ELMĀRS TĒRAUDS, psihiatrs: Psihiskās veselības sardzē
Paralēli tiešajiem ikdienas pienākumiem Dr. Tērauds aktīvi darbojies Ārstu biedrībā, izstrādājis klīniskās vadlīnijas un rekomendācijas psihiatrijā, skolojis topošos ārstus, publicējis zinātniskos rakstus par psihiatrijas tēmām. 2022. gadā par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas psihiatrijā viņš saņēma Dāvida Hieronīma Grindeļa balvu.
Kāds, jūsuprāt, būs 2023. gads? Ko sagaidāt, ko esat tam “paprasījis”?
Vēlos, lai šajā gadā būtu mazāka darba slodze nekā iepriekšējā, kad skrējām kā vāveres ritenī. Ir cerība, ka nesen apstiprinātais “Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plāns” iegūs atbilstošu finansējumu, lai varētu to realizēt.
Kas ir jūsu enkurs, lai nepazustu steigā, darbos, kas bija jāizdara jau vakar, domās par to, ko nevaram ietekmēt?
Šis enkurs ir mana ģimene, mani kolēģi, mani hobija biedri — vidējās paaudzes deju kolektīva “Dancis” dalībnieki, ar kuriem kopā pavadu brīvo laiku mēģinājumos un arī ārpus tiem.
PVO dati rāda, ka psihisko traucējumu īpatsvars pēdējos gados audzis par 25 %. Kādu bildi redzat savā darbā?
Tādu arī redzam — dati par Rīgas ambulatoro dienestu liecina, ka ir diezgan būtiski pieaudzis pirmreizējo trauksmes un depresijas pacientu skaits. Pieaugot pacientu skaitam, pieaug mediķu darba slodze. Domāju, ka šī tendence pagaidām saglabāsies.
Viens no psihisko traucējumu īpatsvara pieauguma izraisītājiem ir pandēmijas ietvars ar vīrusa radītajām grūtībām, psihoemocionālo slodzi. Pacientu skaits pieaudzis arī tāpēc, ka psihiskās veselības jomas speciālisti, Veselības ministrija un citas institūcijas nopietni pievērsušās sabiedrības izglītošanai, stāstot, ka psihiskā veselība ir cilvēka veselības daļa, par kuru jārūpējas tāpat kā par fizisko, savlaicīgi jāmeklē palīdzība. Cilvēki to sadzird un laikus vēršas pēc palīdzības.
Liela nozīme arī tam, ka psihiskās veselības dienesti kļuvuši pretimnākošāki, pacientiem patīkamāki, psiholoģiskās un psihiatriskās intervences ir pieejamākas, tāpēc lēnītēm apaug ar pacientiem.
Šajā laikā mainījusies pacientu struktūra, vismaz pirmreizējo pacientu. Pie speciālistiem arvien biežāk vēršas gados jauni cilvēki, trauksmes un depresijas pacienti, arī tie, kam ir personības traucējumi. Protams, nekur nav pazudusi mūsu parastā pacientu kategorija — psihotiskie pacienti, tāpat vecāka gadagājuma pacienti ar savām psihiskās veselības problēmām. Cilvēki arvien mazāk kautrējas nākt pie psihiatra, tāpēc mums ir darba pilnas rokas.
Psihoterapiju mācījāties Viļņā. Kāpēc izlēmāt to darīt?
Tas ir sens stāsts... Tolaik Latvijā nevarēja apgūt dinamisko psihoterapiju. Lietuva šajā virzienā spēra pirmos soļus, es biju vienā no pirmajām mācību grupām. Sapratu, ka man trūkst zināšanu psiholoģijā un psihoterapijā, tāpēc Viļņas Universitātē divos gados apguvu specializēto programmu. Tas bija ļoti vērtīgi, mācījāmies pamatīgi.
Pacienti, pacientu tuvinieki mēdz apstrīdēt noteikto diagnozi?
Manuprāt, patlaban ir mazliet pārspīlēta fokusēšanās uz diagnozi. Kaut kādā brīdī sabiedrībai radies iespaids, ka, izlasot Google, kādi ir diagnostiskie kritēriji, var noteikt diagnozi gan pats sev, gan tuviniekiem vai kaimiņiem. Bet īstenībā diagnoze ir mediķu instruments.
Protams, dažkārt gadās situācijas, kad ar pacientiem vai viņu tuviniekiem diskutējam par noteikto diagnozi. Un ne tikai ar viņiem, bet arī ar kolēģiem. Tāpēc jau ir paredzēts ārstu konsilijs.
Noteikt diagnozi mūsu jomas pacientiem grūti tāpēc, ka ir maz objektivizējamu lietu — diagnozes apstiprināšanai maz noder asins analīzes vai citi izmeklējumi. Analīzes un instrumentālie izmeklējumi der diferenciāldiagnozei. Daži sūdzas tāpēc, ka viņiem ir konfliktējoša daba, citi (piemēram, trauksmes, uzmanības deficīta pacienti vai dažādu vielu lietotāji) vēlas saņemt īpašas uzskaites medikamentus. Viena no modernām, diskutablām un grūtām diagnozēm pieaugušo vecumā ir uzmanības deficīta sindroms, dažkārt jaunieši domā, ka, iedzerot kādu no stimulantiem, tiks atrisinātas visas grūtības saistībā ar mācībām. Savukārt tie pacienti, kas izslimojuši psihotisku epizodi ar halucinācijām un murgainām idejām, nereti to atceras tikai daļēji, tāpēc apšauba ārsta noteikto diagnozi, uzskata par kļūdainu. Tā mēdz būt.
Cik daudz psihiatrijā tiek praktizēti konsiliji?
Katru nedēļu mums ir vairāki konsiliji — gan tādi, kas noteikti normatīvajos dokumentos, ka ir nepieciešams sasaukt ārstu konsiliju, gan iknedēļas sanāksmes, kad tiek apspriesti kārtējie uzdevumi, piemēram, spriežam par pacienta diagnozes precizēšanu, piespiedu ārstēšanas turpināšanu vai piespiedu hospitalizācijas pamatošanu un tamlīdzīgi.
Kas no visas plašās un grūtās psihiatrijas jums patīk vislabāk, ar kādiem pacientiem strādāt?
Laikam man patīk strādāt ar pacientiem, kam ir bipolāri afektīvi traucējumi. Tad var novērot garīgās veselības stāvokļa pārmaiņas, bieži vien — uzlabojumus, kam seko krīzes, kuras jārisina.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada februāra numurā