GUNTA ZAĶE: Mūžs ar negaidītiem pagriezieniem

Esmu kara laika bērns

Latvijā visai ierasts, ka bērni profesionālā ziņā iet vecāku pēdās. Varbūt arī jūs nākat no kādas senas mediķu dinastijas?

Nē, mani vecāki atšķirībā no mana vīra Aleksandra ģimenes nebija mediķi. Esmu kara laika bērns, taču nežēlojos par grūtu bērnību, jo bērni jau tādas lietas nemana. Mācījos Rīgas 3. vidusskolā. Katru dienu kājām mēroju ceļu no savas Smiļģa ielas līdz pilsētas centram. Vispirms pa koka tiltu pāri Daugavai, vēlāk pa pontonu tiltu. Veselīga pastaiga pusstundas garumā un tikpat atpakaļceļā uz mājām. Varbūt tāpēc savos gados vēl esmu diezgan sportiska — laukos braucu ar riteni, pie mājas pļauju zāli ar traktoru, ziemā ar vīru regulāri slēpojam.

Mēs bijām beidzamā meiteņu klase skolā, un arī pret to man nebija nekādu iebildumu. Kad klasē ir tikai meitenes, skolotāji var būt atklātāki, sniegt daudzus derīgus padomus dzīvei. Bijām ļoti draudzīga klase, vēl tagad regulāri rīkojam klases salidojumus.

Gribēju studēt arhitektūru, taču draudzenes Aijas mamma reiz izteicās, ka tā esot pārāk vīrišķīga profesija, meitenēm piemērotāks būtu ārstes darbs. Lai notiek! Pirms iestājeksāmeniem Medicīnas institūtā mācījāmies tā, ka galva kūpēja, bet iekšā tikām — pat četras meitenes no mūsu klases!

Institūtu beidzu kā anestezioloģe...

Kāpēc izvēlējāties specializēties tieši otolaringoloģijā?

Patiesībā institūtu beidzu kā anestezioloģe. Pateicoties profesoram Georgam Andrejevam, Latvijas medicīnā sākās anestezioloģijas uzplaukums, un arī mani tas aizrāva. Šajā amatā nostrādāju deviņus gadus un, ja nebūtu traucējuši ģimenes apstākļi, droši vien strādātu vēl arvien.

Padomju laikos visi augstskolu beidzēji stājās visvarenās sadales priekšā. Dzirdēts daudz satraucošu stāstu, kā dzimis rīdzinieks nosūtīts darbā uz visatpalikušāko provinces slimnīcu Latgalē. Vai tāds ir arī jūsu studiju beigu stāsts?

Sadale manu dzīvi neiespaidoja. Biju jau izlēmusi pieteikties darbā kādā mazpilsētā, prom no Rīgas. Gribēju pati veidot savu dzīvi. Saldus slimnīcā tobrīd vajadzēja anesteziologu, un es ar prieku piekritu uz turieni braukt.

Tikai inhalācijas — ēteri, ftorotānu. Ne salīdzināt ar šodienas iespējām! Priecājos par mūsdienu anesteziologiem, varbūt viņu darbs ir vieglāks, bet, protams, atbildība tāpēc nesamazinās.

Gadījās tā, ka mūs iepazīstināja mana tagadējā vīramāte Ērika Zaķe. Viņa strādāja Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, studentiem pasniedza traumatoloģiju un ortopēdiju. Pirms studijām arī es tur strādāju, biju profesora Viktora Kalnbērza laborante. Tieši tolaik profesors Kalnbērzs veica dzimuma maiņas operāciju — pirmo visā bijušajā Padomju Savienībā. Man bija tas gods to fotografēt un filmēt.

Kad aizbraucu uz Saldu, Aleksandrs pabeidza Medicīnas institūtu un man sekoja. Viņš bija ķirurgs, es — anestezioloģe. Bieži strādājām pārī. Gadījās, ka vakarā ielikām meitu vannā, uzreiz zvans no slimnīcas: “Abi divi — uz operāciju!” Tieši tāpēc izlēmām, ka vienam no mums jāmaina specializācija. Ja runājam par bērnu audzināšanu, tagad varu tikai pabrīnīties par mūsu toreizējo vieglprātību. Sākumā dzīvojām turpat, nelielā mājiņā slimnīcas teritorijā — katram ārstam vai ģimenei pa istabiņai. Kad gājām uz operāciju, mūsu pirmdzimtā Katrīna palika mājās viena. Tikai lūdzu kolēģiem, lai ieskrien paskatīties, vai viss kārtībā. Kad piedzima mūsu otra meitiņa Kitija, kļuva arvien grūtāk. Tad arī izlēmām, ka ir kaut kas jādara.

Par otolaringologu pārkvalificējos nejauši

Tīrā nejaušība. Saldus slimnīcas galvenais ārsts ieteica: “Dodot narkozi, jūs jau visu laiku darbojaties ar kakliem, tad kāpēc gan lai nekļūtu par loru? Mums slimnīcā tieši tāds speciālists šobrīd vajadzīgs.” Vēl viens pamudinājums bija mūsu meitiņas deguna blakusdobumu iekaisums. Izskatījās slikti, baidījāmies, ka var sākties meningīts. Par laimi, meitai viss beidzās labi. Bet man lēmums jau bija pieņemts — braucu uz Rīgu un atsāku mācīties. Kopš tā laika mūsu trīs meitas un tagad arī visi mazbērni tiek ārstēti ģimenes lokā — manā pārziņā ir vīrusu infekcijas, vīrs darbojas kā pediatrs un ķirurgs traumatologs.

Pēc deviņiem gadiem bijāt visiem un arī sev pierādījusi, ka spējat sākt patstāvīgu dzīvi jaunā vietā, nu varēja atgriezties Rīgā?

Uz to mūs pamudināja dažādi apstākļi — vīrs gatavojās aizstāvēt doktora disertāciju, vecākajai meitai jāsāk iet skolā — Rīgā ir lielāka pulciņu un ārpusklases nodarbību izvēle.

Otolaringologiem darba apstākļi ievērojami uzlabojušies. Ir daudz labāka aparatūra un instrumenti.

Rīgā nokļuvāt patiesi smagā — Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas LOR onkoloģijas nodaļā.

Ja mums nebūtu tik labs, draudzīgs kolektīvs, izturēt būtu grūti. Daudz mācījos no Rutas Grundmanes, Vladislava Miglāna. Arī tagad apbrīnoju kolēģus, kas dara šo darbu. Stradiņu LOR onkoloģijas nodaļa jau labu laiku pārcelta uz Gaiļezeru, bet mēs joprojām neesam zaudējuši kontaktus. Stradiņos par mums visiem turēja rūpi otolaringoloģijas klīnikas vadītājs profesors Ernests Gaudiņš — jau tolaik īsta leģenda. Ārstu vidū profesors bija liela autoritāte — zinīgs, aizrautīgs. Atceros, ka viņš man mācīja arī deguna kosmētiskās operācijas. Profesoram patika skaistums. Vecākiem, kuru bērni piedzimuši ar atļukušām ausīm, profesors nereti ierosināja veikt operāciju, kas liktu ausīm atgriezties pie galvas, to īstajā vietā.

Kādu dienu pirms divdesmit gadiem profesors ierosināja, lai eju konsultēt medicīnas centra ARS pacientus ar balss problēmām. Kāpēc tieši mani? Tagad vairs nav iespējams pavaicāt. Varbūt viņš saskatīja kādas mana rakstura īpašības, kas šādam darbam atbilst? Esmu viņam ļoti pateicīga, citādi mums ar vīru būtu grūti tikt galā ar trīs meitu audzināšanu. Jā, tolaik mums jau bija piedzimusi arī jaunākā — Zane.

Otrs profesora Gaudiņa lēmums apmēram tajā pašā laikā vēl vairāk ietekmēja mani dzīvi — viņš mani nosūtīja uz Sanktpēterburgu apgūt foniatriju. Latvijā joprojām ir tikai trīs lori, kas specializējušies foniatrijā. Tā kā latvieši ir dziedātāja tauta, mums ir brīnišķīga Opera, daudz koru, rokmūzikas solistu — par trijiem tik tikko tiekam galā.

Foniatra darba specifika

Droši vien katrs lors darba gaitās saskāries ar pacientu balss saišu problēmām, ārstējis tās. Ko tad foniatrs zina un prot tādu, ko nezina ierindas speciālisti?

Ir vairākas nianses, kas jāzina un ko dažos teikumos grūti izklāstīt. Ne jau velti šo sertifikātu saņem tikai pēc speciālu kursu beigšanas. Tagad, pēc divdesmit darba gadiem Latvijas Nacionālajā operā, man šķiet, ka foniatram pati svarīgākā ir iejūtība, mākslinieku psiholoģijas saprašana. Balss ir šo cilvēku darba instruments! Ja šoferis sasit auto, viņš var nopirkt jaunu, bet ko darīt dziedātājam, ja rodas problēmas ar balsi vai — nedod, Dievs! — viņš to pavisam zaudē?! Ne jau vienmēr balss zudumam ir medicīnisks skaidrojums, nereti balsi var zaudēt vienkārši stresa dēļ. Dažkārt pietiek, ja foniatrs rūpīgi izmeklē kaklu, iedod kaut ko nomierinošu, visbeidzot uzsit uz pleca un paziņo: “Viss kārtībā, varat dziedāt!” Un mākslinieks patiesi kāpj uz skatuves un dzied!

Liela stresa grupa Operā ir jaunās solistes. Viņas beigušas vokālistus, trenējušās pie ievērojamiem vokālajiem pedagogiem, beidzot Operā pamanītas, dabūjušas lomas... Vēl mazliet — un būs par vienu dīvu vairāk! Taču turpat aiz muguras stāv citas potenciālās dīvas un gaida savu kārtu. Solista apogejs parasti ilgst tikai mirkli. Kā lai tādā situācijā nestreso?! Visgrūtāk klājas meitenēm, kas ietikušas slavenās ārzemju konservatorijās, mācījušās par lielu naudu, pēc beigšanas atgriežas mājās, taču Rīgā viņas nepazīst, Operā lomas nedod... Es gan neesmu tiesīga vērtēt jauno vokālistu talantu, bet arī mans foniatra mierinājums reizēm lieti noder.

Protams, reizēm balss atgūšanai nepietiek ar psiholoģiju vien, jāņem talkā arī medicīna.

Foto: I. Austruma no G. Zaķes albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada oktobra numurā