Sadzirdēt. Saprast. Darīt DACE VORSLAVA, ģimenes ārste

Pievakare, un prakse slēgta, bet pacientu zvani turpinās. “Nē, šodien jūs nevarat atnākt, jo pieņemšanas laiks ir beidzies.” “Vai arī pacients prasa izrakstīt 60 analgīna tabletes. Jau otro reizi. Ko viņš ar tām darīs?...” 

Atkal pacienta zvans. “Visiem trim mēnešiem izrakstīt, ja? Labi. Kādu devu jūs lietojat — lielo vai mazo? Aha, tad jāmaina terapija. Atnāciet, lūdzu, saliksim, kā pareizi to lietot.” Ārste piebilst: “No rīta meitenes nonstopā strādā tikai šādi. Cilvēki prasa, bet mēs nedrīkstam izrakstīt, jo valsts apmaksātajiem medikamentiem viņiem vēl nav pieejas. Skatāmies zāļu izrakstos: “Jums arī tās un tās vajag!” “Nē, tās man vēl ir…” Tas nozīmē, ka nav lietotas… Tam, kurš pats nav šajā jezgā iekšā, grūti saprast mūsu sarunas.”

“Šo drīkst saukt par vecu prakses vietu, jo tā atvērta 1999. gadā,” skaidro Dr. Dace Vorslava. “Biju viena no pirmajām, kas ieguva ģimenes ārsta specialitāti. Jā, šī prakse ir iekārtota pēc tolaiku standartiem, bijušajā trīsistabu dzīvoklī. Jā, te nav invalīdiem pielāgotas tualetes. Un uzbrauktuvei esot jābūt lēzenākai. Bet, ja mans pacients ir invalīds, aizbraucu pie viņa uz mājām. Protams, ja kāds ļoti vēlas, ar palīgu tiek augšup pa uzbrauktuvi un nokļūst pie manis. Lai tagad telpas pilnībā pārveidotu pēc jaunākajiem noteikumiem, nepieciešami tādi līdzekļi…”

Kas mums par jums jāzina, lai būtu vieglāk saprast? 

Rīgas Medicīnas institūtu beidzu kā ftiziatre, plaušu slimību speciāliste jeb tuberkulozes ārste. Nokļuvu Liepājas slimnīcā. Tur mani kā tādu slīcināmu kaķēnu iemeta ūdenī. Pēc diviem gadiem iecēla par Liepājas slimnīcas Tuberkulozes nodaļas galveno ārsti. Tur nostrādāju piecus gadus. 

Tik strauja karjera augstskolas absolventam!

Šausmas tās bija, nevis karjera. Mums abiem ar vīru bija sarunāts darbs Valmieras slimnīcā. Minūtes desmit pirms ieiešanas valsts sadalē uzzinām, ka [Veselības] ministrija nav piešķīrusi mums vietas Valmieras slimnīcā. Piedāvāja vietu Ventspilī vai Liepājā. Par Ventspili zinājām, ka tur gaiss nejauks, jo ostā notiek minerālmēslu pārkraušana. Dažu minūšu laikā izlēmām: brauksim uz Liepāju. Esmu vistīrākais čangalis, kas dzimis Rēzeknē, bet pēc tam dzīvojis Skultē. Laikam tikai jaunībā to var tā uztvert — ja plāni jāmaina, darām to! Man piedāvāja ftiziatra vietu, vīrs tika nozīmēts par poliklīnikas galveno ārstu. Līdzi nāca sadzīves labumi — vieta mazģimeņu kopmītnē, bērnudārzs meitiņai. Viss it kā labi, bet situācija ar mūsu meitu, kura piedzima vājdzir­dīga… Un vienīgā skola Latvijā, kur mācīja šādus bērnus, bija Valmierā. Tāpēc tik ļoti cerējām uz darbavietu tur, jo stimuls bija meitas nākotne.

Iesaistījās mani vecāki, un meita sāka mācīties Valmierā. Mani vecāki veda viņu no Skultes uz Valmieru un atpakaļ. Savukārt mēs ar vīru darījām visu, lai atrastu piemērotu darbu Valmierā. Nekādas leiputrijas. Vīrs sāka strādāt Slimokases nodaļā Valmierā. Es pusgadu dzīvoju bez darba. Tad Valmieras slimnīcas vadību uzņēmās dakteris Juris Jakovins un pieņēma mani darbā par ftiziatri. Tai laikā strauji mainījās astmas terapija, parādījās jaunas ārstēšanas metodes un tehno­loģijas.

Vecie dakteri baidījās izrakstīt inhalatorus, es uzreiz sāku ar jauno terapiju. Bija fantastiski panākumi. Pacientu skaits palielinājās. Godīgi — tie panākumi nebija tikai manējie, bet laba sakritība laikā un metodēs. 

Skaidrībai — savulaik žurnāla “Sieviete” galvenā redaktore Monika Zīle, arī literāte un lugu autore, palepojās, ka viņas radiniece, ārste, tik veiksmīgi strādājot Valmierā. 

Monika bija mana māsīca. Abas īsti čangaļi, jo mūsu tēvi bija brāļi, no Rēzeknes. Brīvi runāju latgaliešu valodā. Nesen pacientos man pierak­stījās viena tantīte, kas pārcēlusies uz Vidzemi no Kārsavas puses. Kā jau Latgales cilvēkam — viens vārds latviski, otrs latgaliski. Kad viņai skaidrā latgaliešu valodā pretim saku: nazamūkīs! [nemokies] — viņa apstulbst. Tagad sarunājamies tikai latgaliski. Viņa ir tik apmierināta, ka visu var izstāstīt un es saprotu viņas teikto. 

Manas saknes manā zemē?  

Mūsu — latgaliešu Jačuku dzimta — ir kupla un stipra. Mans tēvs bija jaunākais bērns deviņu bērnu ģimenē. Latgalē dzīvo brālēni, visi citi radi. Ar viņiem saglabāju visciešākos kontaktus. Un uzskatu — tas, kas tev nācis no bērnības, ir vislielākā bagātība. Man nekad nav bijušas problēmas ar runā­šanu latgaliski, ar kautrīgumu. Vienmēr esmu gājusi sabiedrībā ar apziņu, ka mana izcelsme ir mana bagātība. Ja atceramies, Monika Zīle vienmēr uzsvēra savas latgalietes saknes kā tādu karogu. Kā stiprumu, kas nāk no dzimtas.

Vai mediķa gēns jums arī dzimtas hronikā ierakstīts?

Nē. Nesaprotu, kā tā var būt, bet visā savā brandžā esmu vienīgais mediķis. Toties, kopš sevi atceros, zināju, ka būšu ārste. Mani vecāki bija skolotāji. Man atstāstīja, kā esot spēlējusi ārstos: lelles, rotaļu lāčus un suņus ārstējusi. Atceros, ka man bija maziņa plastmasas špricīte. Nošpricēju tās lelles slapjas. Norāvu lellei galvu, izlēju ūdeni un dakterēju atkal. Kad skolā bērniem prasīja par nākotnes sapņiem, vienmēr zināju atbildi — būšu ārste! Bet ko darīsi, ja netiksi Medicīnas institūtā? Kā, ko darīšu? Es tikšu! Tiku. Un kļuvu. 

Kam bija jānotiek, lai ftiziatrs kļūtu arī par ģimenes ārstu?

Liepājas laikā pirmo reizi izskanēja ideja par ģimenes ārstiem. Es arī pieteicos apmācībai. Pie mums brauca speciālistu komanda, notika lekcijas, nodarbības. Neatceros precīzi, šķiet, bija jānokārto kādi piecdesmit eksā­meni, lai dabūtu ģimenes ārsta sertifi­kātu. Toreiz vēl nedaudz šaubījos — vajadzēs, nevajadzēs? Bet kāpēc neizmantot iespēju?

Valmierā ierados kā pilntiesīgs pulmonologs, taču arī ar ģimenes ārsta sertifikātu.  

Un tad Valmierā plānoja atvērt vēl vienu ģimenes ārsta praksi…

Bija izsludināts konkurss ģimenes ārstiem, lai dabūtu finansiālu atbalstu prakses veidošanai. Piedalījos. Un vinnēju sākuma kapitālu. Labi, ar to pietiktu dažām jaunām durvīm… Gāju uz Valmieras domi un lūdzu palīdzību telpu atrašanai. Jau strādāja doktorāts Burkānciemā, otrs bija Apiņa ielas rajonā, bet Jāņparkā nebija. Man piedāvāja divistabu dzīvokli daudzdzīvokļu mājas otrajā stāvā, kas diemžēl nederēja ģimenes ārsta praksei. Bet bija lielāks dzīvoklis ar parādiem pirmajā stāvā. Vienojāmies — ja nomaksāšu īrnieka parādus, varēšu samainīt viņa dzīvokli pret trīsistabu pirmajā stāvā. Dome palīdzēja sakārtot dokumentus un piešķīra kredītu telpu pārbūvei. Sameklēju otru ģimenes ārsti, un kopā abas kādos desmit gados nomaksājām kredītu. 

Kā atradāt kolēģi un savu komandu? 

Uzrunāju dakteri Verovkinu: varbūt vēlies strādāt ar mani, taisām jaunu doktorātu! Viņa labprāt piekrita. Daktere pēc pamatspecialitātes bija pediatre. Savukārt man bija pieaugušie. Strādājām paralēli — es no rīta, viņa pēcpusdienā. Lai varētu sadalīt pacientu plūsmu, īpaši gripas vai citos vīrusu uzliesmojumu gadījumos. 

Tagad manā praksē ir aptuveni divi tūkstoši pacientu. Pietiekami? Atkarīgs no tā, kā strādā. Ja neatbildi uz telefona zvaniem, ja nečeko WhatsApp, neatbildi uz e-pastiem, varētu būt arī vairāk. Bet, ja centies atbildēt uz visām ziņām, kas iesūtītas… Esmu ģimenes ārsts, kurš ceļ tālruņa klausuli jebkurā stundā. 

Atceros, kad sākām meklēt māsiņas, likām sludinājumus, uzrunājām caur paziņu paziņām. No dažām nācās šķirties, jo nesaskanēja mūsu priekšstati par darba ētiku un disciplīnu. Šobrīd esam, manuprāt, labākā iespējamā komanda. Ir ārsta palīgs Iveta Priedīte, kas sākotnēji bijusi ātrās palīdzības feldšere. Tātad ar ātro rūdījumu. Kolosāla pieredze! Viņai ir pazīstami visi akūtie stāvokļi. Atšķirībā no manis, kurai tie ne tik ļoti zināmi. Savukārt man ir skaidra visa pārējā ikdiena. Reģistratore Zanda Priedīte ir cilvēks ar divām augstākajām izglītībām kultūras nozarē, kurā šobrīd nav viegli atrast darbu pat Valmierā. Viņa prot tik gaumīgi noformēt prakses telpas! Allaž kaut ko jaunu izdomā atbilstīgi gadalaikam vai svētkiem. Man ir ļoti paveicies ar komandu — inteliģenti, sirdsgudri un profesionāli darbinieki!

Pacienti uz pieņemšanu te negaida nedēļu rindā. Ja ļoti vajag, tiek šodien. 

Ģimenes ārsts ir kā universālais kareivis, kuru var sūtīt gan uz pirmajām līnijām, gan uz aizmuguri, kurš paliek, kad citi aizlavās. 

Tā šobrīd ir. Ģimenes ārsts ir puļķis, ar kuru aizbāž visus caurumus, visu nesakārtoto veselības aprūpē. Tajā piedalos 38 gadus, kopš 1988. gada, kad pabeidzu Medicīnas institūtu. Mēdzu pasmieties, — ah!, ja veselības ministrs manā darba dzīvē ir jau n-padsmitais, man ir diezgan vienalga, ko viņš reformē. Drīz nāks nākamais. Un sāks no jauna. Bet es un mana komanda paliksim. Strādāsim. 

Vai pamanāt, kā mainās uzstādījumi, prasības, normatīvi? 

Protams, katram kaut kas savs. Dariet tā un tā, citādi ziņosim [Veselības] inspekcijai! Vai es, vai manas kolēģes esam tautas ienaidnieces? Pacients, lai ātrāk tiktu pie rezultāta, aizgājis pie privātās prakses ārsta, nāk pie manis ar pieprasījumu nosūtīt uz dažādiem izmeklējumiem. Bet pēcāk saņemu uzraugošās instances rēķinu izdrukas ar komentāru — skatiet, kā esat pārtērējusi “laboratorijas naudu”! Vai nesūtīsim pacientus uz analīzēm? Vai nesaprotam, kāpēc konkrētais izmeklējums vai analīze nepieciešama? Lai es varētu turpināt strādāt — ārstēt savu cilvēku. 

Kompensējamo medikamentu izrakstu tagad esam spiesti čekot, nedrīkstam izrakstīt pirms noliktā laika. Pacientam [zāļu] kastīte pazudusi. Zvana, raud, draud. “Nē, nevaru izrakstīt, tev vēl mēnesim jāpietiek. Meklē, kur kastīte aizkritusi!” Ar sistēmu, kopš ieviesa aktīvās vielas nosaukumus medikamentu izrakstā, iestājies… haoss. Izrakstu medikamentu ar aktīvo vielu. Aptiekā viņam izsniedz lētāko, ja pacients negrib vai nevar piemaksāt starpību. Rezultātā nemaz īsti nezinu, kādu medikamentu mans pacients lieto. Viņš atnāk un stāsta, ka “jaunās” tabletītes nepalīdzot, esot slikti. “Kas ir jaunās?” — “Nezinu, tādu sarkanu kastīti iedeva…”