Piecreiz pārsniedzis izdegšanas robežu Latviešu izcelsmes paramediķis Amerikā

Latviskā izcelsme un "amerikāņu sapņa" piepildījums

"Esmu pirmā paaudze, kas piedzima ASV," teic Viktors, kas Latviju dēvē par savu tēvu zemi. Viņa vecāki Otrā pasaules kara laikā aizbrauca no Latvijas: vispirms uz Vācijas bēgļu nometnēm, vēlāk - uz ASV. Tur iepazinušies un apprecējušies. Viktora un viņa māsas bērnības stāsts līdzīgs daudzu ārzemju latviešu bērnu pieredzētajam - ikdienā mācības amerikāņu skolā, brīvdienās - latviešu skolā. Stundas latviešu valodas gramatikā Viktoram nav gājušas pie sirds, viņu interesējis sports, volejbols. Tomēr vecāki stingri vēlējušies, lai dēls apgūst latviešu valodu. Vēlāk sarunā Viktors piebilst: pēc daudziem gadiem, atbraucot uz Latviju, juties pateicīgs vecākiem, kas likuši mācīties latviešu valodu, kā arī gramatikas skolotājai Mirdzai Paudrupes kundzei, jo vismaz daļu vārdu zinājis latviski.

Kad vaicāju, kā Viktors nonācis līdz domai par neatliekamo medicīnu, atbilde ir kā labākajās Holivudas filmās. Kad bērnudārzā bijis jāzīmē, par ko grib kļūt, uzzīmējis, ka grib strādāt ātrajā palīdzībā. Īsts "amerikāņu sapņa" piepildījums. No šodienas skatpunkta laikam nav jāšaubās - tā bijusi īstā izvēle.

Tomēr, kad skolas gados bijis jālemj par profesijas izvēli, Viktora vecāki šaubījušies, vai viņam pietiks izturības paramediķa darbā. Reiz Viktors aizbraucis līdzi tēvam uz autoservisu, kur tikusi remontēta viņu automašīna. Autoservisa īpašniekam palicis slikti, viņš nokritis bezsamaņā, bi jis in farkts. Līdz brīdim, kamēr atbraukusi neatliekamā palīdzība, Viktors veicis sirds masāžu, kā to bija apguvis vidusskolā. Vīrietis izdzīvojis. "Tētis pirmo reizi redzēja, ka man nav bail palīdzēt. Viņš bija liecinieks, ka varu šādu darbu darīt." Pēc šā gadījuma vecāki atbalstījuši sen loloto profesijas izvēli.

"Es nevarētu strādāt pie galda," - apmierinātību ar izvēli raksturo Viktors. "Šobrīd esmu priekšnieks medicīnas apmācībā 986 policistiem un 420 ugunsdzēsējiem, mācu arī pirmās palīdzības sniegšanu Minesotas Universitātes sporta medicīnas studentiem, lai topošie treneri zina, kā savus sportistus izglābt, ja nu tie sacensību laikā nogāžas un paliek bez elpas," viņš humorīgi teic. Vēl ilgi pēc mūsu sarunas paliek atmiņā Viktora dziedātais: "Staying alive, / Staying alive, / Ah, ah, ah, / Staying alive"**. Ar šo dziesmu atdzīvināšanā viņš māca sirds masāžas kustības.

Izrādās - Viktors ir viens no retajiem, kas pirmās palīdzības sniegšanā labprāt piekritis apmācīt arī policistus. "Viņi taču ir tādi vienkārši, no tautas," sakot citi, bet Viktors uz to atbildot: "Dodiet man policistus, es arī esmu no vienkāršās tautas." Policistu apmācībā Viktors izvēlas citu dziesmu. Viņš nodzied frāzi no Queen repertuāra: "Another one bites the dust."*** Un tad ar slēptu smaidu piebilst, ka policistus gan piekodinot, lai publiskās vietās tomēr labāk dzied "Staying alive". Runājot par policistu apmācību, Viktors ir gandarīts, kad televīzijā rādīti kadri no glābšanas darbiem pēc Mineapoles tilta sabrukšanas 2007. gada augustā - tajos varējis redzēt četrus policistus, kas veiksmīgi veikuši elpināšanu cietušajiem. "Viņi bija izgājuši apmācību pie manis un izskatījās ļoti profesionāli," piebilst paramediķis.

Kā darbojas neatliekamā palīdzība Amerikā?

Šobrīd ātrajā palīdzībā ASV strādā 35% sieviešu un 65% vīriešu. Vecums - no 23  līdz 50 gadiem. "Kad mācījos par paramediķi, skolotāji teica: tas nav darbs sievietēm, jo ir ļoti smags un grūts." Lai gan Amerikā neatliekamajā palīdzībā sieviešu ir daudz mazāk nekā vīriešu, esot gadījumi, kad sievietes klātbūtne ir ļoti būtiska - reizēm pēc izvarošanas cietusī vīrieti nemaz negrib redzēt. Viktors kā piemēru izstāsta gadījumu no savas pieredzes: "Ir kāda picērija, kur picu man dod ar atlaidi, jo, kad pārdevējai darbā bija uzbrukuši un izvarojuši, atbraukušie policisti un ugunsdzēsēji bija izturējušies rupji, vienīgi ātrā palīdzība bijusi laipna. Vienmēr, kad ņemu picu, viņa pateicībā dod 50% atlaidi, bet es saku: braucu pie jums, jo man garšo jūsu pica, nevis tāpēc, ka ceru saņemt atlaidi," ne bez humora stāstījumu beidz paramediķis.

Viktors stāsta, ka Amerikā viens paramediķis vidēji veic 500 izsaukumu gadā, bet medicīnas centrā Hennepin County šis rādītājs ir divas trīs reizes augstāks, proti, 1000-1400 izsaukumu gadā, un šā medicīnas centra neatliekamās palīdzības brigāde var izpildīt divus izsaukumus stundā - aptuveni 35 minūtēs viens izsaukums. Viktors uzsver, ka tas ir ceturtais labākais rādītājs visā Amerikā. Šobrīd medicīnas centram Hennepin County ir 18 neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes, kas apkalpo 13 pilsētas - 600 tūkstošus iedzīvotāju, kuri dzīvo teritorijā Rīgas rajona lielumā; vidēji tiek rēķināts, ka vajadzīgas 40 brigādes uz vienu miljonu iedzīvotāju.

Amerikā pieņemts, ka ir "zelta stunda" - laiks no brīža, kad notikusi avārija, līdz brīdim, kad pacients ir stabilizēts - nogādāts slimnīcā un, ja nepieciešams, ir uz operāciju galda; un ir "platīna desmit minūtes" - no brīža, kad brigāde ierodas notikuma vietā, līdz brīdim, kad ar cietušo atstāj notikuma vietu, sāk cietušā transportēšana uz slimnīcu. Ir noteikts, ka ugunsdzēsējiem un policistiem jāierodas četrās minūtēs. Brigāde izbrauc uz notikuma vietu jau tūlīt, kad tiek saņemts izsaukums. Dispečers vēl tikai runā pa tālruni, kad palīdzība jau dodas ceļā; ja gadījums nav nopietns, brigādi no izsaukuma atsauc, taču smagākajos izsaukumos šādi tiek iegūtas papildu minūtes, kas dzīvību glābšanā var izrādīties izšķirīgas.

Vienā neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē brauc divi paramediķi. Statistika rāda, ka 80% gadījumu piecu gadu intervālā izsaukuma laikā paramediķis tiek ievainots. Tāpēc izsaukumos brauc ar bruņu vestēm un roku dzelžiem pie sāniem.

"Pistoles gan mums nav, nebūtu smuki, ja mēs brauktu glābt dzīvību, bet pašiem pie sāniem ierocis," smaida Viktors.

Kāpēc paramediķi, nevis ārsti?

Viktors stāsta, ka pirms 40-50 gadiem arī Amerikā ātrās palīdzības brigādēs bijuši ārsti, taču, analizējot palīdzības sniegšanu Korejas un Vjetnamas karā, kļuva skaidrs, ka tur daudzus izdevies izglābt bez ārstu  palīdzības, bet ar ļoti operatīvu rīcību. Tieši tur pirmoreiz parādījās paramediķi - karavīri, kas izgājuši īpašu apmācību mēneša garumā pirmās palīdzības sniegšanā. "Jo ātrāk aizved līdz slimnīcai, jo lielāka iespēja izdzīvot," saka Viktors. Tāpēc 1960. gados sākās pārmaiņas neatliekamās palīdzības sniegšanā arī civilajā jomā. Tolaik bija ļoti liels autoavārijās bojāgājušo skaits - 50 tūkstoši gadā. Ieviešot jauno sistēmu, kur plānošana un transportēšanas ātrums kļuva būtisks, sliktā statistika uzlabojās. Daudz vairāk pacientu tika nogādāti slimnīcās, kur vajadzēja vairāk ārstu, līdz ar to daudzi no ātrās palīdzības pārgāja strādāt slimnīcā.

Viktora vērtējumā labākais Amerikas sistēmā - visās slimnīcās ir emergency room**** un pirmā līmeņa traumpunkts, kur visu diennakti dažādu specialitāšu ārsti gatavi tikt galā ar dažādām neatliekamām situācijām. Viktors uzskata, ka Amerikā iespējams saņemt ļoti augsta līmeņa medicīnisko palīdzību. Jaunās tehnoloģijas ikdienā ienāk un atjaunojas nemitīgi. Viktors stāsta, ka pāris gadu neesot apskatījis neatliekamās medicīniskās palīdzības aprīkojumu un secinājis - klāt nācis daudz jauna. Šobrīd viens no jaunumiem ir aukstuma segas jeb - kā viņš pats saka - saldēšanas segas. Tās tiek izmantotas pacientiem, kam bijis, piemēram, insults, lai smadzeņu bojājumi būtu pēc iespējas mazāki - atdzesējot ķermeni, vielmaiņa kļūst lēnāka, bojājumu apjoms mazinās.

Viktors uzsver, ka Amerikā visas brigādes ir universālas, nav atsevišķi kar dio lo ģis kās vai pediatriskās kā Latvijā. Vienas aprīkotas neatliekamās palīdzības automašīnas vērtība ir ap 150 tūkstošiem dolāru, toskait medicīniskais aprīkojums aptuveni 80 tūkstošu vērtībā. Ik pēc diviem gadiem tiek iegādātas jaunas automašīnas, vecās pārdod izsolē, bet medicīniskā aprīkojuma lielākā daļa tiek pārlikta uz jauno automašīnu. Ātrās palīdzības automašīnām ritošo daļu maina reizi sešos mēnešos, bremzes - kat ru mēnesi (parastam privātajam auto tas jādara reizi divos trīs gados), "jo mēs braucam ātri, strauji bremzējam, lai viss ir droši," - tā Viktors.

Viņš nepiekrīt, ka paramediķis Amerikā ir tikai pacienta ātrākais transportētājs uz slimnīcu. Tā nav, jo paramediķis var darīt daudz - dot noteiktu zāļu devu, intubēt, atdzīvināt. Tomēr robežas nedrīkst pārkāpt. Paramediķiem ir iespēja sazināties ar ārstu. Vairākkārt mūsu sarunā Viktors uzsver, ka paramediķis ir ārsta rokas, ļoti būtiska ir abu pušu sadarbība. Atsaucīgāki un saprotošāki ir ārsti, kas paši reiz bijuši paramediķi, bet gadījumi mēdzot būt dažādi. Viktors ieskicē situāciju: "Tu kaujies ar narkomānu, tev sit. Ar vienu roku viņu turi un atvairies, ar otru zvani kādai vecāka gadagājuma dakterei, kurai vaicā, vai drīkst iespricēt lielāku nomierinošo medikamentu devu. Kad viss izstāstīts, viņa pārvaicā, kāda tieši ir situācija, grib saprast visu vēlreiz, tu tikmēr arvien kaujies un turpini nomierināt pacientu; beigās daktere saka - vēl jāpadomā, kamēr tomēr nolemj, ka nebūtu labi papildu devu spricēt. Gadījumi ir dažādi, ātrajā palīdzībā jābūt mudīgiem," viņš secina.

Būtiska ir ne vien sadarbība ar ārstu, bet arī ar pārinieku. Izsaukumos brauc divatā. Katram ir divi pārinieki, ar kuriem mainās. Taču komandas mainās ik gadu: "Jo ilgāku laiku nostrādāts, jo lielākas iespējas izvēlēties, ar kuru gribi strādāt kopā, bet vienmēr jārēķinās: kādam pārī būs visnevēlamākais kolēģis, par kuru citi rauks degunu: ē, tev, nabadziņam, ar to, kas tik nedroši vada auto." Lai nesāktos izdegšana, atļauts strādāt ne ilgāk par 16 stundām vienā dežūrā. "Lai arī palīdzības sniegšanas kvalitāte visos izsaukumos būs augsta, labāk, ja esi mans pirmais izsaukums, nevis pēdējais, jo pēdējā es vienmēr gribēšu visu izdarīt ātrāk, lai tiktu uz mājām," paramediķa darba cilvēcisko pusi raksturo Viktors.

Personāla mainība neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā ik gadu ir ap 20%. Aiziet, jo ir izdeguši. Ir jaunieši, kas nāk strādāt neatliekamajā palīdzībā un jau ir ieplānojuši, ka pēc pieciem gadiem mainīs darbu. "Mūsu centrā ir ļoti liels konkurss, uz paramediķa vietu parasti piesakās ap 200 pretendentu," Viktors lepojas. Nereti paramediķi tālāk mācās par māsām, bet šobrīd esot moderni mācīties par ārsta asistentu. Izvēle turpināt studijas, lai kļūtu par ārstu, vērojama retāk, jo medicīnas izglītība ir ārkārtīgi dārga. Viktors stāsta, ka viņa māsīca izmācījusies par psihiatri, tas maksājis ap 400 tūkstošiem dolāru, mācībām viņa ņēmusi milzu kredītu. Un pēc tam ir ārkārtīgi liela riska apdrošināšana - ja nu iesūdz tiesā. Ap 40 tūkstošiem dolāru ik gadu, arī tad, ja neiesūdz. "Mums sūdzēšana tiesā ir ierasta lieta. Esmu tiesās daudz bijis par liecinieku. Mani ir iesūdzējuši par izvarošanu. Izsaukuma laikā kādai sievietei, kura uz mums spļāva, tika piekodināts: ja vēl spļaus, tad liksim roku dzelžus. To arī izdarījām. Viņa nebija apmierināta un apsūdzēja mani izvarošanā. Laimīgā lieta, ka mums mašīnā bija ieslēgts mikrofons, visas sarunas bija ierakstītas. Bija kamera pie iekāpšanas mašīnā, un varēja redzēt, ka saslēgta viņa mašīnā iekāpa un saslēgta tādā pašā veidā pie slimnīcas izkāpa, un bija skaidrs, ka es nevarēju viņu izģērbt un tad saģērbt, atkal saslēgt roku dzelžos un piesprādzēt. Mani attaisnoja."

Kāda tev alga?

Nereti Latvijas kolēģi Viktoram vaicā, cik nopelna ārsts Amerikā; viņa atbilde ir atklāta: "Pateikšu summu, bet jums jānoklausās arī mani paskaidrojumi, jo daudzi Latvijā, dzirdot tikai summu, saka: "O, tik forši," - taču reāli dzīve Amerikā ir citāda. Ārsta alga Amerikā ir kādi 120 tūkstoši dolāru gadā. Paramediķis nopelna 40-60 tūkstošus dolāru gadā. Tas ir vēl viens skaidrojums, kāpēc brigādēs ārstu nav, - paramediķi ir lētāki. Pusi no algas samaksājam nodokļos. Vēl lielu daļu samaksājam par komunālajiem pakalpojumiem - kādus 400 dolārus ik mēnesi, 1000 dolāru ik mēnesi, lai būtu laba veselības apdrošināšana, vēl vairāki simti dolāru mēnesī aiziet par auto apdrošināšanu, pārtiku; arī jums pārtika kļuvusi dārgāka. Un labi, ja pēc visiem maksājumiem man kādi 200-300 dolāri mēnesī paliek. Tas nav daudz, vai ne? Un tad daudzi šeit saka: sanāk diezgan līdzīgi kā Latvijā. Jā, es arī gribētu Amerikas ienākumus un dzīvot šeit, taču tas diemžēl nav iespējams."

Īpaši Viktors uzsver dārgo veselības apdrošināšanu: parasti Latvijā cilvēkiem esot grūti saprast, ka tā var maksāt 12 tūkstošus dolāru gadā. "Laba apdrošināšana ir dārga, ja negribi, lai pēc tam ir papildu izdevumi." Tāda ir veselības aprūpes sistēma, kas darbojas Amerikā. Viktors gan īsti neatbalsta arī ASV prezidenta Baraka Obamas reformas, lai gan veselības aprūpes sistēma Minesotā esot vistuvāk tai, kādu vēlas ieviest Obama. Viktors stāsta, ka esot arī tādi pacienti, kam nav apdrošināšanas, tomēr neatliekamā palīdzība pie viņiem brauc, bet izbraukuma izmaksas tiek segtas no medicīnas centra kopējā budžeta, arī neapdrošinātus pacientus slimnīcā uzņem, taču viņi nesaņem pašu labāko aprūpi, izmeklējumi ir minimāli.

Infarkts, dzemdības, tēvs un draudzene

Vaicāts par gadījumu, kas īpaši palicis atmiņā, Viktors izstāsta vairākus notikumus. Pirmajā dežūrā Viktors bijis māceklis divu paramediķu komandā. Izsaukums bijis pie kāda ļoti resna kunga, svarā 437 kilogrami (962 mārciņas), ar infarktu. "Vēnas nevarējām atrast, zāles iedarbojās lēni. Saucām ugunsdzēsējus, kas izlauza mājas sienu, jo tik lielu pacientu nevarējām iznest pa durvīm. Lai varētu ievietot ātrās palīdzības mašīnā, daļa aparatūras bija jāizņem. Tajā dienā bija ārkārtīgi karsts, vīrietis jau ilgu laiku bijis piesaistīts gultai, nebija mazgājies, ļoti smirdēja. Ceļā uz slimnīcu vīrietim apstājās sirds, viņš nomira. Sākām meklēt, uz kurieni mirušo transportēt, taču nebija nevienas ie­stādes, kam būtu tik liels ledusskapis mirušam ķermenim. Ap pulksten pieciem pieredzējušie kolēģi teica: klau, mums darba laiks beidzas, aizved mūs līdz mūsu mašīnām, mēs braucam mājās." Tovakar Viktors vēl daudzas stundas braukājis pa Mineapoles apkārtni, riņķojot pa apvedceļiem. Viņš teic, ka dažās stundās pēc nāves mirušais redzējis vairāk no Mineapoles nekā dzīves laikā. Sācis tecēt līķa šķidrums, un tikai pēc krietnām stundām vēlu vakarā atradusies krematorija, kas bijusi gatava pieņemt mirušo.

Vēl Viktors atceras pirmās pieņemtās dzemdības. "Sieviete man vaicāja, vai viss būs labi, vai esmu kādreiz pieņēmis dzemdības. Es nevarēju atbildēt, ka šī man ir pirmā reize! Filmiņu biju redzējis, mācības izgājis. Viss notika veiksmīgi. Ir teiciens: mēs nepieņemam dzemdības, mēs tikai noķeram." Viktors teic: strādājot par paramediķi, pieņēmis 17 dzemdības - 16 meitenes un vienu puiku.

Bijis vēl kāds gadījums, kad pēc avārijas mašīnā ugunsdzēsēji bija jau konstatējuši kāda vīrieša nāvi un apseguši seju, jo viņam cauri acij galvā bija izgājis stienis no priekšējās mašīnas. "Biju jauns un domāju - profesionālas intereses dēļ apskatīšos. Pacēlu pārvalku, te pēkšņi viņš sakustējās, atvēra acis un teica, lai glābju. Viņam bija tikko sataustāms pulss, tiešām ļoti vājš. Laimīgā kārtā izglābām. Aci viņš zaudēja, taču stienis nebija skāris smadzenes. Viņš atveseļojās un bija man ļoti pateicīgs."

Klausoties šajos stāstos, sirds notrīc. Taču Viktors stāsta bez būtiskas emocionālas pieskaņas. Sarunā spriežam, ka ASV paramediķa ikdiena ir paskarba, tā ir dzīves smagākā puse, kas jāredz, un, iespējams, notikumi ir skarbāki nekā Latvijā. Taču atkal un atkal Viktors uzsver: lai to izturētu, visam pamatā ir ļoti konkrēta attieksme un vēss prāts.

"Esmu defibrilējis pats savu tēvu, viņam bija sirds aritmija. Esmu bijis uz izsaukumu, kad autoavārijā cieta mana draudzene. Mēģināju viņu atdzīvināt. Viņa nomira. Man nelaimīgi ir gadījies, ka strādāju rajonā, kur daudzus pazīstu, tāpēc palīdzību esmu sniedzis tuviem un pazīstamiem cilvēkiem. Tā bija ar manu tēti un manu draudzeni. To vienmēr atcerēšos."

Viktors piemin, ka reiz, kad vēl dzīvojis pie vecākiem, atnācis mājās, atkritis dīvānā, bet tēvs vaicājis, vai tad tiešām bijusi tik grūta diena. "Tad es teicu: man bija sešpadsmit izsaukumi, pieci sašauti, divi nomira, trīs izsaukumos bija jāveic atdzīvināšana, bija divas pašnāvības, viena izvarošana... Tad tēvs tiešām saprata, ka varu būt noguris."

Sirdsprieks par padarīto tēvu zemē

1990. gadā Amerikā sākās palīdzības projekti postpadomju valstīm. Viktors tolaik pabijis Moldovā, domājis, ka labāk gan būtu palīdzēt Latvijai - tēvu zemei. 1991. gadā Viktors pirmo reizi atbrauca uz Latviju. "Atceros, kā iegāju dakteres Alkas [dr. Ieviņa Alka, Rīgas ĀMPS galvenā ārsta vietniece medicīnas jautājumos - red.] kabinetā, izstāstīju, kas esmu. Viņa lēnām saprata, ka esmu ar labiem nodomiem, un kopā sākām skatīties, kā varu palīdzēt. Sāku vadīt vairākas lekcijas. Toreiz man bija vien trešdaļa no tiem vārdiem, ko zinu tagad. Vēl tagad, satiekot tos, kas klausījās, varam smieties par jauniem vārdiem, ko izdomāju. Nezināju, kā latviski ir prezervatīvs, es teicu: "seksuālās gumijas". Visi jau saprata, bet smiekli bija lieli," Viktors atceras.

Vērtējot neatliekamās palīdzības medicīnu Latvijā, Viktors saprot, ka šeit sistēma strādā pēc pavisam citiem principiem, brigādē ir arī ārsts, kopā brauc trīs cilvēki. Viņš spriež, ka varbūt vienkāršāk būtu izveidot visu no jauna, taču skaidrs, ka tas nav iespējams. "Ārsti šeit brigādēs ir nepieciešami, īpaši līdz brīdim, kad visās slimnīcās sniegs neatliekamo palīdzību." Viktors domā, ka Latvijā ārsti ir labāk apmācīti diagnosticēt un tikt galā ar problēmām bez augsta līmeņa tehnoloģijām, turpretī Amerikā ārsti bez "tehnoloģiskās aizmugures" (gandrīz katrā slimnīcā ir magnētiskās rezonanses iespējas!) var izdarīt daudz mazāk. Viktors uzskata, ka būtu svarīgi, lai Veselības ministrija Latvijā atrastu iespēju un piešķirtu vairāk līdzekļu neatliekamajai palīdzībai, jo šeit daudziem ātrā palīdzība ir vienīgā pieejamā veselības aprūpe.

"Jums ir daudz mājas medicīnas," saka Viktors, zinot, ka ir ļoti daudz gadījumu, kad ātrā palīdzība aizbrauc, bet pacients atsakās braukt uz slimnīcu. "Mums tādu gadījumu ir ļoti maz, ir ļoti sarežģīti atteikties, jāaizpilda daudz dokumentu. Mēs vedam uz slimnīcu, jo maksā par to, ka pacients aizvests uz slimnīcu, bet, ja atstāj mājās, - nemaksā. Viens izsaukums maksā ap 1000 dolāru." Viktors atzīst, ka jūt un redz notikušās pārmaiņas Latvijā, kā uzlabojas tehnoloģiju līmenis, taču būtu vērts domāt, kā uzlabot sadarbību ar policiju un ugunsdzēsējiem, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu pie cietušā.

Pēc tam, kad 1991. gadā Viktors pabija Latvijā, daudzi kolēģi Amerikā sākuši interesēties, kā varētu nodot vai ziedot tehniku, darbarīkus Latvijai. Lai to īstenotu, Viktors nodibināja humāno fondu: LEMSHAF (Latvian Emergency Medicine Services Humanitarian Assistance Fund). "Organizācijas darbības laikā ir apmācīti darbinieki, daudzi tagad atceras pamatlietas, ko izstāstīju, arī to, ka ātrās palīdzības darbā galvenais visu tvert ar humoru, bet būtiskākais - "nogriezt" emocijas. Man pašam lielākais prieks par Latvijai atvesto cukura diabēta aparātu, ar kuru cukura līmeni var noteikt uzreiz. Un to arī reāli lieto." Viktors stāsta: esot redzējis, ka ir pieminēts ātrās palīdzības muzejā Rīgā, tas esot ļoti patīkami, taču viņam tas neesot galvenais, daudz svarīgāk, ka "varu būt priecīgs un savai mammai teikt - esmu ko darījis savas tēvu zemes labā".

* "Tā ir viņu krīzes situācija, nevis mana."

** "Paliec dzīvs, paliec dzīvs, o-o-o, paliec dzīvs."

*** "Vēl viens atstiepis kājas."

**** neatliekamās palīdzības istaba

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva