Sarežģīta, bet tāpēc interesanta. Edīte Lazovska
Profesija man nekad nav bijusi problēma. Kopš sevi atceros, pilnīgi skaidri zināju, ka būšu ārste. Un man ļoti patika dejot. Septiņu gadu vecumā pati aizgāju pierakstīties deju pulciņā un nostādīju māti fakta priekšā: tev baletskolā būs jāmaksā 20 lati mēnesī. Un mierināju viņu, lai neuztraucas, jo ārsts strādā dienā, bet dejošana notiek vakaros, tātad darbu nekavēšu. Mamma bija spiesta samierināties, jo stingri paliku pie sava. Vēlāk iepatikās arī pedagoģija un vēsture, bet medicīna bija pāri visam. Dejoju vēl ilgi, kamēr šī kaislība nomira dabīgā ceļā. Palika tikai medicīna. Un mīlestība. Varbūt tā arī izārstēja manu vēlēšanos dejot. 
Vai mīlestībai vārds bija Ilmārs?
Jā, Amora bulta mums trāpīja 3. kursā. Kā šodien atceros - sēdējām katrs savā auditorijas stūrī, saskatījāmies un... klikšķis! Kā viņš mani ķircināja un kaitināja! Meta man ar kaut kādām papīra bumbiņām. Starpbrīdī saņurcīju koppapīru un ar to nosmērēju viņam seju. Meitenes teica - kas mīlējas, tas ķīvējas. Vēlāk Ilmārs teica, ka mani ievērojis jau 1. kursā pirmajā dienā, kad esot satikušies pie franču valodas saraksta. Bet skolotāja neieradās un mēs aizgājām katrs uz savu svešvalodas grupu. Līdz atkal satikāmies citā grupā 3. kursā. 4. kursā viņš nāca mani bildināt. Kā tagad redzu, ar maijpuķīšu pušķīti rokā. Bet es biju stipri pārliecināta, ka mums nevajag precēties. Domāju, ka esmu par jaunu tik nopietnam pasākumam. To atcerējos mūsu kāzu 50 gadu jubilejā un teicu vīram, ka tagad viņā esmu iemīlējusies vēl vairāk nekā tad, kad precējāmies. Jo apmātībai nāk klāt cieņa, visi kopā nodzīvotie gadi, labestība. Vēl otrus 50 gadus varētu nodzīvot ar izjūtu, it kā nupat viss tikai sākas - vienkārši neizsakāma laime. 
Zviedru filozofs un zinātnieks Svēdenborgs reiz teicis - lai izveidotos par cilvēku, ļoti svarīgas ir trīs lietas. Kādā ģimenē viņš piedzimst, kāds ir viņa pirmais skolotājs, kurš ievada dzīvē, un kāda ir otrā puse, ar kuru viņš nodzīvo visu dzīvi.
Piedzimu ģimenē, kurā tēvs bija īsts vācietis, kas 1939. gadā aizdevās uz savu tēvzemi. Mana māte, tikpat īsta latviete, palika Latvijā un apprecējās otrreiz. Viņa man bezgala uzticējās un tikai dažureiz pamācīja dzīvot. Mamma, piemēram, reiz teica: meitiņ, dzīve ir ļoti īsa, nevajag to sabojāt ar sliktu garastāvokli, jo nepaspēsi to izlabot, kad dzīve jau būs pagājusi. Es pretim nerunāju, tik nodomāju: nu, mammīt, tavā dzīvē tā ir bijis, bet manā nebūs! Taču tas atkārtojas visu cilvēku dzīvē. Tomēr par nozīmīgāko skolotāju 50 gadu garumā kļuva mans vīrs.
Bet jūs abi bijāt gandrīz vienaudži!
Jā, taču viņš mani diendienā audzināja ar ārkārtīgi gudru metodi - nevis ar pamācībām, bet ar personisko piemēru. Mēs abi esam Skorpioni, un reizēm bija: kurš kuru? Esmu tāda, kas ātri "uzvelkas", bet viņš nekad neļāvās sevi provocēt. Cik ilgi "cepsies", ja pretī nestrīdas? Un par ko? Par kaut kādiem sīkumiem! Bērni neklausa, saucu, ka man apnicis visu atkārtot jau simto reizi! Ej, tiec tu galā! Viņš saka: bet tu pamēģini vēl 101. reizi. Varbūt izdosies? Nekad viņu nevarēja sadusmot. Viņš noklausījās: vai tas ir viss? "Nē, vēl viens šķīvis sekos!" Viņš: labi, es padošu arī nākamo, ja būs vajadzīgs. Sliktākais, ko dara sieviete, - teica vīrs, - mēģina atrast otra vājos punktus un tad dusmu brīdī tos izmanto, cenšoties nodarīt sāpes. Tu manus vājos punktus nekad neuzzināsi, bet es uz tavējiem spēlēju kā uz klavierēm... 
Kādā ģimenē izaug tādi vīri?
Viņš rādīja savus domrakstus, ko rakstījis 14 gadu vecumā. Lasīju un brīnījos, kur viņš ņēmis tik dziļu domu! Es varbūt savos 34 gados tā rakstītu, bet ne jau pads mit gados! Pēc apprecēšanās dzīvojām pie vīra vecākiem. Skatos: uz galda salikti papīrīši - franču valodas vārdiņi un frāzes. Man tas šķita komiski. Nē, visā nopietnībā tēvs mācoties franču valodu. Bet apkārt neviens franču valodā nerunā! Un diezin vai sa vos astoņdesmit viņš aizbrauks uz Franciju. Kāda jēga tādai nodarbei? Vīrs teica - jāmācās visu mūžu. Interesanti, ka vīrs savulaik bija svārstījies starp latviešu valodu un medicīnu. Medicīna ņēma virsroku, bet mīlestība uz valodu saglabājās. Viņu aicināja piedalīties dažādās valodas komisijās, viņš bija medicīnas terminoloģijas speciālists, rakstīja zinātniskas un praktiskas grāmatas. Mīlestību un cieņu pret latviešu valodu viņš iesējis arī manī: esmu kļuvusi neiecietīga pret valodas kropļošanu un slēdzu ārā radio, ja nevaru izturēt gramatikas kļūdas!
Dzīve 50 gadu garumā blakus tādai personībai patiešām bijusi īsta skola. Ja nebiju uz kādu paskatījusies vai kādu pasveicinājusi tā, kā vajag, vīrs teica - es atkal esot "savārījusi ziepes" un viņam ar to vajadzējis tikt galā. Saucu pretim: "Bet man nebija briļļu! Es viņu neredzēju! Es viņu neatpazinu!" Viss jau bija nokārtots. Arī praktiskas un sadzīves lietas.
Profesoram tikai dārzā nepatika strādāt. Viņš paskatījās un teica: man tevis žēl, ka tu dārzā tā ņemies, skraidi ar tiem spaiņiem un groziem. Bet tad es padomāju, ka tā tu bēdz no infarkta, tev vajadzīgas fiziskas kustības un, zini, es priecājos par tevi... 
Fiziski joprojām varu daudz ko izdarīt. Droši vien - pateicoties darbam un dārzam. Dārza darbus beidzu decembrī un sāku aprīlī. Dēla ģimene dzīvo Kanādā, mazdēli ir ļoti strādīgi, bet viņi nevar būt klāt katru dienu. Meita aizņemta savos darbos Rīgā. Ja vajag palīdzību un kāds var atbraukt, labi, bet citādi paļaujos uz sevi un pati mēģinu tikt galā.
Jums neesot nevienas kāzu fotogrāfijas!
Piecdesmitie gadi - kādas tad varēja būt kāzas un fotografēšanās! Bet 5. kursā parasti notika masveida precēšanās, jo citādi pārus nesūtīja darbā uz vienu vietu. Atceros, ka mašīna, ar kuru braucām uz "zagsu", tika kurināta kā lokomotīve. Ikdienas drēbītēs sēdējām uz grīdas starp mazām malkas šķilām, ko šoferis bēra kurtuvē mašīnas sānos. Bet vēlāk laulājāmies baznīcā. Kursabiedrenei tēvs bija mācītājs Reformatoru baznīcā. Viņš mūs salaulāja, draudzene dziedāja. Man mugurā balta, gara kleita, garais plīvurs. Ne vecāki, ne viesi, tikai mēs divi un mācītājs ar meitu.
Un pēc kāda laika Gulbenes slimnīcā sāka strādāt divi jauni ārsti Lazovski...
Jā, mēs meklējām vietu, kur vajadzīgs ginekologs un terapeits. Tā bija Gulbenes pilsētas slimnīca. Bijām atraduši arī dzīvokli, īpašas sadzīves grūtības neatceros. Ilmārs bija iestājies Medicīnas institūta aspirantūrā, turpināja studēt iekšķīgās slimības. Vīrs teica: lai cilvēks kaut ko sasniegtu, viņš nedrīkst sadalīties. Vīram patiešām medicīna bija viss, un uz tās altāra viņš lika visu. Spēja aiziet no izrādes, atsacīties no ekskursijām, brīvdienām. Mani zinātne īpaši neinteresēja. Vēlāk kursabiedrenes teica: Ilmārs nebūtu varējis tik daudz sasniegt, ja tu nebūtu mājās bijusi. Vai tad es neko nebiju dzīvē sasniegusi? Biju izaudzinājusi divus bērnus, palīdzējusi vīram. Bērni mani tincināja: vai tiešām tu neatceries, ka aizvēri durvis un teici - nedrīkst tēti traucēt, kad viņš strādā? Ka nedrīkst iet iekšā, pirms viņš pats iznācis no istabas? Jā, es sargāju, lai viņam būtu apstākļi darbam. Kas būtu iznācis, ja mēs abi tā būtu rāvušies katrs uz savu pusi? Un vairāk par zinātni mani interesēja praktiskā medicīna un pacienti. 
Kāpēc izvēlējāties ginekoloģiju?
Citas nozares šķita, kā lai to saka, nedaudz garlaicīgas, bet sieviete... Tieši ginekoloģija, nevis dzemdniecība. Ginekoloģija man šķita vairāk prognozējama, bet dzemdniecībā nekad nevar zināt, ar ko tā lieta beigsies. Neapzināti, es domāju, ka mani uz ginekoloģiju virzīja vēlēšanās iegūt drošības izjūtu. To, ko jutu mājās, savā ģimenē. Par medicīnas lietām vienmēr varēju parunāt ar vīru, viņš mani atbalstīja, iedrošināja. Lai cik dažādi reizēm ir gājis, pati sev atgādināju vīra sen, sen teikto: man nekad nav bijušas šaubas, ka tu esi man viena vienīgā, liktenīgā. Un es pat iedomāties nevarēju, ka varētu būt greizsirdīga uz vīru un ka varētu būt kāda labāka par mani - nē, es biju vislabākā, vienmēr tikai es un neviena cita! 
Internetā lasāmas atsauksmes, ko rakstījušas jūsu pacientes: "Vienkārši lieliska ārste. Gan attieksmes un izskaidrošanas, gan pieredzes ziņā", "Pēc sarunas ar viņu šķita, ka klintsbluķu kaudze no sirds būtu nost". Kā jums izdodas saprasties ar tik dažādām sievietēm?
Sieviete ir ārkārtīgi smalks radījums! Un bezgala stiprs vienlaikus. Ļoti bieži saslimšana saistīta ar ārkārtīgi intīmām lietām, par kurām es nemēdzu stāstīt. Bet sievietes novērtē klusēšanas svētumu, un tas acīmredzot palīdzējis man veidot labu kontaktu ar pārsvarā visām manām pacientēm. Pieņemšanas laikā nekad neesmu skatījusies pulkstenī. Toties esmu pārnākusi mājās trīs stundas pēc pieņemšanas. Jo man patīk praktiskā medicīna! Tad aizraujos un nejūtu laika robežas. Cik reizes esmu veikalā aizmirsusi nopirkt vajadzīgo vai vispār aizgājusi veikalam garām! Kad strādāju medicīnas skolā, meita teica - viņa nevarot ciest pedagoģiju, jo redzēja, ka, pārnākusi mājās, atkal esmu iekšā skolas darbos, kontroldarbos, lekcijās. Māra izvēlējās literatūru. Zīmīgi, ka sākumā viņa rakstīja kursadarbus par tēmām, kas saistītas ar medicīnu, piemēram, par dzemdību norisi folklorā.
Ginekoloģiskā saslimšana reizēm esot kas vairāk par tikai fizisku neveselību 
Atnāk paciente - viņai esot kaunuma utis. Vīrs sievai stāstījis, ka pirtī nejauši samainījis skapīšus un uzvilcis sveša vīrieša bikses. Kurās tad bijušas nodevīgās utis... Skaidri zinu, ka šo slimību var dabūt tikai tiešā kontakta ceļā. Bet saku - iespējams. Mājās jautāju savam vīram viņa viedokli, vai tomēr nevajadzēja pacientei izskaidrot situāciju un atklāt patiesību. Ilmārs atbalstīja manu nostāju, ka nebiju kategoriska un nesāku problēmu izskaidrot strikti medicīniski, jo - ja tas vīrs atgriezies, nav nozīmes, kur viņš bijis. Ja vīrs atgriezies, viņam, visticamāk, tā nav bijusi mīlestība, tikai īslaicīga aizraušanās, mirkļa apmātība. Bet sievietei to varētu būt grūti saprast un piedot. Galvenais - vīrs ir atnācis atpakaļ, sieva izveseļojusies. Un laulība saglabāta.
Cita mana paciente ārstēja neauglību. Viņas vīram bija mīļākā, jaunāka meitene. Vīrietis nevarēja izšķirties starp abām sievietēm un braukāja no vienas pie otras. Līdz cieta avārijā un nokļuva slimnīcā. Ciemos iet abas. Satiekas, bet godam izturētas abas, nekādas histērijas. Vīrietis izveseļojās un turpināja ceļot. Bet Dievs nav mazais bērns, un esmu pārliecināta, ka nekas dzīvē nepaliek nesodīts. Vīrietis vēlreiz iekļūst avārijā - uz dzīvību un nāvi. Meitene nav muļķe, izvērtē padzīvojuša vīrieša iespējas: ja nu izdzīvo, bet paliek invalīds... Notiek brīnums: abas ir palikušas stāvoklī, aptuveni vienā laikā! Kā romānā. Vīrietis guļ slimnīcā. Meitene viņu vairs neapciemo, brauc tikai sieva. Vīrietis atlabst. Un abas dzemdē aptuveni vienā laikā. Zinu tik to, ka meitene no vīrieša ir pilnīgi izšķīrusies, viņš palicis ar sievu. Sieva teica: labāku vīru un tēvu nevarot vēlēties. Acīmredzot viņš bija novērtējis savu sievu, to, ka viņa izturējusi pārbaudījumus, ka neklaigāja, nerīkoja histērijas.
Izklaigāties ir vieglāk...
Cik esmu vērojusi, dzīvi cilvēkiem visvairāk sagandē pārmetumi. Senas lietas, seni notikumi, ko dusmu reizē atkal ceļ augšā. Man vīrs nekad neko nepārmeta. Ja zvanīja tālrunis un sauca mani, viņš ieteica izslēgt gāzi, lai piens nepāriet pāri, kamēr runāju. Ja tomēr pārlaidu pienu, viņš nekliedza: "Atkal katliņš piededzis!" Viņš teica: man arī tā gadās, izmazgāsim plīti, tas nav nāves grēks.
Bet sievām, kad viņas gatavo pārmetumus saviem vīriem, vispirms vajadzētu paskatīties spogulī - vai pati esi bez kļūdām? Par ko lai tevi mīl? Ja uz jums sāk kliegt, jums iekšā rodas pretestība. Bet ja klusi pajautā: nu, kāpēc tu izrīkojies tā? Man ir tāds kauns, ka nekad otrreiz tā vairs nedarīšu! Tiesa, pretim vajag būt cilvēkam, kas ir tāpat audzināts un to saprot. Ja bērns izaug vidē, kur nav pieņemts kaut ko izskaidrot, nepaceļot balsi, viņš pieņem, ka ir pareizi kliegt un sist, jo tikai tad ir īsti... Man nav bijis kauns atvainoties saviem trīs un četrus gadus vecajiem mazbērniem, kad esmu kaut ko izdarījusi aplam. Un bērns rīkojas tieši tāpat - iemācās dzirdēt, iemācās atvainoties. Vīrs vienmēr atrada kādu iemeslu, lai atnestu man ziedus. Un tagad to dara bērni un mazbērni! Ne tāpēc, ka Ilmārs būtu mācījis - jāaiznes omītei sarkanas puķītes. Nē! Viņi paši to redzēja. Tā ir audzināšana. Audzināšana un izglītība ir visa pamats!
Neatceros autoru, kurš teicis - cilvēks garīgi nomirst ar pēdējo "kāpēc?". Vai tas nav briesmīgi, ja cilvēku nekas vairs neinteresē, ja galvā nekā vairs nav, tikai ēstgriba? Cilvēkam var būt 90 gadi, bet viņš ir garīgi dzīvs, ja iekšā joprojām ir šis "kāpēc?". Savai pacientei, brīnišķīgai dāmai ap 40, stāstu, ka vairāk jāēd dārzeņu salāti. Tas esot tik sarežģīti! Nemaz nav sarežģīti, sarīvējiet saknītes uzreiz lielāku daudzumu, lieciet ledusskapī, nebūs katru reizi jārīvē un pietiks visai nedēļai. Dāma ņem papīru - esot jāpieraksta, jo esot jau tik veca, ka neko nespējot atcerēties. Mana mamma teica: "Vecas ir tikai pilsdrupas, sieviete nekad nav veca." Kāpēc sevi jānoniecina?
Esat sevi apliecinājusi arī pedagoģijā, lasot lekcijas topošajām vecmātēm.
Ilgus gadus strādāju 1. medicīnas skolā Tomsona ielā. Vīrs ļoti gribēja, lai neesmu tik noslogota pamatdarbā poliklīnikā, lai vairāk laika pavadu mājās, ar bērniem. Arī pati to gribēju, skolā bija vasaras brīvlaiks. Atceros pirmās lekcijas - ceļi trīcēja, skatījos pulkstenī un vēlējos, kaut ātrāk viss beigtos, drausmīgi!
Beigās - pilnīgi pretējas izjūtas. Kaut kur izlasīju tēzi par to, kad sākas īsts pedagogs - kad jūti nevaldāmu vēlmi visu, kas ir tevī, atdot otram, bez robežām, bez atlikuma. Ar mani bija tieši tā! Esmu dzirdējusi, kā pedagogi mudina: mācieties medicīnu, tiksit tālāk institūtā, pēc tam būs karjera ministrijā, varēsit sapņot par ministra vai pat prezidenta krēslu. Bet es teicu - nevajag tik daudz domāt par karjeru! Mācieties ne tikai medicīnu, bet mācieties dzīvi, izglītojiet sevi, izglītojiet savu dvēseli, lai jums ir ko dot saviem bērniem, kuri gribēs visu zināt. 
Ar audzēknēm veidojās labs kontakts arī ārpus skolas. Braucām ekskursijās, atceros, kā Ēdoles pilī palikām pa nakti - ar visiem spokošanās jociņiem. Vedu savas meitenes uz mākslas muzeju, Daudzas, lauku bērni, tādā muzejā bija pirmo reizi, pirmo reizi mācījās skatīt izstādes. Esmu stipri pārliecināta, ka vismaz kaut kas viņās aizķērās arī no mākslas pasaules. Visos "tumšajos" laikos svinējām Ziemassvētkus. Izkārtoju tā, ka pēdējā lekcija notiek 24. decembrī. Neviens man nedrīkstēja aizliegt šai dienā izlikt atzīmes. Bet tās izliku piparkūku formā! Iepriekšējā vakarā mājās izcepu piparkūku ciparus, pārsvarā pieciniekus un četriniekus. "Atzīmi" noliku katrai meitenei uz sola, blakus kartupeļa pusītē iespraustu skujiņu un svecīti. Aizvilku aizkarus logiem, uzliku klasisko mūziku. Daudzas meitenes pēc tam rakstīja paldies, ka tie esot bijuši pirmie Ziemassvētki viņu mūžā! Man šķiet svarīgi jebkurā profesijā, ne tikai medicīnā, lai cilvēki iemācās cilvēcību un lai attīsta labāko, kas snauž katrā.
Ar kādām izjūtām sagaidāt Jauno gadu?
Pirmie Ziemassvētki bez Ilmāra bija ļoti skumji, vienas asaras. Bērni piezvana, protams. Daudzi piezvana aiz cieņas pret manu vīru. Viņam esmu bijusi kā rāmis gleznai. Kad gleznas nav, rāmis sabrūk. Tas ir normāli, tas pieder pie attīstības. Dakteris Māris Pļaviņš, vīra bijušais skolnieks, atceras, piezvana. Imants Lancmanis piezvana. Daudz jau nevajag, tik to ziņu, ka vispār kāds atceras. Mans vīrs šai ziņā bija ārkārtīgi uzmanīgs - ja kāds atsūtīja apsveikumu, tūlīt pateica paldies, atcerējās tos cilvēkus, kuriem kāda problēma, ja kādam saslimšana, painteresējās, apvaicājās. Viņš atstāstīja gadījumu - sēdējis Organiskās sintēzes institūtā un gaidījis tā direktoru akadēmiķi Solomonu Hilleru. Uzgaidāmajā telpā ienāk Hillers, pieiet pie apkopējas, padod roku un apsveicinās. Vīrs teica - viņš to skatu neaizmirsīšot. Tāpat atceros mūsu nodaļas vadītāju dakteris Grajevski. Pirmdienas rītos, kad atnācām uz darbu, katram paspieda roku un apvaicājās, kā svētdiena pavadīta, kā bērni jūtas. Neesmu droša, vai viņš vispār zināja, kādi kuram bērni... Bet tāda nedēļas pirmā diena labi ievadīja darbā.
Beidzamos gadus pirms vīra aiziešanas Ziemassvētkus svinējām Saulkrastos kopā ar Ģelžu pāri. Tad vairs nebija Ilmāra. Un drīz nebija arī Modra. Tagad neeju nekur, pirmajos Ziemassvētkos pasēžu viena, domās sarunājos ar saviem mīļajiem. Dzīve ir sarežģīta, bet tāpēc ļoti interesanta. Mēs jau gribētu, lai mums vienmēr būtu mīlestība un bagātība, bet ir jāsamierinās ar to, ka tās vairs nav. Man ļoti palīdz sajūta, ka vīrs ir joprojām līdzās, un es daudz ko daru viņa vārdā. Dzīvošana ar Ilmāru mani pieradināja būt fatālistei. Esmu pārliecināta, ka mēs ar vīru mūžībā vēl satiksimies. Kādreiz pārrunājām, kā tas būs, uztraucos, kā es viņu tur pazīšu starp miljardiem... Vīrs mierināja, lai esot pilnīgi mierīga, jo mani viņš noteikti atradīšot. Un vēl es priecājos, ka mūžība ir vieta, kur cilvēks nekad neielīdīs, to neizpētīs un nevarēs sabojāt.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva