Dr. med. Kristaps Jurjāns. Smadzeņu glābējs

Vai piektdienas jūsu darbā ir vismierīgākās dienas?

Nē, tās nav mierīgākās. Patiesībā nevienu nedēļas dienu nevaru nominēt kā vismierīgāko, jo katra nāk ar saviem izaicinājumiem. Pirmdienās ir daudz jaunu pacientu, otrdienās un ceturtdienās — pieņemšana poliklīnikā, trešdienās — studenti, savukārt piektdienās vienmēr ir satraukums par to, vai nedēļas nogalē pietiks vietas visiem pacientiem.

Jums ir arī nakts dežūras?

Es naktīs dežurēju divas, trīs reizes mēnesī, tā man kā Insulta vienības virsārstam ir viena no darba sastāvdaļām. Nakts dežūras ļauj nezaudēt saikni ar realitāti, saprast, ar kādām problēmām saskaras dežūrārsts. Tās ir svarīgas, tāpēc nakts dežūrās jāiesaistās neatkarīgi no ieņemamā amata vai titula. 

Kas jums vislabāk patīk savā darbā?

Visvairāk patīk tas, ka varam būtiski mainīt daudzu pacientu dzīvi, dot viņiem iespēju tomēr pilnvērtīgi nodzīvot garāku mūžu, varbūt bez invaliditātes. Ja savu darbu izdarām pareizi, šādu iespēju varam dot. 

Vai jums vajag adrenalīnu darbā?

Tas bija viens no iemesliem, kāpēc no neiroloģijas jomas plašā klāsta izvēlējos tieši insulta ārstēšanu. Strādājot Insulta vienībā, adrenalīna pietiek, īpaši nav jāmeklē. Un tas mani aizrauj.

Eiropas Insulta organizācijas 11. konferencē Helsinkos tika pasniegti Angels Awards apbalvojumi, un vairāk nekā 8600 insulta vienību konkurencē Stradiņa slimnīcas Insulta vienība atzīta par vienu no labākajām pasaulē. Jūs bijāt arī viens no pieciem speciālistiem no Eiropas, kas saņēma Spirit of Excellence. Kā jūtaties — ko jums nozīmē šāda balva?

Šo augsto — dimanta statusa — apbalvojumu saņēmām jau 27. reizi. Zināmā mērā esam rekordisti, jo esam spējuši ne vien sasniegt augstu līmeni, bet arī to ilgstoši noturēt.

Savus standartus nenolaidīsim zemāk, mūsu mērķis ir vienmēr būt starp labākajiem pasaulē, nodrošinot palīdzību saviem pacientiem.

Šo dimanta līmeni esam sasnieguši ne tikai mēs, bet arī RAKUS “Gaiļezers” un reģionālās slimnīcas Vidzemē, Daugavpilī un Jēkabpilī, taču diemžēl to ne vienmēr izdevies saglabāt.

Pašam saņemt balvu Spirit of Excellence bija ļoti patīkami un arī nedaudz negaidīti. Iespējams, esmu viens no jaunākajiem ārstiem, kam pasniegta šī balva. Zinu, ka starp balvas saņēmējiem, kas jaunāki par mani, bijuši paramediķi, sabiedrības veselības jomas darbinieki, bet no ārstu vides esmu visjaunākais. Katrā ziņā tas ir liels pagodinājums.

Kāds bija jūsu ceļš līdz ekselencei? Ar ko visvairāk lepojaties? 

Visvairāk lepojos ar Insulta vienības darbu, jo vienam cilvēkam nav sasniedzams tas, ko spēj komanda. Es saņemu balvas, bet aiz manis stāv cilvēki, bez kuriem tas nebūtu iespējams. Visi ārsti, māsiņas, radiologi, neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki ir tie, kas, strādājot kopā, sasniedz šo augsto līmeni.

Stradiņa slimnīca arī pirms piedalīšanās visās šajās sertifikācijās un apbalvojumu saņemšanas insulta ārstēšanu varēja nodrošināt augstā līmenī. Un tas ir Neiroloģijas klīnikas vadītājas profesores Evijas Miglānes nopelns. Viņa ir ļoti daudz darījusi, lai insultu sekmīgi ārstētu ne vien Stradiņos, bet visā Latvijā. Uz viņas izveidotajiem stabilajiem pamatiem tad arī tika uzbūvēti mani panākumi.

Un kā noturēt izcilību? Kas ir neredzamais darbs aizkadrā?

Noteikti ir jāizvērtē neveiksmes, jāanalizē un jāsaprot, ko varēja darīt citādi. Par šādiem gadījumiem nedrīkst klusēt — tie jāapzina, lai nākamreiz tamlīdzīgā situācijā varētu rīkoties pareizāk. 

Liela nozīme ir komunikācijai starp kolēģiem, lai tad, kad kaut ko nezini vai par kaut ko šaubies, nekautrētos kolēģim pajautāt.

Uzskatu, ka komunikācija ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas mums insulta ārstēšanu ļauj noturēt augstā līmenī.

Vai var teikt, ka viena no jūsu stiprajām pusēm ir organizatora talants?

Es to nesauktu gluži par organizatora talantu, drīzāk tā ir stūrgalvība un spēja panākt savu. Piemēram, kad tika pieņemts lēmums, kā Stradiņa slimnīcā optimizēt insulta pacientu uzņemšanu, mēs to uzreiz — vienā dienā — sākām darīt, nevilkām garumā. Nebija nekādu pārmaiņu starpposmu, nekādas mēģināšanas vai pielāgošanās, bet nekavējoties pārgājām uz citu modeli un pie tā līdz pat šim pieturamies. 

Iepriekš insulta pacienta ceļš no uzņemšanas līdz ārstēšanai bija daudz garāks. Vispirms pacients tika apskatīts (šo apskati veica nevis neirologs, bet neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts), tad paņēma asins analīzes, veica datortomogrāfijas izmeklējumus, nogādāja insulta vienībā un tikai pēc visu atbilžu saņemšanas uzsāka ārstēšanu. Tādējādi tika zaudēts daudz laika, kas insulta pacientam ir liels mīnuss, jo katra minūte ir zelta vērtībā. Gadījās, ka, insulta pacientam izejot ceļu no uzņemšanas līdz ārstēšanai, vairs nevarējām palīdzēt. Pēc optimizācijas pacienti līdz ārstēšanai var nonākt pat septiņu minūšu laikā.

PIlnu raksta versiju lasiet Doctus 2025. gada novembra numurā