Miegam kā fizioloģiskam un dinamiskam procesam ir sevišķi svarīga loma organisma normālā funkcionēšanā, un tā laikā vairākkārt mainās miega fāzes un cikli. Savukārt miega medicīna jeb somnoloģija ir relatīvi jauna medicīnas nozare, kas nodarbojas ar miega problēmu diagnostiku, ārstēšanu, novērošanu un profilaksi. Kopā ir sešas miega slimību grupas. Nefarmakoloģiska ārstēšana ir ļoti būtiska praktiski visu miega traucējumu ārstēšanā, tomēr rakstā sniegts arī priekšstats par medikamentozās terapijas iespējām dažādu miega slimību gadījumā.
Obstruktīva miega apnoja (OMA) un urīna inkontinence ir divi bieži sastopami veselības traucējumi, kas ievērojami ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. Kaut arī varētu šķist, ka tie ir divi ļoti dažādi un savstarpēji nesaistīti stāvokļi, arvien vairāk pierādījumu liek domāt, ka starp OMA un urīna nesaturēšanu tomēr pastāv potenciāla mijiedarbība.
Melatonīns tika atklāts 1958. gadā, bet līdz pircējiem nonāca tikai 20. gadsimta 90. gadu vidū. Kopš tā laika melatonīna lietošana būtiski palielinājusies kā pieaugušo, tā bērnu populācijā, un melatonīns tiek izmantots teju visu miega traucējumu ārstēšanai. ASV Central Disease Center publicētais pārskats liecina, ka melatonīna popularitāte turpina augt: no 2012. līdz 2021. gadam melatonīna lietošana bērniem palielinājās par 530 %. [1]
Lielākā daļa jeb 60 % Latvijas iedzīvotāju ikdienā pietiekami neizguļas, vienlaikus trešdaļa (32 %) sastopas ar bezmiegu vai citiem miega traucējumiem, liecina <em>Mana Aptieka & Apotheka</em> Veselības indeksa dati.
Bezmiegs ir miega traucējumi, kad cilvēkam ir grūtības aizmigt vai uzturēt miegu. Bieži novērotas bezmiega sekas ir nogurums dienā, slikts garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, problēmas ar uzmanības noturēšanu vai koncentrēšanos. Lai noteiktu bezmiega diagnozi, sūdzībām jābūt vairākas reizes nedēļā vismaz trīs mēnešus.
Mūsdienu straujajā vidē vēl nekad nav bijis tik grūti iegūt pietiekami daudz miega. Tomēr pētījumi uzsver, kāpēc labs miegs ir ļoti svarīgs, lai saglabātu veselību. Šajā pētījumā atklāts, ka sievietēm, kuras cīnās ar miega trūkumu, bija lielāks risks saslimt ar paaugstinātu asinsspiedienu.
Pēc Pasaules Miega organizācijas (World Sleep Society) aplēsēm ar miega traucējumiem, kas rada apdraudējumu veselībai un ietekmē dzīves kvalitāti, saskaras līdz 45 % cilvēku pasaulē. [1] Tāpēc aizvien vairāk tiek aktualizēta somnoloģijas nozīme un pieaug veselības aprūpes speciālistu un sabiedrības informētība par miega traucējumiem.
Gan dažādi miega traucējumi, gan hronisks nogurums ir biežas problēmas medmāsām. Maz zināms par maiņās strādājošo medicīnas māsu miega—nomoda cikla atšķirībām un ietekmi uz darba spējām.
Bezmiegs ierindojams starp biežākajām sūdzībām — medicīnisku palīdzību bezmiega dēļ meklējuši daudzi, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ap 15 % pieaugušo. Hroniska bezmiega biežums pieaug līdz ar vecumu, epidemioloģiskie dati liecina, ka bezmiega sastopamības rādītājs no 25 % pieaugušajiem pieaug līdz 50 % senioriem. [10]
Gulēšana mazāk nekā piecas stundas naktī ir saistīta ar 74 % lielāku perifēro artēriju slimības (PAD) iespējamību, salīdzinot ar septiņām līdz astoņām stundām.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
Jau 25 gadus ar geriatriskiem pacientiem strādā geriatre DAINA ZEPA, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas virsārste. Darbs ar gados ļoti veciem cilvēkiem ir smags — pacienta dzīves līkne slīd lejup, vajag lēnu un pacietīgu attieksmi. Taču šajā darbā ir daudz gandarījuma. “Geriatrija mani ļoti saista, jo ļauj uz cilvēku paskatīties vispusīgi,” teic Dr. Zepa, kura tagad audzina un izglīto nākamo geriatru paaudzi.
