PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Atpakaļ mājās. Pediatrs EDVARDS EGILS ZĀLĪTIS. Toreiz un tagad: 2. sērija

D. Ričika
Atpakaļ mājās. Pediatrs EDVARDS EGILS ZĀLĪTIS. Toreiz un tagad: 2. sērija
Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.

Edvards EGILS ZĀLĪTIS Edvards EGILS ZĀLĪTIS
Edvards EGILS ZĀLĪTIS
Ar dakteri Edvardu Egilu Zālīti sarunājamies viņa Jelgavas mājas ziemas dārzā. “Šī ir mana atpūtas oāze,” saka dakteris, skatīdamies pa logu. “Man ir vecāsmammas gēni, arī viņai ļoti patika būt dārzā.” Aiz loga lēnām apsnieg ābeles. Arī viņā pašā ir rimtums. Latvijā Zālīšu ģimene atgriezās pirms Ziemassvētkiem, dakteris iesniedza dokumentus profesionālai sertifikācijai un martā sāk praktizēt Vecrīgā koppraksē ar Dr. Andu Kariņu. “Grūtākais kādreiz ir domāt par daudz tālu uz priekšu un iecerēt kaut ko, bet amerikāņiem ir teiciens: “You have to go with the flow.” Jāiet līdzi plūsmai. Dievs dara. Lielajā Dzīves grāmatā viss ir ierakstīts.”

Un izauga mīlestības sēkliņa pret Latviju

“Interesantus lokus dzīve veido,” viņš spriež. “Kad, skolnieks būdams, Bostonas latviešu skolā Amerikā mācījos ģeogrāfiju un vēsturi, nedomāju, ka reiz nokļūšu Latvijā. Taču vecāku (no bēgļu nometnes Vācijā 1950. gadā izceļoja uz Ameriku) un skolotāju iesētā mīlestības sēkliņa pret Latviju izdīga un auga.”

Deviņdesmito gadu sākumā latviešu izcelsmes Bostonā dzīvojošais pediatrs sāka vākt un sūtīt uz Latviju humāno palīdzību Latvijas bērnu ārstniecības iestādēm. Un, kad kolēģi sprieda par palīdzības projektiem, viņš teica: es pats būšu palīdzība Latvijai! Un bija viens no pirmajiem praktizējošajiem ārstiem, kas pārcēlās uz Latviju. Tas bija 1997. gads. “Es biju ļoti saviļņots, pārceļoties uz Latviju. Profilakses jomā redzēju savam darbam telpu, iespējas,” atceras Dr. Zālītis. “Piedalījos arī TV raidījuma “Vakara pasaciņa” veidošanā kopā ar Miku. Pats rakstīju sižetus, katrai pārraidei bija atsevišķa tēma par aizsardzību — pārraidēs stāstīju Mikum par riteņbraucējiem naktī un atstarotāju lietošanu, par drošības jostām automobiļos, uguns drošību, izglītojām, kā novērst nelaimi. Par bērnu veselību rak-stīju vairākās Rīgas avīzēs.”

1997. gadā dakteris Zālītis atvēra praksi Rīgā, nostrādāja Latvijā līdz 2005. gadam, tad devās atpakaļ uz Ameriku. Pēdējos trīs gadus pirms prombraukšanas strādāja kopā ar Dr. Andu Kariņu. “Mums izveidojās brīnišķīga koleģialitāte. Man vienmēr paticis strādāt lielākos centros, kur apkārt ir kolēģi, pleca sajūta,” bilst Dr. Zālītis. “Arī ar citiem ārstiem izveidojās laba sapratne — gan Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, gan Rīgas Stradiņa universitātē. Latvijas Universitātē mācīju ārzemju studentus — šis bija brīnišķīgs darbs. Latvijas Pediatru asociācija mani laipni uzņēma, īsu brīdi biju arī asociācijas valdē.”

Latvijā viņš bija svešinieks, audzis un izglītojies Amerikā, bet ir izbrīnīts — cik ļoti labi viņu pieņēma. Jā, ar zināmu atturību, bet latviešiem tas raksturīgi. “Bērnu vecāki uzticējās, paļāvās. Tas man deva lielu morālu atbalstu.” Viņš brīdi domā un tad saka: “Vislielākais gandarījums ir apbalvojums, ko 2003. gadā man pasniedza Bostonas universitātes Medicīnas fakultāte, kuru es beidzu 1976. gadā. Man piešķīra humanitāro apbalvojumu par paveikto Latvijas labā kopš 1991. gada, kad Bostonā nodibināju un vadīju komiteju “Latvijas nākotnei”, kas darbojās Bostonas trimdas draudzes paspārnē.” Piecu pastāvēšanas gadu laikā Dr. Zālīša vadītā komiteja no tautiešiem, ASV zāļu firmām, profesionālām organizācijām savāca zāles, aparatūru, ziedojumus apmēram 800 tūkstošu dolāru apmērā, ko nosūtīja uz 22 Latvijas pediatrijas iestādēm gan laukos, gan Rīgā. “Latvijas nākotnei” trim Latvijas bērniem ar smagiem apdegumiem izkārtoja transportu uz ASV un brīvu ārstēšanos Bostonas Shriners Burns slimnīcā, Masačūsetsas slimnīcas filiālē, kurā Dr. Zālītis pabeidza pediatrijas rezidentūru. Viena paciente ārstēšanās laikā Bostonā kļuva par Edvarda Egila un Daces Zālīšu krustmeitu. “Apbalvojums man bija liels pagodinājums, un mani ļoti aizkustināja atzinība, ko sargāju sirdī, — esmu bijis un vienmēr būšu savas tautas patriots.”

Solījām: tikai desmit gadi Amerikā!

Edvarda Egila Zālīša prakse 1990. gadu beigās bija paraugprakse, ka strādāt var citādi, taču viņš pats intervijās atzinis, ka reizēm juties vientuļš, vienam bijis grūti iedzīvināt medicīnas kultūras principus, kurus bija apguvis un pie kuriem radis ASV. Pietrūcis domu “nabas saites” ar Ameriku. “Tā ir taisnība, taču tas bija pārvarams šķērslis un nebija iemesls, kāpēc mēs atgriezāmies Amerikā,” saka E. Zālītis. Viņa dzīvesbiedre Dace Micāne–Zālīte ļoti palīdzējusi izprast latviešu mentalitāti. “Tie mums bija ļoti intensīvi, aizraujoši gadi, mūsu ģimenē ienāca Krišjānis, no Rīgas pārcēlāmies uz Jelgavu, uzcēlām māju... Kad Krišjānis bija beidzis bērnudārza gaitas, vēlējāmies, lai viņš iegūst Amerikas izglītību. Tolaik manai mammai pasliktinājās veselība un es jutu, ka vairāk jābūt viņas klātbūtnē. Dacei bija iespēja vienu gadu studēt Jeilas universitātes Drāmas fakultātē, viņa tika uzņemta kā Special Research Fellow,” par pārcelšanās iemesliem stāsta Dr. Zālītis.

“Kad 2005. gadā devāmies prom no Latvijas, viens otram ar Daci apsolījām — desmit gadi ir robeža, kad jāatgriežas Latvijā! Nu šie desmit gadi pagājuši: Krišjānis izaudzis par lielu speciālistu datorzināšanās, veido kompānijām mobilās lietotnes, dienās būs labs biznesmenis. Viņš noteikti būs pasaules ceļotājs, jaunatnei mūsdienās pasaule ir maza! Mamma vairs nav jāaprūpē, pagājušā gada pavasarī viņa aizgāja mūžībā, viņas urnu apbedījām Meža kapos, blakus tēvam, Kārlim Bedinkam, kurš 1941. gadā tika izsūtīts uz Sibīriju un atgriezās Latvijā tikai 1953. gadā. Dacei ir augoša režisores karjera (viņa bija iesaistīta Jelgavas 750 gadu jubilejas pasākumā, ir vairāki projekti Latvijas simtgadei), pērnā gada vasarā viņa tika uzņemta Latvijas Universitātē maģistra grādam Baltu filoloģijas un folkloras fakultātē. Un neklātienē studēt ir grūti. Dacei sirds vienmēr ir bijusi Latvijā. Mums abiem.”

 

* 1. sērijā: bijušais Farmaceitu biedrības vadītājs Aigars Eniņš un bijušais medicīnas reformators Andris Glāzītis

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada marta numurā

Foto: Inese Austruma

Raksts žurnālā