Dr. EDGARS ĶIECIS: bez piecām minūtēm dermatovenerologs. Pieredze Spānijā

Tas, ka Dr. Edgars Ķiecis ir Spānijā, nav nejaušība. Pateicoties vecākiem, viņš Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas laikā privātskolā apguva spāņu valodu — tolaik bez tālejoša mērķa, bet tā ir viena no pasaulē populārākajām valodām, paver plašas iespējas kaut vai baudīt spāņu un latīņamerikāņu kino, mākslu, gastronomiju un mūziku. Valodas zināšanas deva iespēju doties vairākās medicīnas studentu apmaiņās (Erasmus+ un IFMSA) uz Madridi un Ovjedo. Šajā apmaiņā viņš atrodas, pateicoties Latvijas Medicīnas fonda Zariņu medicīnas studiju ceļojuma stipendijai. “Es braucu uz Spāniju ne tikai medicīnu mācīties, bet arī praktizēt valodu. Novembrī, Latvijas valsts svētkos, esmu pieteicies likt Instituto Cervantes DELE eksāmenu spāņu valodā. Ar katru apmaiņu, iepazīstot šejienes cilvēkus, atrodu arvien jaunus iemeslus, kāpēc būt Spānijā,” stāstu sāk Edgars Ķiecis.

Ar prieku uz darbu

Viens no iemesliem ir draudzīgā darba vide. “Ceļos no rītiem ar domu, ka vēlos iet uz slimnīcu, un patiesi izbaudu savu darbu. Latvijā, ja pavisam godīgi, ne vienmēr tā ir, tas atkarīgs no rotācijas cikla. Te cits citu ciena, nejūtu negācijas, cilvēki ir iecietīgāki, mierīgāki, liftā sveicinās, smaida, aprunājas,” pārdomās dalās Edgars Ķiecis. Viņš raksturo tipisku situāciju: pacientam pieraksts uz pulksten 11.30, jau ieradies, bet ārsti nav ēduši četras stundas. Ko dara ārsts? Dodas uz mazo virtuvīti un pacientu pieņem pulksten 11.40. “Mums Latvijā tomēr biežāk pacients dauzās pie durvīm, dusmīgs, ka ārsts kavē, bet ārsts nervozs, ka nav laika paēst. Latvijā strādājot, es parasti pabrokastoju, bet nākamā ēdienreize bija tikai pēc darba.”

Jaunais dakteris gan norāda uz monētas otru pusi, jo sevi sauc par pedantu, kuram patīk kārtība un punktualitāte. “Te visi mazliet plūst laikā. Ja sarunā tikties pie muzeja divpadsmitos, kāds vienmēr atnāks pusvienos, pārējie diži neuztraucas, gaida.

Atceros, kad biju piektajā studiju gadā Madridē, ārsti atnāca uz piecminūti un pēc tās gāja ēst čurrosus, lai cik daudz būtu darba. Izpļāpājas, izsmējās (troksnis neierasts latvieša ausīm, sit augstus decibelus!) un tad visi mierīgi devās savās darba gaitās.”

Spānijā oficiālā darba diena ir septiņas stundas, turklāt pēdējā stunda ir ierēķināta dokumentācijas sarakstīšanai un organizatoriskiem darbiem, piemēram, lai atzvanītu pacientiem par izmeklējumu rezultātiem. Edgars Ķiecis: “Mani uzrunā arī koleģiālā gaisotne.

No pirmās dienas mani uztver kā savējo: rāda, māca, komentē, dod praktiski darīt un atbild uz visiem maniem jautājumiem.

Iesaista projektos, piemēram, ārste, ar kuru kopā strādāju, brīvdienās raksta: “Edgar, būs interesants gadījums, atnāc, safotografē, uzrakstām klīnisko gadījumu.” Latvijā darba vide mēdz būt arī ne tik draudzīga.”

Sadzīviska atkāpe

Meklēt mācību apmaiņas vietu topošais dermatovenerologs sāka vēl Covid–19 pandēmijas laikā, rakstīja pieteikuma vēstules vairākām slimnīcām Madridē, taču daļa neatbildēja, no daļas atbilde bija jāgaida vairākus mēnešus, Spānijas Veselības ministrija kavējās ar apmaiņu datumu atvēršanu. “Izlēmu — nav ko mocīties, tāpēc uzrakstīju Astūrijas slimnīcas Dermatoloģijas nodaļai, kur biju apmaiņā kā medicīnas students 2019. gada augustā. Tās pašas dienas laikā saņēmu pozitīvu atbildi. Slimnīca ir draudzīgāka, ar mazāku birokrātiju,” secina Edgars Ķiecis.

Tā viņš izbēdzis arī no starta stresa jaunā vietā. Mazliet sarežģītāk bijis ar dzīvokļa atrašanu. “Šeit parasti īres līgumā nosaka termiņu, kas nav mazāks par gadu, un tas ir slidens jautājums, pat ja es vēlos mācības pagarināt. Bija jāizlemj, cik dārgi vai lēti, cik tuvu vai tālu no slimnīcas. Draugiem un ģimenei saku: dzīvoju lieliskā vietā, sapnis! Trīs četru minūšu gājienā no slimnīcas, pa dzīvokļa logu redzu slimnīcu. Uzvelku halātu un dodos uz darbu. Kādreiz vakaros aizeju uz slimnīcu parakstīt, palasīt, pamācīties.”

Edgars Ķiecis stāsta, ka uz Spāniju braucis ar savu auto, tādējādi transporta jautājums ir atrisināts. “Ja gribu paceļot, tad braucu ar savu auto, degviela te lētāka nekā Latvijā. Sabiedriskais transports Spānijā ir labi attīstīts, taču nestrādā Latvijā ierastās taksometru lietotnes.”

Dermatoloģija — pieprasītākā specialitāte arī Spānijā

Arī ar dermatoloģijas specialitātes izvēli Edgaram Ķiecim palīdzējusi Spānija. “Biju piektajā studiju gadā Madridē Erasmus+ apmaiņā — super lekcijas, rotācijas un profesori! Ieraudzīju, cik plaša nozare ir dermatoloģija, vairāk nekā tūkstotis slimību. Līdz tam manas domas šaudījās kā vējš: kardioloģija, nefroloģija, endokrinoloģija, radioloģija. Budžeta rezidentūrā kā vienu prioritāti sniedzu dermatoloģiju, otru — radioloģiju. Tiku abās, bet lēmu par labu dermatoloģijai, jo tā mani interesēja vairāk.”

Edgars Ķiecis stāsta, ka Spānijā līdzīgi kā Latvijā rezidentūras konkursā dermatoloģijas specialitāte ierindojas pirmajā vietā. “Katru gadu Spānijā likt noslēguma valsts eksāmenu medicīnā (MIR) piesakās 13—15 tūkstoši ārstu. Piesakās ne tikai spāņi, bet arī latīņamerikāņi, itālieši.

Vietu skaits rezidentūrā ir 8—8,5 tūkstoši. Jo labāks rezultāts eksāmenā, jo vari izvēlēties prestižāku pilsētu, specialitāti un labāku slimnīcu. Un no šiem 13—15 tūkstošiem pirmie 566 “izķēra” visas 120 dermatoloģijas vietas valstī.

Nākamās pieprasītākās specialitātes bija plastiskā ķirurģija, kardioloģija, sejas—žokļu ķirurģija, populāra kļuvusi arī oftalmoloģija.”

Jauno ārstu konkurence Spānijā ir jaudīga — vērtē Edgars Ķiecis. “Medicīnas fakultāti spāņu studenti pabeidz vasaras sākumā, bet valsts eksāmens ir tikai pēc pusgada — janvārī. Un tad viņi gatavojas: ir trīs skolas, kas piedāvā sagatavošanās kursus (no septiņiem līdz 17 mēnešiem garus). Tie, kuri piesakās 17 mēnešu kursam, sāk jau pirms 6. studiju gada. Turklāt kursi maksā diezgan prāvu summu — pāri trim tūkstošiem eiro. Apmeklēt šos sagatavošanās kursus nav obligāta prasība, taču lielākā daļa to dara.”

To, ka spāņu jaunie ārsti mācās daudz, viņš dabūjis just arī uz savas ādas. “Kad Spānijā biju apmaiņā 5. studiju gadā, jāliek bija 17 eksāmeni. Tas tiešām nebija viegli.”

Roboti un digitalizācija

“Astūrijā dzīvo miljons iedzīvotāju, Astūrijas universitātes slimnīca ir reģiona centrālā slimnīca. Rezidentūras daļā man sacīja, ka slimnīca ir maza, bet tai ir 1039 gultas (vairāk nekā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā). Slimnīca ir lieliski attīstīta — pēc tā, cik robotizēta, visas slimnīcas HIMSS EMRAM skalā dala no 0. līdz 7. līmenim, un šai slimnīcai ir 6. līmenis,” turpina Edgars Ķiecis. “Piemēram, veļu, pārtiku, medikamentus uz nodaļām ved roboti. Gareni roboti—mašīnītes piebrauc pie lifta (šajos liftos nebrauc cilvēki, tie paredzēti tikai robotiem), automātiski atveras lifta durvis, robots iebrauc liftā, aizveras durvis, neviens pogu nespiež, robots uzbrauc uz ieprogrammēto stāvu. Tāpat robotiņš piebrauc pie ēdiena vai veļas kastes, pabrauc tai apakšā, atveras vāciņš, robots pieāķējas pie kastes no apakšas un turpina braukt, velkot kasti līdzi uz attiecīgo ieprogrammēto nodaļu attiecīgajā stāvā.”

Astūrijas universitātes slimnīcai ir visi profili, plašs ambulatorais centrs, arī nacionālais silikozes references centrs, jo līdz 20. gadsimta 70.—80. gadiem šajā reģionā strādāja kalnrači un ir daudz pacientu ar silikozi.

Vēl viens no pozitīviem pārsteigumiem Edgaram Ķiecim bija datu digitalizācija Astūrijas slimnīcā, kur “izmanto Cerner Millennium sistēmu, kas apvieno pacienta slimības vēsturi, radioloģijas un laboratoriskos izmeklējumus, elektroniskās receptes. Papīra vēsturu te nav nevienā nodaļā.

Veidojot jaunu ierakstu, nav jāmeklē simt un viens izraksts, visu par pacientu redzu vienuviet: alerģijas, kaitīgos ieradumus, slimības, operācijas, iepriekšējos izmeklējumus. Var veidot “paraugus”, lai katru reizi slimībai nav jāraksta viens un tas pats teksts — nospied punktu, raksti frāzi, izvēlies “paraugus” un pielabo, ja kas labojams.

Ierakstu sistēmā anamnēzi, aktuālās sūdzības, objektīvo izmeklēšanu, diagnozi, terapijas plānu. Tajā pašā sistēmā izrakstu terapiju vai elektroniskās receptes. Savukārt Latvijā visi zinām, kā mums ir: E–veselība, Datamed, Ārstu birojs, tad vēl slimnīcu lokālās sistēmas asins analīzēm vai atsevišķi radioloģijai. No E–veselības portāla ik pa laikam met laukā, jāautorizējas no jauna. Ir ārsti, kas Datamed neskatās pacienta iepriekš veiktās analīzes, un ir laboratorijas, kas šajā sistēmā pacientu analīzes neliek. Bet tā mēs nelietderīgi tērējam gan valsts, gan pacientu līdzekļus. Turklāt nodarbojamies ar sekretāra darbu, nevis pildām tiešos ārsta pienākumus.”

Dermatoloģijas nodaļa slimnīcā: no konsultācijas līdz operācijai

“Spānijā strādāju tā, kā aptuveni vēlētos to darīt Latvijā, kur dermatoloģija diemžēl vairāk reducēta uz ambulatoro privāto medicīnas nozari un estētiku,” atzīst Edgars Ķiecis. “Turklāt Latvijā dermatoloģijas pacientus futbolējam: ja kaut kas reimatoloģisks, nosūtām pie internista, reimatologa, ja onkoloģisks, tad pie ķirurga vai onkologa. Spānijā dermatovenerologs ārstē un lielākoties visu operē pats. Konsultē pacietus, ja nepieciešams, organizē kopīgus konsilijus ar onkologiem, sejas—žokļu ķirurgiem, plastikas ķirurgiem vai radiologiem. Pacients netiek zaudēts starp vairākām iestādēm, speciālistiem un dažādām informācijas uzglabāšanas sistēmām.”

Astūrijas universitātes slimnīcas Dermatoloģijas nodaļā šobrīd strādā desmit sertificēti dermatologi (ir trīspadsmit amata vietas) un četri rezidenti (no katra rezidentūras gada pa vienam — Spānijā dermatoloģijas rezidentūra ilgst četrus gadus). Medicīnas māsas nodaļā ir piecas, māsu palīdzes — četras, un Edgara Ķieča novērojumi liecina, ka viņas nav izdegušas. Viņš arī uzteic māsu profesionalitāti — ārsts lemj par terapiju un devām, bet māsas veic, piemēram, jonoforēzi, fotodinamisko terapiju, prot strādāt ar UVB–NB un PUVA lampām, veikt brūču apkopi un pārsiešanu.

Dermatoloģijas pacienti stacionēti tiek reti, 99 % gadījumu tās ir ambulatoras vizītes vai ambulatoras operācijas.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada decembra numurā