SABĪNE FELDMANE: Visam jābūt kārtībā! Ģimenes ārste Viļakā

Sarunājamies tiešsaistē, kamēr Sabīnes divgadīgā meitiņa guļ diendusu. Daktere atzīst, ka menedžments šajā pusgadā, kopš atgriezusies darbā, nav viegls, jo dēls pabeidzis pirmo klasi, bet meitiņa bērnudārzā sāks iet tikai rudenī. Taču viņai liels prieks, ka vada savu praksi, jo tas bija viņas sapnis — būt par darba devēju. Savs ir un paliek savs!

Esat rīdziniece, kas Balvu pusē nonāca praksē kā rezidente, iepazināties ar savu vīru, un tad viss bija skaidrs — paliekat šajā pusē?

Tieši tā. Pabeidzu sesto kursu, man piedzima dēliņš, to laiciņu padzīvoju mājās. Tad sākās rezidentūra, kas sakrita ar kovida laiku: daudzus ciklus atcēla un lielāko daļu rezidentūras pavadīju Dr. Līgas Kozlovskas praksē. Rezidentūra beidzās, piedzima otrs bērniņš, un, kamēr biju dekrēta atvaļinājumā, man piezvanīja daktere Ruta Muraškina no Viļakas — izteica piedāvājumu pārņemt viņas praksi. Aizbraucu ciemos, paskatījos, kā tiek organizēts darbs, un, tā kā gribēju savu praksi, bija liels prieks par šādu piedāvājumu. 

Cik lielu teritoriju aptver jūsu prakse?

Agrāko Viļakas novadu — Viļakas pilsētu, Susāju pagastu, Medņevas pagastu un Vecumu pagastu, bet pacienti ir arī no Balviem, Rugājiem.

Šobrīd praksē ir tūkstoš divsimt divdesmit pacientu, un tas ir vairāk nekā tad, kad sāku darbu. Par to man liels prieks, ceru, ka būs vēl vairāk, manas darba spējas atļautu aprūpēt vēl kādus divsimt trīssimt pacientus.

Cipariņš pamazām aug, gan ne uz jaundzimušo rēķina, bet tāda Latvijā mums tā demogrāfija. Lielākā daļa pacientu ir vecumā piecdesmit plus, līdz gada vecumam ir pieci pacienti, pēc gada vecuma jau lielāks pulciņš. 

Kāpēc izvēlējāties ģimenes medicīnu?

Pie vainas mamma. (Smejas.) Ģimenē nav neviena ārsta, bet mamma mani bērnībā aizveda pie ļoti jaukas zobār­stes, kura man tik ļoti iepatikās, ka izlēmu: būšu zobārste! Domas augot nekur prom no medicīnas neaizvirzījās, bet par labu ģimenes medicīnai lēmu tāpēc, ka man ļoti gribējās, lai tas būtu savs uzņēmums. Ja nebūtu ģimenes ārste, tad, visticamāk, būtu interniste, bet tad būtu jābūt darba ņēmējam, jāstrādā slimnīcā, taču man gribējās darboties patstāvīgi. 

Praksi pārņēmāt no dakteres Rutas Muraškinas, kas bija nostrādājusi četrdesmit gadus. Kādas labās lietas daktere jums atstāja mantojumā? 

Ļoti jauki, ka praksē bija iedibināta kārtība, pacienti pieradināti ierasties pēc pieraksta. Protams, ir akūtas situācijas, bet pie pieraksta jāturas. Daktere Muraškina arī ļoti kontrolēja, lai nebūtu nepamatoti izrakstītas slimības lapas, jo tas var radīt problēmas gan ar darba devēju, gan Veselības inspekciju. Liels atbalsts bija tas, ka daktere iepriekšējā Eiropas finansētā projektā bija iepirkusi dažādas iekārtas: jaunu EKG aparātu, kušetes u.c. Medicīniskais aprīkojums nebija nolietojies, un tas jaunam ģimenes ārstam ir liels atbalsts. 

Un ko darāt citādi, kādus jauninājumus esat ieviesusi?

Prakse atrodas bijušās Viļakas poliklīnikas ēkā, un tai ir divi kabineti un gaiteņa gals, kas nebija nošķirts no pārējiem kabinetiem. Veiksmīgi ielikām starpsienu, tagad telpa ir gaišāka un omulīgāka, arī pacientiem ļoti patīk. Prasījās mazliet nomainīt mēbeles, tās arī nopirku gaišās krāsās. 

Pieteicos uz projektu, kas ir atbalsts jaunajām ģimenes ārstu praksēm, ceru iegūt finansējumu trīsdesmit tūkstošu eiro apmērā, lai varu izveidot bērnu stūrīti, reģistratūras posteni un vēl visādas labas lietas. Ir ļoti labi, ka ir šāds atbalsts, tikai jāņem vērā — ja nav zināšanu šāda projekta rakstīšanā, palīgā būs jāaicina speciālists. Tā darīju arī es. Ja jaunais dakteris sāk darbu, bet pašam nav nekādu personisko iekrājumu, veicas pagrūti, jo projekta nauda ir jāsagaida. 

Vai komanda praksē palika iepriekšējā? 

Jā, un arī tas pieskaitāms lielajiem plusiem. Man ir jaukas, gudras kolēģes — māsiņa Svetlana Ivanovska un ārsta palīgs Astrīda Zelča, abām ir pieredze neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādēs un abas labi zina pacientus, tāpēc, ja manis nav uz vietas, zinu, ka pacientus atstāju drošās rokās.

Satraukuma deva pirmajos mēnešos bija diezgan liela, jo pacienti nezināja, ko gaidīt, bet man gribējās, lai cilvēki saprot, ka viss būs kārtībā. Šķiet, personāls bija vairāk uztraucies nekā es — vai gribēšu viņas paturēt. Liels paldies viņām, ka viņas man ir, ka esam sastrādājušās. Māsiņa ir izdienas pensijā neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, bet pieredze jau saglabājas, viņa palīdz koordinācijas darbā ar pacientu kartītēm, ar skrīningu, aicina uz vakcināciju. Ārsta palīgs arī šobrīd strādā dažas dežūras neatliekamās palīdzības brigādē, un arī uz viņu varu paļauties, ka veiks manipulācijas: paņems analīzes, uzliks pacientiem sistēmas. 

Cik gludi noritēja prakses pārņemšanas process?

Ļoti veiksmīgi sakrita laiks, kad daktere Muraškina izteica piedāvājumu — dakterei pagājušā gada beigās beidzās ģimenes ārsta sertifikāts, bet man dekrēta atvaļinājums. Lai izpildītu individuālās kompensācijas piešķiršanas noteikumus un daktere Muraškina varētu tai pieteikties, mums pēc Veselības ministrijas noteikumiem bija kopā jānostrādā vismaz mēnesis. Tad sekoja sava SIA atvēršana, visu saistību nokārtošana ar Veselības inspekciju. Gada nogale šo procesu padarīja mazliet saspringtāku.

Atceraties savu pirmo darba dienu, kad pilnībā par visu atbildat pati? 

Lieliski atceros, jo bija haoss. (Smejas.) It kā viss strādāja, bet praktiski nestrādāja. Pacients aiziet uz aptieku, bet viņam saka, ka recepti esmu izrakstījusi ar savu pirmslaulību uzvārdu, kas nevarētu tā būt, jo neviens reģistrācijas dokuments man kā ārstam nav ar pirmslaulību uzvārdu, medikamentus saņemt nevarēja. Laboratorija nevarēja atrast manu jauno iestādi, manu pacientu analīzes nezin kāpēc aizgādāja pie dakteres Kozlovskas. Bet tie jau sīkumi. Bija neliels mulsums un neveiklība no manas un manu pacientu puses, tagad savus pacientus pēc vārda un sejas jau atceros — vismaz tos, kas nāk biežāk. Man liekas, ka mēs labi sadzīvojam.

Kā nopelnīt pacientu uzticēšanos? 

Noteikti jābūt iejūtīgam.

Pacients domā, ka viņš ir jums vienīgais, un viņam tā ir jājūtas — tajās desmit piecpadsmit minūtēs, kamēr viņš ir manā kabinetā, viņš man ir vienīgais un vissvarīgākais.

Pacientam nedrīkst rasties sajūta, ka man risināms vēl simt citu lietu. 

Īpaši par to domāju, ja atnāk mammas ar maziem bērniņiem un veci cilvēki. Lieku lietā visu, lai novērstu bērnu uzmanību, lai kreņķis par poti nav tik liels. Esmu sanesusi no mājām rotaļlietas, ko pašas bērniem vairs nevajag, sapirkusi uzlīmītes. Tas tiešām ļoti labi strādā!

Kāds ir jūsu pacients — ar kādām slimībām slimo? 

Tas, ko mācāmies augstskolā, ļoti noder, bet ikdienā daudz jāimprovizē: pacients standarta terapiju var nepanest, reizēm iedomājas, ka tā, viņaprāt, neder, un tad jādomā, kā iziet no situācijas, kā pārliecināt pacientu, lai nozīmēto terapiju tomēr lietotu.

Ja runājam par slimībām, tagad aktuālas ir muguras sāpes — dārza darbos sacilājas smagumus, saasinās spondiloze, locītavu sāpes, artrīts. Vīrusi arī vasarā nav pavisam pazuduši. Kardiovaskulārās slimības kopā ar cukura diabētu ir numur viens. Diezgan daudziem pacientiem jāveic koronarogrāfija un citi kardioloģiski izmeklējumi. Onkoloģiskās diagnozes parādās arvien vairāk, un šajā pusgadā, kamēr strādāju, manā praksē ir arī pirmreizēji diagnosticēta vēža gadījumi, kāds ar šo diagnozi jau ir aizgājis aizsaulē. Jāatzīmē, ka visiem maniem onkoloģiskajiem pacientiem anamnēzē ir smēķēšana — tā nav tikai teorija, praksē novēroju šo saistību. 

Cik bieži dodaties mājas vizītēs? 

Katru nedēļu. Daļa manu pacientu mīt Viļakas pansionātā, viņiem vienlaikus ir vairākas slimības — pēc insulta, gūžas lūzumiem, saasinās hroniskās. Arī pie jaundzimušajiem braucam.
Protams, ģimenes ārsts mājās neko daudz nevar izdarīt, bet pacientiem ir ļoti svarīgi, ka par viņiem rūpējas tad, kad paši nevar atnākt. Iejūtīga attieksme ir ļoti būtiska. 

Kādus pakalpojumus pacientiem piedāvājat uz vietas?

Izpildām standarta procedūras: ņemam analīzes, taisām kardiogrammas, diezgan bieži liekam arī intravenozās sistēmas. Gadās, ka saasinās hroniskā slimība, bet pārliecināt pacientu, ka vajadzētu doties uz slimnīcu, ir grūti. Šad tad dzirdu frāzi: gribu nomirt mājās. Ja problēma nav akurāt akūta, mēģinām uz vietas savus pacientus sačubināt. Finansiāla ieguvuma mums no tā nav, tā vairāk mūsu iniciatīva pacientu labā. Jā, šī terapija nav nekāda raķešu zinātne, bet lielākā daļa pacientu saka, ka jūt uzlabojumu. Iespējams, injekcijas nostrādā psiholoģiski labāk nekā tabletes. 

Ar eksprestestiem neaizraujamies, jo ar finansēm ir, kā ir, bet nākamajā rudens—ziemas sezonā man ir plānā tādus iegādāties, piemēram, vairāku respiratoro infekciju diagnostikai.

Kāds ir jūsu sapnis par ideālo ģimenes ārsta praksi? 

Kādreizējā Viļakas poliklīnikā agrāk bija dažādu speciālistu kabineti, laboratorija, pat rentgens. Pašlaik te nav gandrīz nekā. Ir mana un manas kolēģes ģimenes ārstes Alinas Stubailovas prakse. Esam blakus, un tas ir forši, jo varam viena otru aizstāt. Vēl šajā ēkā strādā divi zobārsti, bet abi pieklājīgā vecumā, visticamāk, ļoti ilgi nestrādās, kaut kabinets ir ļoti labā stāvoklī. Vēl ir masiera un skaistumkopšanas kabinets. Pašlaik Balvos ir endokrinologs, kardiologs un arī citi speciālisti, tomēr jāpatur prātā, ka viņi noveco, bet aizstājēju atrast grūti. Psihiatra ziņā mums ir bēdu ieleja — daktere, kas strādāja Gulbenē, devās pensijā, tagad divreiz mēnesī uz Balviem brauc dakteris Raivis Logins, un varat iedomāties, cik ātri aizpildās pieraksts. Priecē, ka drīz no dekrēta atvaļinājuma atgriezīsies neiroloģe. Ļoti trūkst bērnu speciālistu — bērnu neirologa, bērnu psihiatra, bet viņu gan trūkst arī Rīgā.

Man patiktu, ja šī ēka kalpotu vairāk kā veselības centrs ar speciālistu pieņemšanām. Ja saku pacientiem, ka jābrauc uz Rīgu, daudzi man atbild, ka to nevar izdarīt. Nav transporta vai nav kur Rīgā palikt. Reizēm gadās, ka atsakās pat braukt uz Balviem dažādu apsvērumu dēļ, kas ir divdesmit minūšu attālumā. Labi, ka ir Balvu un Gulbenes slimnīca, kas zināmā mērā nosedz daļu no pacientu vajadzībām. Analīzes ņemam, bet no laboratorijas tām pakaļ brauc divreiz nedēļā — otrdien un piektdien, taču reizēm rezultātu vajag ātri un ne visi pacienti var aizbraukt uz Balviem. Ļoti žēl, ka analīžu nodošanas punkta Viļakā vairs nav.

Cik daudz ģimenes ārsts var risināt psihiskās veselības problēmas?

Neteiktu, ka manas zināšanas psihiatrijā ir ļoti lielas, bet ar bāzes lietām, piemēram, trauksmi, depresiju, strādājam pēc vadlīnijām. Taču ir situācijas, kad esmu izdarījusi visu savas kompetences ietvarā, bet pacientam nekļūst labāk. Tāpat šizofrēnijas pacientam medikamentus nozīmē ārstējošais speciālists, es nevaru bezgalīgi pagarināt receptes, ja pacients nekontrolē savu stāvokli pie psihiatra. Gados vecākai populācijai, kam ir demences problēmas, arī vajadzīga multidisciplināra pieeja, nevaram tikai ārstēt ar antidepresantiem. 

Kādu zināšanu ikdienā pietrūkst, ko gribētu vēl apgūt?

Pie daktera Karla kursos mācījos dermatoskopiju — dermatoskops ir ielikts iegādājamo ierīču sarakstā.

Ja būtu neierobežots laiks un resurss, gribētu apgūt ultrasonogrāfiju. Ja atnāk pacients ar sāpošu vēderu, tā ir fantastiska ierīce, lai ātri saprastu, vai tas ir kas nopietns vai tikai funkcionāli traucējumi. 

Kas ir trīs galvenie pamatprincipi vai vērtības jūsu uzņēmumā? 

Man ļoti svarīga ir kārtība. Tas attiecas ne tikai uz uzņēmuma vadīšanu, bet ikdienas darbu — man grūti strādāt, ja apkārt haoss.

Kārtībai jābūt uz rakstāmgalda un papīros, neko nedrīkst nokavēt, aizmirst. Tāpēc vajadzīgs arī labs grāmatvedis. Un vēl vajadzīga laba komanda — labi darbinieki, un man tādi ir. Man svarīgs darbinieku atbalsts un tas, ka viņi attaisno uz viņiem liktās cerības. Mēs labi sapratāmies jau no paša sākuma, kaut vecuma ziņā mums ir prāva atšķirība. Pusdienlaikā kopā dzeram kafiju, izstāstām, kā kurai iet — viņām mazbērni, man bērni viņu mazbērnu vecumā, esam uz viena viļņa. Arī iepriekš, kad strādāju pie Dr. Līgas Koz­lovskas, ar visiem labi sapratos. Varbūt tas atkarīgs no paša komunikācijas spējām. 

Un kas ir izaicinošākais prakses vadīšanā?

Visizaicinošākais ir nepalaist kaut ko garām simts e–pastu jūrā. Ir jāizlasa un jāizfiltrē informācija, vai vajag tūdaļ izpildīt vai tikai jāpieņem zināšanai. Jaunas vadlīnijas, testēšanas algoritmi, pasūtījumi, dokumenti, rēķini... Cenšos neko neatlikt, nesakrāt darbus, aizsūtīt dokumentus grāmatvedei, uzreiz visu samaksāt. 

Un kas padodas vislabāk?

Uzturēt kārtību. Tā laikam man raksturīgākā īpašība. Arī mājās man svarīga kārtība — pat ja būšu nogurusi, grīdu izmazgāšu. (Smejas.) Man ļoti svarīgi, lai telpa nav haosā, citādi nespēju funkcionēt. Vispirms visu sakārtošu un tikai tad strādāšu. Piemēram, ja jāraksta iesniegumi invaliditātes piešķiršanai uz DEĀK, cenšos visu izdarīt laikus, lai nav situācijas, kad atnāk cilvēks un neesmu to paveikusi. Tad man neērti pacienta priekšā.

Kā sokas ar līdzestību? Pacientus pabiedējat vai ilgi skaidrojat?

Taktika atšķiras. Ir pacienti, kuriem jāpasaka stingri: jums ir aritmija, un, ja nedzersiet zāles, dabūsiet, piemēram, insultu, neviens nezina — kad, bet dabūsiet. Tad ir tādi, ar kuriem tā tieši nevar, vajag draudzīgāk, jo citādi iecirtīsies. Pieeja jāmeklē katram.

Slidena tēma ir vakcinācija — nav daudz tādu pacientu, kuri paši vai bērnus negrib vakcinēt, bet pa kādam gadās. Esmu ļoti daudz domājusi, kā runāt ar pacientiem, kas negrib vakcinēties. Manuprāt, neder uzbrūkoša taktika. Strādā, ja iejūtīgi pavaicā, kāpēc negrib vakcinēties, kur ko izlasīja un vai varam aprunāties par šo tēmu, varbūt kaut ko ne tā sapratis. 

Vēl svarīgs aspekts laukos — “man kaimiņiene teica”. Bieži jāatspēko: ar zālēm ar kaimiņiem nedalāmies! Gadās, protams, ka neatrodam kopīgu valodu, tad kartītē ierak­stām, ka pacients atsakās lietot, piemēram, statīnus, pacients parakstās, ka tā teicis.

Ja vaina nenopietna, tad, protams, var ārstēties ar alternatīvām metodēm, bet tiem, kas vēzi mēģina ārstēt, piemēram, ar tējām, mēģinu izstāstīt, cik liels risks tas būs.

Un kam vaicājat padomu, ja nezināt, kā rīkoties? Ir sava čata grupiņa?

Jā, tāda arī ir. Mēdzu teikt: man kauna nav, zvanu bieži, jo ieguvēji esam visi. Mani kursabiedri ir gudri dakteri — zvanu viņiem. Kādu brīdi rezidentūrā strādāju Gulbenes slimnīcā, arī tur saglabājušies kontakti ar ārstiem. Ja kāda sarežģītāka kardiogramma, aizsūtu dakterei, kas tās apraksta, tā kopā kliedējam šaubas.

Nezinu, vai ar pieredzi un gadiem tas mainīsies, bet pašlaik es savas neveiksmes, ja kaut kas nav pamanīts laikus, ļoti pārdzīvoju.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2025.  gada augusta numurā

FOTO: no Dr. S. Feldmanes albuma