Nr. 12 (273)
Jeļena Derova, gastroenteroloģe, gastrointestinālās endoskopijas speciāliste, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Jūras medicīnas centrs, “Gastroklīnika” vadītāja
Tradicionāli decembris (ik otro gadu) ir Gastroenteroloģijas kongresa mēnesis — šogad jau vienpadsmitais, un man patiess prieks par visiem mūsu ārstiem, kas kongresā gūst iedvesmu un smeļas jaunas zināšanas. Mēs vēlamies, lai medicīna vairāk būtu profilaktiska — ne tikai ārstēt sekas, kad nav citas izejas, bet aizdomāties, nepalaist garām simptomus, pagarināt pacientu dzīves garumu un uzlabot tās kvalitāti. Tāpēc tik ļoti būtiskas zināšanas, kurās dalās kolēģi.
Domāt profilaktiski, redzēt plašāk par savas specialitātes robežām aicina arī žurnāls Doctus. Par Doctus vienmēr domāju ar īpašu siltumu, jo tajā savulaik publicēju savu pirmo rakstu. Novērtēju Doctus profesionalitāti un holistisko pieeju — atcerēsimies, ka lielākā daļa mūsu pacientu ir polimorbīdi.
Pāršķirstot Doctus decembra numuru, mani ļoti uzrunāja topošā dermatovenerologa Edgara Ķieča stāsts par darbu Spānijā. Viņš saka: “Ceļos no rītiem ar domu, ka vēlos iet uz slimnīcu.” Mums, ārstiem un medicīnas māsām, ir ļoti augsts izdegšanas risks, tāpēc svarīga ir draudzīga darba vide un koleģiāla gaisotne. Tāda ne vienmēr ir. Vēlētos, lai Latvijā savās nodaļās un klīnikās veidojam atbalstošu vidi, kurā jaunie ārsti vēlas atgriezties. Gribētu, lai mūsu ārsti paliek savā zemē.
Lasot par Spāniju, kur ikdienā ārsti bieži sastop arī deviņdesmitgadīgus pacientus, atkal aizdomājos par profilaktisko medicīnu — nepārmest pacientiem, atrast problēmu iespējami agrāk. Bet, lai varētu to paveikt, mums nepārtraukti jāizglītojas.
Gadu mija man ir pārdomu laiks. Ir labi daudz strādāt — tā augam par labiem speciālistiem. Bet tikpat būtiski ir atrast laiku sev un saviem tuvajiem — laiku mierīgām sarunām, palutināt savu ģimeni ar kaut ko garšīgu, ar savu klātbūtni. Lai jaunajā gadā mums visiem laba veselība, jautra oma un gaišs skats nākotnē!
Vismaz vienu epizodi ar nespecifiskām sāpēm muguras lejasdaļā dzīves laikā pieredz 84 % pasaules iedzīvotāju. Lielākajā daļā gadījumu šīs sāpes veiksmīgi atrisinās viena mēneša ietvaros. Ārstēšanas iespējas ir dažādas: no nefarmakoloģiskām, starp kurām minama ārstnieciskā vingrošana un masāža, līdz mazinvazīvām intervencēm un ķirurģiskām operācijām hronisku sāpju pārvaldībā, kad konservatīvās metodes nav palīdzējušas.
Kolonoskopija ir izšķirīgs diagnostikas un terapeitiskais instruments, ar kura palīdzību pārbaudīt pacienta resno zarnu. Tomēr ir būtiski ņemt vērā indikācijas un kontrindikācijas procedūrai, lai izvairītos no nepamatotas vai nevajadzīgas kolonoskopijas. Kolonoskopija ir kļuvusi par populāru metodi kolorektālā vēža skrīningam un dažādu kuņģa—zarnu trakta apakšējo daļu slimību ārstēšanai.
Psoriāze ir iekaisīga, hroniska papuloskvamoza ādas slimība indivīdiem visās vecumgrupās, 2—3 % iedzīvotāju Eiropā. [1; 2] Psoriāzei ir vairāki klīniskie varianti, no kuriem biežākais — plātnīšveida psoriāze jeb psoriasis vulgaris, kas klīniski izpaužas ar norobežotām sārtām papulām un plātnītēm, klātām ar sudrabainām, irdenām zvīņām (1. attēls). Psoriāzes attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai un provocējošiem ārvides faktoriem, bet galveno lomu psoriāzes patoģenēzē spēlē iekaisuma citokīni IL17 un IL23. [3]
Arteriāla hipertensija (AH) joprojām ir pasaulē vadošais nāves iemesls, ap 10 % no visiem veselības aprūpes izdevumiem pasaulē mērķēti hipertensijas un tās komplikāciju pārvaldībai. Tā kā hipertensijas izraisītais veselības un ekonomikas slogs ir nopietns, šī slimība ir viena no prioritātēm sabiedrības veselības politikas izstrādē, lai uzlabotu kardiovaskulārās veselības situāciju pasaulē.
Jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras nātreni savos rakstos aprakstīja Hipokrats, norādot uz tās līdzību ar nātres dzēlienu. Tāpēc daudzās valodās šā stāvokļa nosaukums radies šīs saistības dēļ. Savukārt romiešu skola koncentrējās uz dedzinošu sajūtu (urere) nātrenes izsitumu vietās un Plīnijs ieviesa vārdu uredo. 10. gadsimtā Hali Ben Abbas lietoja vārdu essera, kas nozīmē “kalns, pacēlums”, norādot uz nātrenes izsitumu pacēlumu virs ādas līmeņa. 18. gadsimtā Zedlers slimību sauca par urticatio, bet Franks 1792. gadā izmantoja tagad vispārpieņemto nosaukumu urticaria. [1]
Pasaulē tiek uzskatīts, ka pastāv trīs pandēmijas — tuberkuloze, Covid–19 infekcija un HIV infekcija. Tuberkulozes un Covid–19 infekcijas ierobežošanai izmanto vakcīnas, bet HIV infekcijai, lai gan tā zināma jau no 20. gadsimta 80. gadiem, efektīvas vakcīnas joprojām nav. Tāpēc agrīna diagnostika un ārstēšana tiek uzskatīta par HIV infekcijas profilakses stūrakmeņiem.
Ar 2. tipa cukura diabētu sirgst aptuveni 7 % iedzīvotāju pasaulē, un paredzams, ka līdz 2025. gadam to skaits pieaugs līdz 300 miljoniem pacientu, [1] tāpēc joprojām, ņemot vērā šīs slimības patoģenēzes mehānismus, tiek radītas arvien jaunas preparātu grupas, kas pazeminātu ne tikai glikozes līmeni asinīs, bet palēninātu arī cukura diabēta vēlīno komplikāciju progresēšanu un mazinātu mirstību no tām.
Nierakmeņi ir minerālu depozīti nieres piltuvītēs un bļodiņā, kuri tur atrodas brīvi vai piestiprinājušies nieres papillai jeb kārpiņai. Tie satur kristāliskus un organiskus komponentus un veidojas, kad urīns attiecībā pret minerālu kļūst pārsātināts. Kalcija oksalāts veido lielāko daļu akmeņu, no kuriem daudzi rodas uz kalcija fosfāta pamata, ko sauc par Randala plāksnēm. Tās atrodas uz nieru papillārās virsmas.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sievietes un bērna klīnikas vadītāja MAIRA JANSONE intervijā atklāj, ka, sākot studijas, esot bijusi doma kļūt par ķirurģi. Bet tad vairāku apsvērumu dēļ nonākusi pie atziņas, ka piemērotāka ir ginekoloģija un dzemdniecība. Dr. Jansone atzīst, ka ir ļoti emocionāla, pārdzīvo, ka cilvēkiem jācieš no slimībām. Tāpēc izvēlējusies dzemdniecību, jo tā saistās ar veselību un jaunas dzīvības nākšanu pasaulē. “Tagad esmu pārliecināta, ka būt sievietes un bērna veselības sardzē ir skaistākais, kas var būt,” apgalvo Dr. Maira Jansone, ārstu dinastijas turpinātāja.
Dr. EDGARS ĶIECIS ir Latvijas Universitātes 3. gada rezidents dermatoloģijā, veneroloģijā, kurš pašlaik uz pusgadu ir apmaiņā Astūrijas Centrālajā universitātes slimnīcā (Hospital Universitario Central de Asturias) Spānijā. Viņa draudzīgā, atvērtā komunikācija ļoti piestāv spāņu saulainajam temperamentam. Pats gan smejoties teic, ka esot stresainākais kolēģis nodaļā.
Izvērtējot aizejošo gadu — kā veicies, redzam — esam krietni laimīgākā pozīcijā nekā pērn, kad veselības aprūpe bija neērta nozare, par kuru neviens nevēlējās uzņemties atbildību. Nozares vadība tikusi varas partijai, un tas nozīmē — sliktāk nekļūs.
