LINDA REICLE, ģimenes ārste: Patriotisms sauca atpakaļ uz Latviju

Vizītkarte

• LINDA Reicle (ex ŠĪRONE)
• 30 gadi
• kopš 2020. gada pavasara — ģimenes ārste Liepājā
• 2016. gadā absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti
• 2020. gadā absolvējusi Latvijas Universitātes Ģimenes medicīnas rezidentūru
• studējusi un strādājusi Somijā

Jūsu vēstījumi tviterī ir ļoti konkrēti, nesaudzīgi, atklāti, nebaidāties runāt par dažādām trauslām tēmām, saņemat arī ne mazumu kritikas. Runājat gan par Covid–19 situāciju, par vakcinēšanos un citām kaislībām. Tam vajadzīga drosme.

Latvijā tipiska iezīme ir bailes: bailes runāt, bailes izteikt viedokli, bailes mēģināt kaut ko mainīt. Arī jaunajiem mediķiem jau no pirmajām dienām ieaudzināts nerunāt par problēmām, bet sekot sistēmai, un tas turpinās visus augstskolas un arī rezidentūras gadus. Ja ne — būs sankcijas. Un tās ir patiešām reālas — esmu to piedzīvojusi.

Kā?

Pat tiktāl, ka atrodas iemesli, lai studentu par nepakļaušanos sistēmai izslēgtu no augstskolas, savukārt jaunajam speciālistam apgrūtinātu konkurētspēju Latvijas darba tirgū. Un tāpēc daudziem ir bail runāt. Bet man nav ko baidīties, jo esmu neatkarīga persona. Vēl aprīļa beigās man zvanīja no Somijas, lai apsveiktu dzimšanas dienā, un pajautāja, vai tiešām nevēlos atgriezties. Tur mani joprojām gaida, tāpēc man nav bail runāt un atļaujos būt jauno ārstu rupors, skaļi izsakot neērtās situācijas un problēmas.

Nav bail, lai gan esat saņēmusi konkrētas norādes, kas sekos jūsu nepakļāvībai?

Tam sākums bija tad, kad gatavojos beigt Rīgas Stradiņa universitāti un bija jāslēdz rezidentūras līgums, kurš paredz, ka jauno ārstu pēc rezidentūras var nosūtīt darbā vienalga uz kurieni un viņam tur jānostrādā obligātie gadi. Ja nepiekrīt, rezidentūrai izlietotie līdzekļi jāatmaksā valstij, vidēji ap 50 tūkstošiem eiro.

Jūs ar domubiedriem tam iebildāt?

Jā, jo cilvēkam 30—40 gadu vecumā, beidzot rezidentūru, visticamāk, ir ģimene, dzīvesvieta, bērni dārziņā, skolā, pulciņos, un tad nekavējoties būtu jāpamet vieta, kur esi iedzīvojies, un jādodas strādāt tur, kur norāda. Tas ir pret jebkādu veselo saprātu un pārkāpj elementāras cilvēktiesības, tāda prakse tiek realizēta vairs tikai Krievijā un bijušajās NVS valstīs, tāpēc mēs ar domubiedriem no Studentu asociācijas un Jauno ārstu asociācijas vērsāmies pret šo kārtību un rosinājām, ka jāvienojas par citiem noteikumiem, runājām par to arī presē un citur. Es neiebilstu, ka jauno ārstu sadale pa reģioniem ir laba doma, bet tam jānotiek citā formātā, jau uzsākot rezidentūru, kā tas ir citās valstīs.

Un kādas bija sekas?

Interesantas! (Smaida.) Mani kopā ar kolēģiem uzaicināja RSU Tālākizglītības fakultātes vadītāja un pateica: ja jums kaut kas nepatīk un kaut kas neapmierina, nāciet pie manis, visu varam atrisināt, bet kāpēc vajag izrādīties un skandalēt presē. Un, visiem citiem dzirdot, pateica: Linda, jums tagad uz pieres ir zīmogs un principā jūsu nākotne Latvijas medicīnā ir beigusies! Tiešā tekstā. Tas bija pirms paša universitātes noslēguma.

Ko pēc šādiem vārdiem?

Jau iepriekš cītīgi mācījos zviedru valodu — kopš bērnības man Zviedrija ļoti patika, apzināti mācījos Ziemeļvalstu ģimnāzijā un biju nolēmusi rezidentūrai izvēlēties šo valsti. Taču tur notika skandāls saistībā ar kādu profesoru no Itālijas, tāpēc Zviedrija reorganizēja sadarbību ar ārvalstu studentiem. Mana laba paziņa no studiju laikiem turpināja rezidentūru Somijā un ieteica arī man doties turp. Tas man derēja, jo Somijā ir divas oficiālās valodas — somu un zviedru. Tā ģimenes medicīnas rezidentūras ietvaros četrus gadus ar pārtraukumiem strādāju vairākās zviedriski runājošās klīnikās no Vāsas līdz Helsinkiem.

Patika?

Ļoti patika! Tur ir cita pasaule, cita mentalitāte, turklāt Somijas veselības aprūpes sistēma ir viena no labākajām pasaulē. Tomēr es visu laiku pāri plecam skatījos uz Latviju. Īpaši, kad bija valsts svētki — tad šķita, ka no manis kaut kas ir atrauts. Sevišķi, ja netiku piedalīties 18. novembra gājienā — esmu arī studenšu korporācijā “Dzintra”. Lai cik daudz foršu lietu bija Somijā, patriotisms mani vilka atpakaļ uz Latviju. Informācijas avotos sekoju līdzi, kas notiek veselības aprūpē Latvijā, vienubrīd pat domāju, ka varētu dzīvot Latvijā un braukāt uz darbu Somijā. Bet, studējot rezidentūrā ģimenes medicīnā Helsinku Universitātes slimnīcā, kas ir seši gadi, tas īsti nebija iespējams.

Tāpēc nolēmāt atgriezties.

Ar draudzeni, kas ir neiroloģe Daugavpilī, sēdējām Rīgā kafejnīcā netālu no Latvijas Universitātes, stāstīju, cik ļoti gribu atpakaļ, un viņa ierosināja ieiet universitātē aprunāties par iespējām turpināt rezidentūru Latvijā. Mani uzņēma superīga tālākizglītības fakultātes vadītāja Anda Požarnova. Uzreiz sākām izvērtēt, kā noorganizēt manu pārnākšanu un turpmāko rezidentūru Latvijā. Un mums izdevās, lai gan šādi varianti nav bieži, kad no ārzemju rezidentūras pārnāk uz Latvijas. Ļoti daudz palīdzēja arī Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece, pie kuras apguvu ģimenes medicīnas ciklu. Viņa kā ģimenes ārste pati veic ļoti daudz manipulāciju, un tas man ļoti patika, jo tādā pašā stilā noris darbs arī Somijas ģimenes ārstu praksēs.

Taču problēma radās, kad bija jāapmeklē rezidentūras cikli slimnīcas stacionārā. Nonācu stradiņos, kur diemžēl īsti nebija skaidrs, ko ar mani darīt. Kopēju materiālus, kaut ko pienesu, kaut ko padevu. Aprunājos ar citiem rezidentiem, kuri arī apstiprināja, ka šāda ir ģimenes rezidentūra Latvijā: slimnīcās nav īstas skaidrības, ko darīt ar topošajiem ģimenes ārstiem. Varam kopēt materiālus, drīkstam izmērīt pacientam asinsspiedienu vai temperatūru, bet pie citiem darbiem, lai saprastu, kā notiek darbs slimnīcā, visbiežāk netiekam. Tā atkal atgriezos Somijā, Helsinku Universitātē, kur “Erasmus” Latvijas rezidentūras programmas ietvaros sešos mēnešos izgāju visus stacionāra ciklus.

Un tagad mīlestības vārdā esat Liepājā.

(Smejas.) Tieši tā tas ir! Mana atgriešanās no “Erasmus” Latvijā notika laikā, kad jau bija sākusies Covid–19 pandēmija. Taču iepriekš katru gadu apmeklēju Liepāju, mīlu pludmales mūzikas festivālus un man ļoti te patika, tāpēc, vēl studējot Somijā, domāju: varbūt Liepājā nopirkt vismaz brīvdienu dzīvokli. Pat sāku jau meklēt. Un tad iepazinos ar Florianu. Viņš ir no Bavārijas Vācijā, bet dzīvo Liepājā un strādā pusstundas braucienā no Liepājas — Aisterē, kur ir lauksaimnieks. Turklāt Florians ir iemācījies latviešu valodu. Kad bija skaidrs, ka atgriezīšos Latvijā, tāpat bija skaidrs, ka viņš ar saviem zemes hektāriem pie manis uz Rīgu pārcelties nevarēs, lai gan tur saņēmu ļoti jaukus darba piedāvājumus, solot “galdiņ, klājies!”, bet uzvarēja mīlestība un Liepāja.

Cik vienkārši vai sarežģīti jaunam ģimenes ārstam sākt savu praksi svešā vietā?

Tas bija viens liels un traks izaicinājums! Sapratu, ka man jādibina savs uzņēmums un jāpilda masīvs apjoms visādu prasību no dažādām iestādēm, tāpēc nolēmu, ka dzīvošu zaļi un iešu strādāt cita ārsta praksē. Satiku fantastisku ģimenes ārsti Mudīti Ozoliņu, kas bija sasniegusi pensijas vecumu un meklēja kolēģi. Jau pavisam drīz man piedāvāja praksi pārņemt pilnībā. Sākumā gan atteicos, bet pēc pāris mēnešiem sapratu, ka tas jādara, citādi zaudēšu reģionu kompensāciju. Tā ir Eiropas fondu nauda, uz kuru var pretendēt ārsti, kas dodas uz reģioniem, vienreizējs maksājums nevis prakses vajadzībām, bet ārstam personiski. Un es sapratu, ka tas būs labs sākums, ja gatavojos dibināt ģimeni. Turklāt daktere Ozoliņa jau iepriekš, izmantojot Eiropas fondu naudu ārsta prakšu iekārtošanai, bija to labi aprīkojusi: gan aparatūra, gan datori, gan cits aprīkojums. Prakses pārņemšana ilga vairākus mēnešus, atzīšos — tas ceļš bija tik sarežģīts, ka otrreiz diezin vai to darītu.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada augusta numurā