Latvijas rezidents Lozannā.Sirds ķirurģijas rezidents MĀRTIŅŠ KALĒJS

No profesora Daiņa Krieviņa uzzināju par iespēju pieteikties profesoru Kristapa un Bertrama Zariņu stipendijai un nolēmu - kāpēc nepamēģināt? Šobrīd vairs nevaru precīzi nosaukt visu, kas, piesakoties stipendijai, tika prasīts, bet galvenie priekšnoteikumi bija šādi: rezidentūras vadītāja rekomendācija, zinātniskie darbi un pieredze klīniskajā praksē. Visu vajadzīgo nosūtīju, un man laimējās būt to trīs laimīgo vidū, kas varēja papildināt zināšanas kādā no ASV vai Eiropas valstu klīnikām. Par to, ka tiku uz Šveici, ļoti liels paldies jāsaka manam rezidentūras vadītājam docentam Pēterim Stradiņam, kuram bija kontakti ar Lozannas klīnikas kardiovaskulārās ķirurģijas nodaļas vadītāju. Viņš arī sarunāja iespēju doties uz Šveices Centre Hospitalier Universitaire Vaudois. Ja kaut kur dodies, jābūt arī kādam, kas gatavs pieņemt.

Šī klīnika ir ne pārāk liela, ne pārāk maza slimnīca - ar 850 gultām un apmēram 7000 cilvēku lielu personālu. Latvijā uz šādu gultu skaitu noteikti būtu daudz mazāks personāls, tāpēc Šveices situācija mazliet pārsteidza. Slimnīcā bija milzīgs operāciju bloks ar 26 operāciju zālēm, kur notika visdažādākās operācijas. Gadā - aptuveni desmit tūkstoši, no kurām tūkstotis kardiovaskulārajā nodaļā. Tā bija apvienotā sirds un asinsvadu ķirurģijas nodaļa, kurā operēja gan bērnus, gan pieaugušos. Nevaru spriest par klīnikas prestižu, bet šīs nodaļas vadītājs Ludvigs Karls fon Segesers (Ludwig Karl von Segesser) Eiropas Kardiotorakālo ķirurgu asociācijā ir nozīmīga persona, kas ļoti augstā profesionālā līmenī strādā gan klīnikā, gan zinātnē. Viņš ir atbildīgais arī par asociācijas izdoto žurnālu. Priecājos, ka man bija iespēja pabūt pie viņa gan klīniskajā apmācībā, gan gūt pieredzi eksperimentālajā ķirurģijā un pētījumu sagatavošanā publicēšanai pasaulē atzītos medicīnas žurnālos. 

Pie profesora Segesera brauca ļoti daudz pacientu arī no citām valstīm un klīnikām, kur viņus atteicās operēt smagās diagnozes dēļ. Taču profesors bija pārliecināts, ka viņš to var izdarīt. Ar ļoti smagiem pacientiem iznākums ne vienmēr bija pozitīvs, bet pietiekami daudzi tomēr tika glābti.

Tiesa, noslogotības dēļ mans šefs bija un ir ļoti aizņemts cilvēks. Tāpēc tikšanās ar viņu iznāca diezgan epizodiskas, bieži vien garākas sarunas bija iespējamas tikai piektdienu vakaros pēc pulksten sešiem.

Slimnīcai pieder liels ēku komplekss, kur darbinieki par ļoti pievilcīgām cenām var īrēt dažādu lielumu studijas. Jāmaksā, protams, pašiem, bet šī summa salīdzinoši nav augsta. Tā ka ar sadzīvisko pusi biju ļoti apmierināts.

Diena Lozannas klīnikā

Manas darba nedēļas bija sadalītas tā, ka pirmdienās, trešdienās un piektdienās pārsvarā strādāju laboratorijā, bet otrdienas un ceturtdienas vairāk bija operāciju dienas. Neatkarīgi no tā darba diena sākās pulksten 7:30, kad visiem vajadzēja ierasties slimnīcā. 7:45 notika rīta apspriedes - pārrunājām būtisko par slimniekiem, kas tobrīd atradās nodaļā. Apspriesti tika gan tie, kuriem operācija vēl tikai priekšā, gan tie, kuri pēc operācijas jau atradās intensīvās terapijas nodaļā. Rezidentiem bija jāatbild par nakts dežūru laikā pieļautajām kļūdām. Šajā ziņā diezgan spilgti izpaudās profesora autoritārais vadības stils, bet viss notika bez personību aizskarošām piezīmēm.

Bieži kāds no ārstiem prezentēja kādu no saviem problēmslimniekiem, rādīja izmeklējumu rezultātus. Rīta apspriežu laikā parasti iztirzāja arī visus nāves gadījumus. Ņemot vērā diagnostikas datus, pārrunāja viņa ārstēšanas gaitu.

Tad sekoja kopīga vizīte uz intensīvās terapijas nodaļu, kā arī pie citiem iepriekšējās dienās operētiem slimniekiem. Pēc tam vai nu kopā ar kolēģiem devos uz operāciju zāli, vai arī uz laboratoriju veikt kārtējos pētījumus. Laboratorijā savās izpausmēs biju pilnībā brīvs, varēju darīt, ko vien vēlos. Protams, saskaņojot ar profesoru. Darba diena klīnikā beidzās pulksten 17:30.

Viņi diezgan strikti ievēro oficiālo darbalaiku. Pēc dežūras uzreiz dodas mājās vai savās gaitās. Strādājot laboratorijā, reizēm gan šo direktīvu pārkāpu un aizkavējos ilgāk. Labi apzinājos, ka mans laiks ir ierobežots, un gribēju pagūt iespējami vairāk.

Nakts maiņās klīnikā uz vietas atradās tikai paši jaunākie rezidenti. Ja radās kādi jautājumi, viņi zvanīja mājās dežurējošam vecākajam rezidentam, kurš pēc tam devās uz slimnīcu. Vienīgi steidzamas palīdzības gadījumā tika traucēti vecie ķirurgi.

Arī slimnīcā nevarēja nejust Šveicei raksturīgo precizitāti un sakārtotību. Tiklīdz pacientu izoperēja un viņš bija pavadījis slimnīcā noteiktu dienu skaitu, viņu uzreiz pārveda uz rehabilitācijas centru. Tur ar katru slimnieku nodarbojās pēc speciālas, individuāli izstrādātas programmas, lai viņš iespējami ātrāk varētu atgriezties ikdienas dzīvē. Cilvēkiem, kuri strādā algotu darbu un maksā valstij visus nodokļus, viss vajadzīgais tiek nodrošināts. Ārzemniekiem gan tas, protams, ir maksas pakalpojums.

Domāju, ka viņiem visiem - gan pacientiem, gan ārstiem - ir daudz lielāka drošības izjūta nekā mūsu cilvēkiem. Līdz ar to viņi varēja būt arī daudz mierīgāki un sakārtotāki. No kolēģiem Anglijā esmu dzirdējis, ka tur pacientu sarunas ar ārstu notiek tikai trešās personas klātbūtnē. Šveicē tas viss notika daudz vienkāršāk un sirsnīgāk. Ārsts sarunas laikā ne ar mazāko mājienu nelika pacientam justies mazvērtīgākam, kā to nereti var novērot Latvijā. Līdz ar to arī pacienti bija daudz atraisītāki, daudz vairāk interesējās par savu veselības stāvokli un agresīvāk izprašņāja ārstus par to, kas ar viņiem notiek, ko ar viņiem darīs, ko vajadzētu darīt, ko vēl citu bez tā varētu darīt un kur.

Tiesa, man, pieradušam strādāt mūsu apstākļos, reizēm šķita, ka tur pacientiem bieži tiek veikti daudzi nevajadzīgi izmeklējumi. Bet viņiem šim mērķim atvēlēts daudz vairāk finansiālo līdzekļu. Līdz ar to arī katram stabilam pacientam katru dienu tika ņemtas asins analīzes un katru pēcoperācijas dienu veikts krūškurvja rentgens. Ārsti šādā veidā, uz papīra fiksējot pacienta veselības stāvokli, nodrošinās pret iespējamām konfliktsituācijām.

Ārsti uzticas, vietējie rezidenti - atturas...

Pārsteigums labā nozīmē bija pieredzējušo klīnikas ķirurgu lielā uzticēšanās. ASV man neko neļautu darīt, pirms nebūtu nokārtojis virkni eksāmenu. Šveicē varēju darīt visu to pašu, ko šeit, Latvijā. Ja pateicu, ka zinu, kā to var izdarīt, viņi man uzticējās. Brīžiem pat šķita, ka vietējiem līdzīga vecuma rezidentiem tiek atļauts darīt daudz mazāk.

Var jau būt, ka šādu attieksmi noteica zināma iekšējā konkurence. Klīnikā praktizējošie ārsti bija gana jauni, bet vietu skaits - ierobežots. Tāpēc izskatījās, ka viņi ir ieinteresēti, lai jaunais ārsts ilgāk atrastos rezidenta statusā. Pensijas vecums tuvojās tikai pāris ārstiem, bet uz šīm vietām rindā gaidīja seši rezidenti... Protams, viņu starpā notika cīņa. Arī pieredzējušo ārstu savstarpējās attiecībās varēja just konkurenci, bet atklātā veidā gan neviens to neizrādīja. To varēja tikai just.

Tā kā franču valodu pārzinu vājā sarunvalodas līmenī, man nelika nodarboties ar pacientu ārstēšanu, kas aizņem lielu viņu rezidentu laika daļu. Līdz ar to man vairāk iznāca iet uz operācijām, kas ir ļoti svarīgi ikvienam ķirurģijas rezidentam. Tāpēc nav brīnums, ka viņu rezidentu attieksme pret mani brīžiem bija ļoti vēsa, lai neteiktu - skaudīga... To ļoti labi var arī saprast - atbrauc te viens nezin no kurienes, un viņam nav jāiet pie pacientiem, turklāt ļauj darīt vairāk nekā savējiem. Tāpēc gluži likumsakarīgi draudzīgākas attiecības izveidojās ar citu nodaļu rezidentiem.

Taču, ja pavisam atklāti, turienes ārstu savstarpējās attiecības man joprojām ir diezgan liela mīkla. No vienas puses, tās ir ļoti draudzīgas. To var teikt gan par vecāko ārstu savstarpējām attiecībām, gan par viņu attieksmi pret vidējo un jaunāko medicīnas personālu. Pēc operācijām pusdienot vai dzert tēju viņi visi gāja kopā, bet tajā pašā laikā nevarēja nejust arī stingru robežu un hierarhiju.

Bet attiecībā uz temperamentu un uzvedības stilu ārsti tur ir tikpat dažādi kā citās pasaules valstīs. Bija viens ķirurgs, vārdā nesaukšu, ļoti labs un talantīgs ārsts, kura darbu ļoti cienīja gan visi kolēģi, gan pacienti. Bet viņš bija ļoti nesavaldīgs, emocionāls un visādi citādi krāšņs cilvēks, kurš operāciju laikā lamājās un reizēm arī laida pa gaisu instrumentus. Viņa operācijās bieži priecājos par to, ka ļoti slikti pārzinu franču valodu, jo pieļauju, ka ne mazums komentāru tika veltīti arī man. Bet būtībā viņš bija ļoti draudzīgs un labsirdīgs cilvēks. Pēc operācijām viņš parasti piegāja pie visiem, kam bija veltījis ne visai glaimojošos komplimentus, un atvainojās.

Labi situēts, pēc tautības visbiežāk francūzis vai vācietis - tā īsumā var raksturot Šveices vidusmēra ārstu. Viņiem ir ļoti daudz importēto mediķu. Arī vietējie ārsti to uzsver kā problēmu, bet šādu situāciju lielā mērā izraisījis fakts, ka Šveicē ārsta darbs ir labāk atmaksāts nekā Francijā un Vācijā. Savukārt daudzi jaunie šveicieši priekšroku dod inženierzinātnei. Bet tā jau nav tikai viņu problēma - arī citās valstīs jaunieši biežāk dod priekšroku tādām nozarēm, kur var nopelnīt tikpat un vairāk, tik smagi nestrādājot. Daudzus attur arī ilgais studiju laiks.

Klīniskā prakse

Tā kā biju nodaļā, kur praktizēja ne tikai sirds, bet arī asinsvadu ķirurģiju, man bija ļoti interesanti pastrādāt ar daudzām endovaskulārajām metodēm. Pie viņiem samērā bieži tiek veiktas krūšu un vēdera aortas aneirismu rekonstrukcijas. Līdz ar to izpaliek garais un smagais atveseļošanās laiks, kas ir neizbēgami, izvēloties ķirurģisku protezēšanu vaļējā veidā. Latvijā šāda tipa rekonstrukcijas pagaidām vēl notiek samērā reti. Ne mazāk interesantu pieredzi guvu operācijās jaundzimušajiem ar iedzimtām sirdskaitēm. Bet visinteresantākā bija eksperimentālā ķirurģija, proti, darbs laboratorijā, kur izmēģinājām daudz jaunu metožu, arī transapikālās aortas vārstuļa stentprotēzes. Tiesa, šie eksperimenti gan tika veikti tikai uz cūkām. Transapikālās vārstuļu protēzes šobrīd ir viena no topa lietām sirds ķirurģijā, kas, domājams, drīzumā tiks ieviesta arī Latvijā. Kurš vēl pirms dažiem gadiem varēja iedomāties, ka, veicot pavisam nelielu piecu centimetru griezienu, varēs nomainīt aortas vārstuli?!

Kopumā šveicieši pēc dabas ir ļoti konservatīvi. Tāpēc, runājot par operēšanas tehniku, nevaru teikt, ka viņi kaut ko darītu ievērojami citādi vai labāk nekā mēs. Bija arī sīkumi, par kuriem šķita, ka pie mums Latvijā tiem atrasts labāks, mūsdienīgāks risinājums.

Daudzi labi ārsti Latvijā sirgst ar tā saucamo provinces kompleksu, sak: "Ko tad mēs tādu īpašu?!" Bet patiesībā Latvijā ir daudz mediķu un pētnieku, kuru darbs ir pasaules līmenī. Viņi noteikti varētu publicēties labos, Eiropā respektablos medicīnas žurnālos. Daži baidās, jo viņiem nav šādas pieredzes, kādam varbūt traucē valodas barjera vai sarežģītais publicēšanās process. Netrūkst arī tādu, kuriem grūti pieņemt to, ka redaktors liek rakstu mazliet pārstrādāt vai papildināt.

Par spārniem...

Tā kā finansiālā situācija Šveices ārstus nespiež strādāt pāri saviem spēkiem, brīvās stundas paliek katra paša rīcībā.

Es tur vairāk nekā šeit nodarbojos ar sportu, varēju vakaros paskriet, jo bija daudz iespēju, kur to darīt. Vasarā uz pāris mēnešiem ciemos atbrauca sieva ar dēliņu, līdz ar to laiks ritēja daudz jaukāk un raitāk.

Nedomāju, ka man šā pusgada laikā izauguši spārni. Pie mums jau lielākoties var veikt visu to pašu. Tāpēc profesionālā ziņā nekādu īpašo pacēlumu neizjutu. Taču neatsverama ir no profesora gūtā pieredze pētnieciskā darba organizēšanā un sagatavošanā publicēšanai, kā arī darbs eksperimentālajā ķirurģijā. Ja pirms ķeršanās pie cilvēka esi vairākkārt to pašu izmēģinājis ar dzīvniekiem un zini, ko kurā brīdī vari sagaidīt, tas dod drošības izjūtu. Mazina bailes un sa-traukumu, kas bieži traucē tad, ja dzīvam cilvēkam kaut ko dari pirmoreiz. Tā kā tuvākajā laikā arī Latvijas medicīnā plānots ieviest daudz jaunu ārstniecības metožu, tad domāju, ka manas Šveicē iegūtās zināšanas noderēs. Vienīgais, kas mazliet apgriež spārnus, ir vispārējā sociālā situācija valstī, drūmās cilvēku sejas un visās jomās dominējošās problēmas. Bet šajā ziņā līdzīgi jūtas gandrīz visi, kuriem bijusi iespēja ilgāku laiku padzīvot kādā citā Eiropas valstī.

Foto: no personīgā arhīva