Mans galvenais pacients ir bērns

Ja būtu jāraksturo dzīvespunkts, kurā pašlaik atrodaties, kāds tas ir: jaunais ārsts, pediatrs, kurš nesen sācis savu patstāvīgo ārsta dzīvi? Mācaties algoloģiju? 

Kad piedāvājāt šos iespējamos atbilžu variantus, man prātā ienāca cita atbilde. Gribas sākt sarunu nevis ar profesionālo “es”, bet gan ar privātās dzīves “es”, ko arī ikdienā nākas atgādināt sev kā prioritāti. “Es” privātajā jomā ir jaunais tētis. 

Sirsnīgi sveicu! Jums ir meita vai dēls? 

Paldies par apsveikumu! Esmu tētis dēliņam Žanim. Puisītim ir pieci mēneši (saruna notika septembrī — aut.), bet tā eiforija, ka piedzima dēls un ka kļuvu par tēvu, joprojām nav pazudusi. Ir ļoti skaisti dzīvot šajā brīdī, kad mājās sagaida dēliņš ar sievu, kad tev ir svarīgs katrs dēla dzīves mirklis. Ievēroju katru sīkumu, — kā mazulis paņem rokās kādu rotaļlietu, ka viņš kaut ko jaunu lalina, bubina. Kolēģi saka: pamanāmi tie, kuri steidzas uz mājām, līdzko pulkstenis rāda darba dienas beigas. Arī man šobrīd Žanis un ģimene ir pirmajā vietā. Mēs ar sievu runājām: kāpēc tik ilgi gaidījām, lai piedzīvotu šo laimi — būt par vecākiem? 

Ja runā par profesionālo “es”, tomēr esmu vairāk jaunais ārsts — pediatrs. Bet vienā dežūrā Rēzeknes slimnīcā bija jāpasmaida par sevi. Proti, tas bija pirmais izsaukums Neatliekamās palīdzības nodaļā, un es redzu, ka tur strādā daudzi rezidenti: ķirurgi, traumatologi, terapeiti u. c. Tātad es jau vairs neesmu tas pats “zaļākais zariņš” šīs slimnīcas lielajā mediķu kokā. (Smejas.) 

Kāda izskatās jūsu profesionālā ikdiena? 

Dēls ir ieviesis dažas korekcijas manā ārsta darbā. Pirms tam bija tā, ka Rēzeknes slimnīcā katru dienu esmu kā Bērnu nodaļas ārsts — pediatrs, un papildus man ir arī dežūras (tās ir 24 stundas). Dežūrdienas ir ļoti aktīvas, jo esmu atbildīgs par Dzemdību nodaļas un Bērnu nodaļas pacientu veselību, piedalos dzemdībās, tāpat apskatu bērnus, kurus atved uz slimnīcu vecāki vai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta kolēģi.

Katru ceturtdienu dodos pāri ielai uz Rēzeknes slimnīcas Ambulatoro veselības centru, lai pieņemtu pacientus ambulatori. Piedalos arī jauno vecāku skolā, kas notiek tepat Rēzeknes slimnīcā, un dažas reizes mēnesī braucu uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu. 

Vai medicīnas aicinājums nāk no ģimenes? 

Medicīnas joma nav sveša mūsu ģimenei, jo mana mamma ir ģimenes ārste, bet vai tas ietekmēja manu izvēli kļūt par ārstu — ej nu sazini, vai tā ir. Kad mācījos vēl Rēzeknes 1. vidusskolā, notika karjeras nedēļa, kur mēs pildījām testus, un manējais norādīja, ka tas varētu būt tūrisms un viesmīlība. Bet neesmu ne tūrismā, ne viesmīlībā.

Tomēr tā diena lika padomāt, ko tādam jaunam puisim Marekam darīt pēc vidusskolas, tāpēc uzrakstīju uz papīra trīs jomas, kas patīk, un medicīna bija viena no tām. Dabaszinību priekšmeti patika visvairāk, bija arī klasesbiedri, kam tie padevās labi, un likumsakarīgi, ka mēs gatavojāmies centralizētajiem eksāmeniem tieši šajos priekšmetos.

Bija arī agrie rīta braucieni ar vilcienu uz Rīgu nedēļas nogalēs, lai piedalītos Rīgas Stradiņa universitātes sagatavošanas kursos.

Ja par izvēli kļūt par pediatru, tad tā nobrieda Rīgas Stradiņa universitātes 2. kursa beigās — 3. kursa sākumā; toreiz daudzi kursabiedri jau bija sākuši darba gaitas, un arī es, uzklausot grupas biedru atsauksmes, kļuvu par sanitāru Latvijas Onkoloģijas centra operāciju blokā. Taču nolēmu, ka onkoloģija nebūs mana joma. Tāpēc pēc trešā kursa vasarā sāku strādāt kā jaunākais māsu palīgs Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā, un kopš tā laika mans galvenais pacients ir bērns. Tagad domāju — ja man vajadzētu ārstēt pieaugušos, tad daudz kas būtu jāmācās no jauna. (Smejas.) Bet, ja runā nopietni, man tiešām patīk manu pacientu vecuma grupa, un es neko citu negribētu, kā tikai ārstēt bērnus. 

Savukārt algoloģiju apguvu, pateicoties profesorei Ilzei Gropei, jo viņa sarunā par tālākajiem ceļiem piedāvāja studēt arī algoloģiju. Turklāt tā bija sakritība, ka, pabeidzot rezidentūru pediatrijā, sapratu, ka varu izglītoties vēl kādā papildspecialitātē, kas svarīga pacientiem. 

Ja pediatrija ir ceļš, kas man ir skaidrs, tad algoloģija ir tā joma, kur vēl notiek sevis meklējumi.

Tā nav tipiska kombinācija: pediatrs–algologs, jo pediatri tradicionāli izvēlas papildus vēl pulmonoloģiju vai gastroenteroloģiju, vai endokrinoloģiju utt. Klasiski algoloģiju izvēlas anesteziologi–reanimatologi un neirologi, kaut gan jebkurš ārsts var būt arī algologs. Ja nekļūdos, tad, kā teica algoloģijas rezidentūras programmas vadītāja profesore Ināra Logina, es pagaidām būšu pirmais pediatrs–algologs. 

Lielāko daļu mana darba aizņem pediatrija, taču algoloģijas zināšanas noder, saskaroties ar bērna sāpēm. 

Manuprāt, algoloģija cieši saistīta ar bērnu onkoloģiju.

Tā tas ir, bet arī citās medicīnas jomās jānovērš pacientam sāpes. Bērnam tās biežāk ir akūtās sāpes, proti, sāpes pēc sadzīves traumām, sāpes pirms vai pēc operācijām, sāpes, kas saistītas ar dažādām mazākām manipulācijām utt. Pieredzi tieši bērnu algoloģijā ieguvu pie dakteres Irēnas Allardas, anestezioloģes un reanimatoloģes, izprotot, ka bērns sāpes piedzīvo arī tad, kad, piemēram, dakteris ievieto perifēro katetru vai urīna katetru. Bērnam sāpes var būt ļoti liels pārdzīvojums, turklāt tur vēl ir psiholoģiskā komponente, proti, vienas un tās pašas sāpes dažādiem cilvēkiem var izpausties dažādi. Un atsāpināšanas metodes, ko pārzinu es kā algologs, ir dažādas, — arī pati saruna ar bērnu un vecākiem ir kā metode, kas var mazināt sāpes un bailes. Saruna ir ļoti svarīga pat pirms pretsāpju zālēm vai citām algoloģijas manipulācijām.

Ienākot arī Latvijas poliklīnikās vai slimnīcās, jūs arvien biežāk ieraudzīsiet uz durvīm uzrakstu “Drosmes telpa”, nevis “Procedūru kabinets”; tur dakteris mēģina iedrošināt pacientu ļauties gaidāmajai procedūrai.

Palikt vai nepalikt Latvijā — gan jau arī jums ir bijušas pārdomas par šo jautājumu?

Es šīs domas neesmu apsvēris ļoti nopietni, jo bija skaidrs, ka es palikšu un strādāšu Latvijā. Vēl jo vairāk — jau studiju laikā mēs ar sieviņu Lauru (viņa jau tūlīt, tūlīt noslēgs anesteziologa–reanimatologa rezidentūru) zinājām, ka, abi būdami rēzeknieši, atgriezīsimies Latgalē.

Kāpēc Rēzekne?

Rēzekni mēs izvēlējāmies tāpēc, ka te ir mūsu vecāku mājas, te ir darbs Rēzeknes slimnīcā, un tepat desmit kilometrus no Rēzeknes ir zeme, kur sapņojam būvēt ģimenes māju.

Kā jūs uzņēma vecākie kolēģi?

Gan Rēzeknes slimnīcas Bērnu nodaļā, gan Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā mums ir ļoti veiksmīga sadarbība un ļoti draudzīgas attiecības, mēs cits citam prasām padomu, satiekamies arī pie kafijas atelpas brīžos. 

Kā šajos piecos gados esat audzis kā profesionālis? 

Konsultējot un ārstējot pacientus katru dienu, pieaug praktiskās zināšanas un pieaug arī pārliecība par sevi. Man palīdz arī darbs ar smagākiem pacientiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Turklāt man ir paveicies ar zinošiem, pieredzes bagātiem kolēģiem, viņi atbalsta ar padomu, bieži pasaka labu vārdu.

Un es joprojām mācos, apmeklēju kursus, konferences, lasu medicīnisko literatūru. Negribas ierūsēt kādā šablonā vai stereotipā, vai nezināšanā.

Kuri ir jūsu skolotāji, no kā esat mācījies, iedvesmojies? 

Rēzeknes 1. vidusskolā mani iedvesmoja sākumskolas skolotāja Aina Strapcāne, vēlāk pamatskolas posmā bioloģijas skolotāja Rita Kļaviņa, kas mūs prasmīgi gan mācīja, gan gatavoja centralizētajiem eksāmeniem. Tāpat ir vērts izcelt studiju laika pasniedzējus — profesori Ilzi Gropi, profesori Daci Gardovsku, profesori Janu Pavāri un arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Infekcijas slimību nodaļas dakteri Guntu Laizāni. No viņām mācos gan pieredzi, gan arī prasmi komunicēt ar pacientu.

Tā ir mana pārliecība, ka pacienta ārstēšanā primārā ir ārsta un pacienta saruna, un tikai tad var ķerties pie ārstēšanas metodēm, medikamentiem utt. Ja vecākiem izstāsta, kāda ir viņu bērna diagnoze un kāds ir terapijas plāns, viņi labprāt līdzdarbojas, tāpat arī bērns jūtas drošāk, jo vecāki uzticas ārstam.

Pilnu raksta versiju lasiet 2025. gada decembra numurā