PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Vienā komandā ar kolēģiem un pacientu

E. Jonāne
Dr. Anna Vasiļjeva: “Man ļoti labi padodas saruna ne tikai ar pieaugušajiem, bet arī ar bērniem.”
Dr. Anna Vasiļjeva: “Man ļoti labi padodas saruna ne tikai ar pieaugušajiem, bet arī ar bērniem.” Foto: Egita Terēze Jonāne
Dr. ANNA VASIĻJEVA atgriezās Latgalē uzreiz pēc Rīgas Stradiņa universitātes absolvēšanas — vispirms par ģimenes ārsti Ilūkstes veselības centrā, bet šobrīd viņa pieder Latgales medicīnas centra mediķu saimei. Sarunā viņa vairākkārt uzsver: pacienta ārstēšana ir komandas darbs.

Kāds ir stāsts par jums — kā nonācāt līdz ģimenes ārsta aicinājumam?

Kad aiz muguras bija sešu gadu studijas Rīgas Stradiņa universitātē, gribēju kļūt par ginekoloģi, taču tolaik ginekoloģijas rezidentūrā bija milzīgs konkurss. Tāpēc esmu diplomēta ģimenes ārste.

Bet kāpēc medicīna? Mana mamma bija medicīnas māsa, vispirms viņa strādāja ginekoloģijas nodaļā, vēlāk par histoloģijas laboranti patoloģiskās anatomijas nodaļā. Un es atceros, kā es, maza meitene, gāju pie mammas uz darbu. Tur bija ārsti, un man patika baltie halāti, cieņa pret ārstiem. Un tomēr gan toreiz, gan vēlāk man nebija domas kļūt par ārsti, gribēju kļūt par skolotāju, un vēl vairāk — par skolas direktori. Mājās biju sazīmējusi žurnālu, kur visiem klasesbiedriem liku atzīmes. (Sirsnīgi smejas.)

Bet, kad pabeidzu skolu, ar labāko draudzeni (šobrīd arī viņa ir ārste) spriedām, ko darīsim tālāk. Teicu, ka stāšos Daugavpils Universitātē, jo tur māca fizioterapeitus. Toreiz biju iemīlējusies, arī naudas bija tik, cik bija (dzīvot Rīgā — tas tomēr ir dārgi), tāpēc gribēju palikt Daugavpilī. Bet mana labākā draudzene teica: braucam mācīties par ārstēm! Un es piekritu — braucam! Tā kopā studējām, kopā pabeidzām augstskolu un esam draudzenes līdz pat šim laikam. 

Dr. Anna Vasiļjeva ar savu komandu
(no kreisās): Viktoriju, Nadeždu un Ļubovu Dr. Anna Vasiļjeva ar savu komandu
(no kreisās): Viktoriju, Nadeždu un Ļubovu
Dr. Anna Vasiļjeva ar savu komandu (no kreisās): Viktoriju, Nadeždu un Ļubovu

Kāpēc tieši Latgale, ne Rīga?

Es jau pirmajā kursā zināju, ka atgriezīšos un strādāšu Latgalē. Katru piektdienas vakaru braucu uz mājām un atgriezos Rīgā tikai svētdienas vakarā vai pirmdienas rītā. Lielo pilsētu burzma, steiga nav mana stihija. Pavadīt pusi dzīves, lai mašīnā vai trolejbusā nokļūtu uz darbu, — nu nē, tomēr laiks ir ļoti vērtīgs. 

Man patīk Daugavpils, jo te ir mājas, te mana ģimene, vīrs ar bērniem, te mamma un draugi, un tagad te ir arī mani pacienti.

Es dzīvoju netālu no Latgales medicīnas centra, un, ja eju uz darbu kājām, tad tās ir piecpadsmit minūtes, bet ar mašīnu tikai piecu minūšu brauciens. 

Vai pieļāvāt arī domu, ka varētu nepalikt Latvijā?

Ārzemes vilina mani tikai kā ceļojumu galapunkts. Būs atvaļinājums, un gan jau mēs ar vīru un bērniem kaut kur dosimies. Esmu ģimenes cilvēks, un esmu arī vienīgā meita, zinu, ka esmu savai mammai ļoti vajadzīga. 

Kāds bija jūsu ceļš līdz savai ģimenes ārsta praksei?

Tā bija veiksme, kad pēc studijām Ilūkstes veselības centrs meklēja ģimenes ārstu. Es sāku tur strādāt jaunās telpās un ar jaunu aprīkojumu, turklāt Ilūkstes veselības centrs bija mans darba devējs. 

Arī Latgales medicīnas centrā man ir brīnišķīgas telpas, kolosālas māsiņas, ārsta palīgs, citu nozaru kolēģi, tepat pieejams mūsdienīgs aprīkojums. Te es esmu darba ņēmējs, bet Latgales medicīnas centrs ir mans darba devējs, turklāt ļoti labs darba devējs. Es daru tikai ārsta darbu — ārstēju cilvēkus, un daru to jau desmit gadus. Tāds modelis, kad zem viena jumta atrodas vairāki speciālisti, kļūst arvien populārāks arī Latvijā. 

Bet atvērt savu ģimenes ārsta praksi – tas nav vienkārši (vienīgi, ja pārņem jau esošu), jo ir vajadzīgas telpas un aprīkojums, jāsaņem dažādas atļaujas (tie ir lieli finanšu līdzekļi), jāsameklē medicīnas māsa un ārsta palīgs un, — tas arī ir pats galvenais, — jāatrod pacienti. Turklāt ģimenes ārsts savā ārsta praksē noslogots ar citiem pienākumiem: viņš ir finansists, saimniecības pārzinis utt. 

Kādus pakalpojumus saņem jūsu pacienti?

Mēs ar manu komandu — māsiņām un ārsta palīgu — darām daudz. Tās ir pacientu pieņemšanas, profilaktiskās apskates, jaundzimušo aprūpe, kur mums palīdz arī divas pediatres no Daugavpils reģionālās slimnīcas.

Mēs veicam vakcināciju, mērām cukura līmeni un asinsspiedienu, noņemam šuves, apstrādājam brūces, veicam dermatoskopiju, velkam ārā ausu korķus u. c. Ja ir nepieciešams, piesaistām Latgales medicīnas centra kolēģus. 

Vai atceraties savu pirmo pacientu? 

Jā. Atceros, baidījos, kā nu būs, lai gan tobrīd man bija arī pieredze, ko guvu, strādājot par dežūrterapeitu Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Interesanti, ka šis pacients nesen atgādināja — atceraties, kā jūs mani ārstējāt pirmo reizi? Tas ir patīkami, ka ārstam un pacientam ir kopīgas atmiņas. 

Cik daudz pacientu pašlaik jūsu pārziņā? 

“Liels gandarījums saņemt pacientu balsojuma balvu “Mans mīļais ģimenes ārsts”. Balvas pasniegšanas ceremonijā ar Valsts prezidentu Egilu Levitu” “Liels gandarījums saņemt pacientu balsojuma balvu “Mans mīļais ģimenes ārsts”. Balvas pasniegšanas ceremonijā ar Valsts prezidentu Egilu Levitu”
“Liels gandarījums saņemt pacientu balsojuma balvu “Mans mīļais ģimenes ārsts”. Balvas pasniegšanas ceremonijā ar Valsts prezidentu Egilu Levitu”

Pie manis pierakstījies 3091 pacients, tai skaitā 45 bērniņi līdz viena gada vecumam un 649 — līdz 18 gadu vecumam. Pie manis nāk gan sievietes, gan vīrieši, tie galvenokārt ir vecākā gadu gājuma cilvēki, kurus nomāc lielākoties hroniskas saslimšanas. Dažkārt viņi atnāk tikai tāpēc, lai parunātos. Tad neko nerakstu pacienta kartītē, jo cilvēks tikai stāsta par mazbērniem vai mazdārziņu. Mēģinu būt draudzīga, nevis draugs, tāpēc ka tomēr ir jābūt novilktai robežai — ārsts un pacients, — citādi rezultāta nebūs. Bet ir situācijas, kad tikai ārstam ir jārunā, jārunā un jārunā, lai pacients atklātos.  

Ar kādām nestandarta situācijām jātiek galā?

Tādas situācijas notiek gandrīz katru dienu. Tagad sāksies vasarnīcu sezona, un nāk sirmgalvju pārīši, kuri grib dzīvot vasarnīcā līdz pat rudenim, tāpēc lūdz minimālo izmeklēšanu, lai zinātu, vai varēs ravēt vagas, prasa, kādus medikamentus paķert līdzi. Tas ir lieliski! Mēs visu izrunājam, un sirmgalvji var doties uz vasarnīcu jau ar mierīgu sirdi. 

Kāda sieviete atnāca ar dēlu, kurš nav mans pacients, un lūdza, lai palīdzu viņam. Priecājos, ka man izdevās atrisināt viņa veselības problēmu.

Kā menedžējat pacientu plūsmu: jums ir akūto slimnieku stundas vai telefonstundas? 

Latgales medicīnas centra reģistratūrā jebkurš mans pacients var klātienē vai telefoniski, vai e-pastā pieteikt vizīti, un, kad pienāk vizītes laiks, turpat reģistratūrā viņš novelk virsdrēbes, uzvelk bahilas un dodas pie mana ārsta palīga. Viņa aizpilda pacienta kartīti, un tad pacients atnāk pie manis. Es viņu izmeklēju, pēc nepieciešamības arī nosaku asins analīzi, sirds kardiogrammu un citus izmeklējumus, kurus var veikt tepat Latgales medicīnas centrā. Pacienti zvana arī manam ārsta palīgam pa tiešo, un viņš pacientu izjautā, ja ir nepiecie­šamība, piesaka vizīti pie manis vai pie cita speciālista. Nav jāiet, piemēram, pie ķirurga uz poliklīniku, jo ķirurgs pieņem pacientus tepat Latgales medicīnas centrā. Pacienti nāk arī bez pieteikšanās, saka, ka nav varējuši sazvanīt, un mēs pieņemam arī viņus. Cenšamies pieradināt pacientus nākt ar iepriekšēju pierakstu, lai neveidotos dzīvā rinda; izņēmums ir akūtie pacienti, viņus uzņemam bez pieraksta.

Pilnu raksta versiju lasiet 2026. gada jūlija numurā