīniskās rekomendācijas.
Šizofrēnijas pacienti bieži saskaras ar antipsihotiķu inducētu seksuālo disfunkciju, taču tikpat bieži šis jautājums klīniskajā praksē var palikt neatrisināts. Lai novērtētu, cik nozīmīga problēma šizofrēnijas pacientu vidū ir dažādu seksuālu disfunkciju gadījumā un noskaidrotu, kādi ar to saistīti faktori ir nozīmīgi klīniskajā praksē tika veikts sistemātisks pētījumu pārskats un meta–analīze.
Bezmiegs ierindojams starp biežākajām sūdzībām — medicīnisku palīdzību bezmiega dēļ meklējuši daudzi, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ap 15 % pieaugušo. Hroniska bezmiega biežums pieaug līdz ar vecumu, epidemioloģiskie dati liecina, ka bezmiega sastopamības rādītājs no 25 % pieaugušajiem pieaug līdz 50 % senioriem. [10]
Ādas knaibīšana vai knibināšana ir normāla sevis kopšanas uzvedība, kas plaši raksturīga zīdītājiem. Lielākā daļa cilvēku līdz noteiktam līmenim knaiba savu seju, rokas un citas ķermeņa daļas. Kurā brīdī “normāla” uzvedība pāraug patoloģijā? Tas atkarīgs no knaibīšanas biežuma, intensitātes, pavadošajām emocijām un ietekmes uz cilvēkam svarīgām dzīves jomām.
Antipsihotiķi, iekļaujot gan pirmās, gan otrās paaudzes medikamentus, tiek arvien biežāk ordinēti arī sievietēm grūtniecības laikā, tomēr drošuma profils, tos lietojot šajā periodā ir samērā neskaidrs. Nesen veikti pētījumi norāda, ka antipsihotiķu lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku attīstīties dažādām komplikācijām.
Šā pētījuma mērķis bija aprakstīt, ar kādu skaitu un kādas grupas zāļvielām ārstē depresīva spektra traucējumus pacientiem stacionārā. Tāpat tika analizētas iespējamās zāļu mijiedarbības un iespējami neatbilstīga medikamenta izmantošana.
Pētnieki analizēja ilgstošas antipsihotiskās terapijas drošumu pacientiem ar šizofrēniju. Pētījums apliecina, ka augstāka mirstība bija periodos, kad medikamenti netika lietoti.
Kritiski slimiem pacientiem nav efekta no antipsihotiskiem līdzekļiem, kurus lieto jau vairāk kā četras desmitgades, ārstējot delīriju intensīvās terapijas nodaļā.
Miegs ir periodisks fizioloģisks organisma miera stāvoklis, kura laikā pilnīgi vai daļēji tiek pārtraukta apziņas darbība un pavājinās fizioloģiskie procesi. Tas ir svarīgs normālai cilvēka funkcijai no dzimšanas līdz sirmam vecumam.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
