JĀNIS SOKOLOVS, otorinolaringologs: Pragmatiķis, kuru saista sarežģītas lietas
Galvenais dzinulis ir būt kustībā, attīsties, iet uz priekšu, — apgalvo Dr. Jānis Sokolovs. Jā, un vēl viņam patīk iesaistīties visā, kas ir sarežģīts, kas ir citāds, kas ir nestandarta.
“Skatos uz ienācēju — elpo caur muti vai degunu, pogas vaļā vai aizpogātas, ir aizmāršīgs vai nav. Nevajag ieteikt neko sarežģītu, ja nav pārliecības, ka pacients izpildīs,” — tā intervijā žurnālam Doctus pirms divdesmit gadiem teica jūsu tēvs. Viņš bija izcils otolaringologs. Kuras no ārsta prasmēm nekad nezaudē vērtību, lai kādos laikos mēs dzīvotu?
Šo interviju joprojām atceros, kaut pagājis krietns laika sprīdis — tolaik vēl biju students.
Pieredzējis ārsts jau pirmajā tikšanās reizē ar pacientu spēj pamanīt simptomus, kas norāda uz konkrēto slimību, tāpēc atliek vien papildus uzdot dažus specifiskus jautājumus, lai piekoriģētu diagnozi. Turklāt mēdz būt arī blakus diagnozes, piemēram, autisms, kad bērni nesadzird apkārtējo vidi, vai arī viņiem ir miega apnojas epizodes.
Kuras no ārsta kvalitātēm nekad nezaudē vērtību? Zināšanas, pieredze, vērīgums, godīgums gan pret sevi, gan citiem, iesāktā novešana līdz galam, kā arī jāprot noteikt robežu, līdz kurai ārsts spēj palīdzēt pacientam.
Ārsta kvalitāšu uzskaitījumā minējāt godīgumu. Kā tas izpaužas?
Dažkārt gribas paslinkot, kaut ko sasteigt, kaut ko noklusēt, kas nav pareizi. Bet nedrīkst pievilt sevi, kaut ko kādā brīdī neizdarot pienācīgi. Ja būsi godīgs pret sevi un citiem, tas rezultēsies ar labi padarīta darba izjūtu.
Kādas prasmes ārstam šodien ir pievienotā vērtība?
Prasme orientēties mūsdienu tehnoloģijās un informācijas sistēmās, tās prasmīgi izmantot. Atceros, ka savulaik pirms piedalīšanās operācijā asistenta statusā es iepriekš operāciju zālē vismaz piecas līdz desmit vēroju, kas un kā notiek. Tagad jaunie ārsti to vairs nedara klātienē, bet paskatās video YouTube vai citā platformā un nāk asistēt.
Vēl kāda mūsdienu iezīme — ja savulaik caurskatīju vairākas grāmatas, arī caurlūkoju internetu, lai iegūtu nepieciešamo informāciju, tagad šo uzdevumu uztic mākslīgajam intelektam, piemēram, liek atrast publikācijas, kas interesē. Tas ievērojami paātrina procesu.
Mūsdienās laiks ir ļoti svarīgs, tāpēc ārstiem nevainojami jāorientējas informācijas tehnoloģijās.
Jūs labi saprotaties ar medicīnas un informācijas tehnoloģijām. No kurienes šī interese?
Jau skolas laikā man mājās bija dators, kas tolaik nebija izplatīta parādība. Agri sapratu, ka manas paaudzes nākotne būs informācijas tehnoloģijas, iespēja piekļūt dažādām datu bāzēm. Tāpēc eju kopsolī ar laikmetu, iesaistos projektos, kas saistīti ar medicīnas un informācijas tehnoloģijām. Man nav specifiskas izglītības šajā jomā, toties bija liela interese un arī entuziasms, visu apguvu pašmācības ceļā. Visu laiku sekoju, kā šī joma attīstās, jau kopš studiju gadiem piefiksēju, kas varētu noderēt medicīnai, ārsta darbam. Tāpēc izveidoju interneta platformu Datamed, kur izgūstamā informācija ir mediķiem noderīga.
Ārsta profesiju redzējāt no sētas puses (vecāki, kurus izsauc dežūrās, kuru nav mājās), tomēr nebija šaubu, ka gribat tieši medicīnu?
Ne mazāko šaubu! Kad vēl gāju skolā, bieži vien daļu brīvā laika pavadīju tēva darbavietā, uzturoties viņa kabinetā, lai pēc tam kopā dotos uz mājām. Pie viņa uz slimnīcu devos arī tad, kad biju students, lai vērotu, kā viņš strādā, kā veic dažādas pārbaudes. Mācījos no viņa.
Mani ļoti saistīja vide, kāda bija slimnīcā, cilvēki, kas bija ap tēvu. Visi rosījās, kaut kur steidzās. Ļoti darbīga vide, kas mani joprojām saista, kas liek aizmirst visu ikdienišķo.
Cik gados operāciju zālē nokļuvāt pirmo reizi? Atceraties savas izjūtas?
Operāciju zālē pabiju jau skolas gados, kad strādāju slimnīcā par sanitāru. Jutu gan satraukumu, gan lielu atbildību, gan arī prieku, ka esmu daļa no komandas. Baidījos, ka sajaukšu kaut ko vai maisīšos ārstiem un māsām pa kājām. Tā bija ļoti specifiska un patīkama izjūta.
Bet īpaši spilgti atceros kādu gadījumu, ko operāciju zālē pieredzēju septiņpadsmit gadu vecumā, kad biju māsu palīgs. Man palūdza, lai ieslēdzu operāciju mikroskopu, un es, to darot, netīšām salauzu mikroskopa slēdzi. Bija liels kauns par notikušo, arī kolēģi labvēlīgi paironizēja, taču lielu skādi nebiju nodarījis, manas rezidentūras laikā mikroskopu salaboja.
Ķirurgi saka — ejot garām operāciju zālei, ir kāds magnēts, kas velk. Kas tas ir?
Kad ieeju operāciju zālē, šķiet, ka atrodos ārpus laika un visa ikdienišķā. Operāciju zālē valda noteikta kārtība, hierarhija, turklāt tā ir vieta, kur apkārtējā pasaule tevi vairs nevar ietekmēt.
Vairs nedomāju ne par kādām administratīvām lietām, par nepadarītiem darbiem, koncentrējos tikai uz operāciju, uz konkrēto uzdevumu, kas jāveic.
Studējot uzreiz sapratāt, ka jūsējā būs otolaringoloģija?
Tas, kurā virzienā došos, man bija skaidrs jau sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā. Šo medicīnas jomu biju iepazinis, būdams pie tēva viņa darbavietā, esot kopā ar viņa kolēģiem, kad viņi viesojās pie mums mājās. Turklāt tēvam bija ļoti plaša medicīnai un arī otolaringoloģijai veltīta speciālā literatūra, viens no lielākajiem šo grāmatu krājumiem Latvijā, kas nu ir manā īpašumā.
Man vienmēr patikušas smalkas, sarežģītas lietas, esmu gribējis tās izprast, modelēt. Un otolaringoloģija ir šāda medicīnas joma.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada marta numurā