Ģimenes ārstes Dr. SANTAS STEPIŅAS stāsts ir par uzdrīkstēšanos, spēku un savu sapņu piepildīšanu. No galvaspilsētas un labi iekārtotas prakses viņa ir pārcēlusies uz perifēriju un sākusi visu no nulles. Domājot, kā piesaistīt pacientus, izmēģinājusi varēšanu sociālajos tīklos, veidojot savu blogu. Un, ja šajā stāstā jāpievieno izdošanās faktori, tie noteikti ir strādīgums un cilvēcība.
Mazliet līkumojot pa meža celiņiem, nokļūstu pie Dr. Santas Stepiņas prakses — vienstāvu pelēkas, glītas mājiņas priežu ielokā. Skaļi vītero putni, jūra teju simts metru attālumā. Idille. Santa sazemē: “Pie skaistuma pierod. Ziemā, kad nav atpūtnieku, te ir mazliet skumīgāk. Un augstpapēžu kurpēs, ko man patika Rīgā uzvilkt, arī nestaigāsi. Jāmāk mīlēt perifērija. Neteikšu, ka esmu pilnīgs dabas bērns, šad tad ilgojos pēc galvaspilsētas augstceltnēm. Tad aizbraucu. Sākumā bija grūti pierast pie klusuma, kad aiz loga nedzird auto skaņas. Nu jau esmu iedzīvojusies. Pēdējo gadu, iebraucot Engurē, jūtos gandrīz kā mājās.”
Vai nu tagad, vai nekad
Santa ir mamma diviem puikām — vecākajam ir 10 gadi, jaunākajam — pieci. Smaidot saka, ka trešais bērns ir ģimenes ārsta prakse. Engurē viņa ir pusotru gadu. Bet kāds ir bijis ceļš līdz Engures ģimenes ārsta praksei?
Pirms deviņiem gadiem Santa Stepiņa kļuva par sertificētu ģimenes ārsti, piedzima vecākais dēls, tādēļ savā praksē sāka darboties 2017. gadā. “Noslēdzu līgumu ar NVD, sāku strādāt Teikas rajonā. Man bija iedalītas telpas vecajā Linezera slimnīcā, pēc tam tās pārņēma Nacionālie Bruņotie spēki, un mani laipni palūdza aiziet. Atradu Teikā foršas telpas, kas bija aptieku tīkla pārvaldībā, un sāku attīstīt savu doktorātu. Negribēju strādāt poliklīnikā, bija vīzija, kā tam jāizskatās. Pārņēmu praksi no kolēģes, kas devās pensijā. No nelielas prakses ar 500 pacientiem tā izauga līdz 1800 pacientiem, turklāt attīstīju pediatrisko profilu, ar ko iepriekš šajā praksē nebija strādāts. Man bija divas māsiņas, nāca rezidenti. Burvīga prakse, kurā nostrādāju astoņus gadus.”
Vasarās Stepiņu ģimene mēdza braukt uz Kurzemes jūrmalu, īrēja mājiņu, lai bērni būtu tuvāk dabai. Līdz 2024. gada vasarā domas un lēmumi saklikšķēja. “Bijām ciemos pie draugiem Bērzciemā, un viņi vaicāja: kāpēc nenākat ar ģimeni dzīvot te, ja patīk un gribas pie jūras? Es nāku no maza ciema Saldus pagastā, Druvas, un man vienmēr bija šķitis, ka būtu jauki, ja bērni augtu prom no pilsētas burzmas. Draugi palīdzēja sakomunicēt ar Tukuma novada pašvaldības vadītāju, tad ar Engures pagasta pārvaldes atbildīgajiem cilvēkiem. Ceļi pavērās.”
Dr. Stepiņa gan bilst, ka viņai bijis savs nosacījums: “Ja atstāju savu brīnišķīgo praksi (man tiešām Rīgā bija lieliski pacienti, personāls, telpas, un arī ienākumi nostabilizējušies), tad gribu Enguri. Tika lemts par labu otrai praksei Engurē — te jau darbojās kolēģis Dr. Jānis Raibarts. Aicināja atbraukt un apskatīties. Kad mana mašīna pieripoja pie prakses mājas, man viss bija skaidrs. Ienācu šajās telpās, acīs bija asaras, vizualizēju, kā te izskatīsies. Sapratu, ka tādi piedāvājumi netiek izteikti katru dienu. Vai nu tagad, vai nekad!”
Remonts telpās bija veikts, bet tās vajadzēja iekārtot; pašvaldība bija atsaucīga un palīdzējusi ar finansējumu.
Pirmā pusgada krīze un blogs
Vai nebija bažas, kā nodrošinās savā praksē pacientu plūsmu? “Bažas bija, esmu bažu cilvēks,” smejas Dr. Stepiņa. 2025. gada janvārī viņa noslēdza līgumu ar NVD Kurzemes nodaļu, un likumdošana nosaka, ka deviņu mēnešu laikā ir jāreģistrē 600 pacienti, lai varētu turpināt sniegt valsts apmaksātus pakalpojumus. “Sākums bija gana jaudīgs — cilvēkiem bija interese, ka atnākusi jauna daktere. Janvārī pacienti izrādīja interesi, reģistrējās. Bet tad sākās emocionālā un eksistenciālā bedre. Februārī, martā, aprīlī, maijā pacienti reģistrējās kūtri, man bija tukšās dienas, kad nebija neviena pieraksta. Rīgā biju radusi strādāt ar milzīgu pacientu plūsmu, bija labas atsauksmes no pacientiem, laba sadarbība ar NVD, pacientiem bija žēl, ka braucu prom. Staigāju gar jūru un domāju: re, kur tava Engure, jūra, mežs, bet kur pacienti? Santa, ko tu esi izdarījusi, vai neesi sabojājusi savu karjeru?! Sajutos, ka spārni nolauzti, un tie jāaudzē atkal no jauna.”
Lai tiktu laukā no krīzes, draugi deva gudru padomu: uztaisi blogu! “Man līdz tam nebija pat sava Instagram konta!"
"Ņēmu palīgā cilvēku, kas pārvalda šo jomu. Izveidoju sociālajos tīklos kontus, meklēju tēmas, sūtīju materiālus, pati filmēju un veidoju video,” Dr. Stepiņa rāda uz lampu filmēšanai, kas tagad pastumta zem kušetes. “Sociālo tīklu palīdze manis atsūtītos materiālus revidēja, deva rekomendācijas, kādus jaunus formātus ieviest, piemēram, veidot Live. Sākums bija ļoti grūts, milzīga sevis pārvarēšana. Reels gatavošana prasīja pat sešas, septiņas stundas. Sekotāju pulks un pacientu skaits praksē pamazām sāka pieaugt.”
Tad septembrī notika pozitīvs pagrieziena punkts — nāca piedāvājums no kolēģes Sabilē pārņemt kādu daļu pacientu un izveidot filiāli. “Man tajā brīdī bija 550 pacientu; sapratu, ka varu apvienot darbu Engurē un Sabilē. Paradoksāli — līdz ko paņēmu savā aprūpē Sabiles pacientus, arī Engures iedzīvotāji kļuva aktīvāki. Tagad strādāju trīs dienas Engurē un divas — Sabilē, un kopā ir ap 1900 pacientu.”
Bet kā veicas ar sociālajiem tīkliem un blogu? “Brīvdienas sēdēju pie datora — domāju tēmas, meklēju informāciju, jutu, ka sāku izsīkt. Pateicu “stop” uz nenoteiktu laiku. Šad un tad rodas vēlme blogu atsākt, taču ne tik intensīvā formā,” savu redzējumu pauž Dr. Stepiņa.
Tuva pediatrija un kardioloģija
Dr. Stepiņai īpaši tuvs lauciņš ir pediatrija — viņas praksē ir ap 400 bērnu. “Man patīk rūpes par zīdaiņiem, patīk, ka bērnā redzu augšanu, potenciālu, cerību. Jā, mēdz būt arī iedzimtas patoloģijas, bet kopumā bēdas bērnā redz mazāk.”
Viņa stāsta, ka atstāt Rīgas praksi, kur mazie pacienti izauguši viņas acu priekšā, bijis viens no emocionāli grūtākajiem brīžiem. “Sāc aprūpēt zīdainīti, un tad pēc sešiem gadiem viņš jau ver durvis un saka: čau, dakter! Ģimenes medicīnā var redzēt šo paaudžu vijumu, pēctecību — vecvecāki, vecāki, bērni.”
Daktere atzīst, ka perifērijā ir nedaudz cits kontingents, nekā viņai bijis galvaspilsētā. “Sabilē ir daudz bērniņu, kas dzīvo audžu ģimenēs, sociālā riska bērni. Pēc bāriņtiesas pieprasījuma nākas rakstīt paskaidrojumus, sniegt informāciju. Nav viegli strādāt, kad redzi, ka vecāki netiek galā ar atvasēm, bērniem ir mācīšanās traucējumi. Nav runa par bagātību vai nabadzību, bet to, ko vecāki var nodot savām atvasēm un kāds būs šo bērnu nākotnes potenciāls.”
Otra Dr. Stepiņas tuvā joma ir kardioloģija — katram otrajam pacientam ir kāda sirds asinsvadu problēma.
“Man liekas, ka man šī joma gana labi padodas. Ir arī brīnišķīgi kursi, apmācības, asociācijas sēdes, ko cenšos regulāri apmeklēt,” bilst Dr. Stepiņa.
Prakses vadīšanas garoza un rozīnes
“Man Engures praksē ir ļoti paveicies ar ārsta palīgu Ieviņu Rožinsku — viņa ir strādājusi neatliekamās medicīnas brigādē, ir pieredze, darbojoties vairākās ģimenes ārstu praksēs,” uzslavē Dr. Stepiņa. Kamēr notiek intervija, I. Rožinska turpina konsultēt pacientus. “Sabilē man ir divas māsas, kas mainās. Jana Dinsberga jau bija strādājusi ar Sabiles pacientiem, pārzināja viņu vēstures. Tas ir liels atslogojums, īpaši sākumā. Un otra māsiņa, Kristīne Zīda–Podskočaja, sāka strādāt no jauna, arī brīnišķīgs palīgs.”
Daktere gan atzīstas, ka jāmācās būt vadītājai.
“Esmu draudzīgā, demokrātiskā vadītāja. Subordinācijas neievērošana var pavērsties pret pašu, to sapratu, jau strādājot Rīgas praksē. Taču mana stiprā puse ir cilvēcīgums.”
Ja par darba garozu runājam, tad Dr. Stepiņa nosauc darbu ar dokumentiem un uzņēmējdarbības finanšu plūsmas pārvaldību. Kad jāsadzenā rokā dokumenti, jānodod atskaites grāmatvedei, tās ir viņas galvassāpes. “Zinu, ka prakses finansējums ir atkarīgs arī no pareizas manipulāciju kodu savadīšanas un ka tā ir dzīvā naudiņa, kas iet garām, ja nav bijis laika aizpildīt attiecīgo dokumentu. Tāpat reizēm, aizbraucot mājas vizītē un redzot pacienta dzīves apstākļus, roka neceļas prasīt pēc cenrāža. Tādā ziņā esmu slikta uzņēmēja, bet domāju, ka esmu labs, empātisks ārsts.”
No otras puses, uzņēmējdarbībai ir savi plusi. “Tā ir iespēja būt sava laika saimniecei — nevienam nav jāatprasās, pati varu sakārtot, kad dodos uz kursiem. Tas man ļoti patīk. Turklāt ienākumi ir atkarīgi no tā, cik daudz dari. Nezinu, kur radies priekšstats, ka ģimenes ārsti slikti nopelna. Ja veic savus darbus cītīgi un tikpat cītīgi saraksti NVD talonus, tad ģimenes ārsts laukos var dzīvot ne sliktāk kā speciālists.”
Kā iemantot pacientu uzticēšanos?
Dr. Stepiņa uzsver, ka ļoti būtiska ir attieksme, īpaši, ja sāc visu no nulles jaunā vietā. “Pirmreizējā vizītē cenšos izdarīt visu pamatīgi: auskultēt sirdi, plaušas, izmērīt asinsspiedienu. Pacientam svarīgi, ka uz viņu skaties, klausies, runā kā ar līdzvērtīgu, esi laipns. Svarīga savstarpēja cieņa. Ja uzstādi diagnozi un izdodas labi piemeklēt ārstēšanu, tad tas aiziet no mutes mutē, kā mikrofons. Man ir arī drosme pateikt: hei, es nezinu, ko pašreiz darīt. Taču svarīgi, kā to pateikt,” norāda daktere. “Sabilē tā biju pateikusi, un aizgāja informācija: Stepiņa jau neko nezina. Tāpēc svarīgi pateikt, ka izpētīšu, palasīšu literatūru. Nav jākaunas no nezināšanas, jākaunas, ja tēlo, ka zini.”
Viņa stāsta, ka perifērijā ļoti būtiski pārzināt, kur kādus izmeklējumus veikt, pie kāda speciālista ieteikt pacientam doties. Rīgā viņas praksei blakus bija Gaiļezera slimnīca, tāpat savus pakalpojumus piedāvā daudz privātklīniku vai valsts poliklīniku, kur seniors var ērti nokļūt. Perifērijā ir speciālistu trūkums, tādēļ ģimenes ārstam jāpatur prātā, ka pacients ir daudz mazāk izmeklēts. “Bija grūti saprast, kur es pacientu varu aizsūtīt, piemēram, uz doplerogrāfiju; vai kājai to akūtā kārtā taisa vai netaisa? Izrādās — netaisa. Paldies manai palīdzei Ieviņai, kura ir zinoša šajos jautājumos. Tāpat vienmēr jāapsver pacienta transporta iespējas: kā tiks uz izmeklējumu? Tas nozīmē, ka man daudz vairāk jādomā, ko varu izdarīt pati, kamēr pacients gaida rindā pie speciālista,” stāstu turpina Dr. Stepiņa.
Perifērijas atšķirības
Vai atšķiras pacients Rīgā un Engurē vai Sabilē? Atšķiras gan! “Engurnieki, kas piejūrā dzīvojuši gadiem, ir dzīves rūdīti, skarbāki. Kādreiz te galvenais ienākumu avots bija zvejniecība, dzīve nebija viegla. Man bija pirmais iespaids, ka viņi mazāk smaida. Bet nē, tagad jau man arī smaida,” novērojumos dalās Dr. Stepiņa.
“Cilvēki te ir ļoti strādīgi, katram dārzs, daļai lopiņi, kāds iet jūrā — nav tik daudz laika domāt par slimošanu, apmeklēt ārstu. Ja Rīgā pacientiem ir savs gastroenterologs, kardiologs, endokrinologs, ja katru gadu pie ģimenes ārsta nāk pēc nosūtījuma vai vienkārši izrunāties, tad te cilvēki ciešas. Vēlas, lai viņus pēc iespējas mazāk kaut kur sūta. Un tas ir saprotami, jo grūti aizbraukt, pavasarī, vasarā un rudenī ir dārza darbi. Nav laika. Mēs te nenodarbojamies ar hiperdiagnostiku. Ļoti paļaujas uz dakteri. Neteiktu, ka cilvēki mazāk slimo, bet mani novērojumi liecina, ka seniori ir ilgdzīvotāji. Visu laiku kustībā. Piemēram, Sabilē pacientu profils ir smagāks, daudz vecāka gadagājuma cilvēku, multimorbīdi, taču astoņdesmit un deviņdesmit gadu vecumā nāk uz praksi. Tas ir apbrīnojami!”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2026. gada oktobra numurā.
