Sirds revolūcija. Invazīvais kardiologs Kārlis Trušinskis
Latvijas kardiologi ir augsti atzīti daudzviet pasaulē. Jūtaties piederīgs šai elitei? Kāds bija ceļš uz to?
Tas ir bijis nejaušību un likumsakarību mikslis. Es nevarētu teikt, ka būtu kādā baigajā spicē. Turklāt - tā spicē būšana ir mainīga. Bet vispār esmu ieguldījis ļoti daudz darba, Kardioloģijas centrā neviens neko nav panācis bez liela darba. Te katram aiz muguras ir daudz negulētu nakšu, darba vakaros un brīvdienās, daudz darba, par kuru nemaksā, daudz iztērētas enerģijas un izsīkuma brīžu. Tas ir absolūti nenormēts ieguldījums. Bet slimniekam, kas pie mums nokļūst, nav svarīgi, kas ir spicē, viņam svarīgi - kādu vidējo aprūpi saņems vidējā diennakts laikā no cilvēkiem, kas te būs konkrētajā brīdī. Ne velti saka: aprūpes sistēma ir tik stipra, cik stiprs tās vājākais posms.
Par labu medicīnai izlēmu 15 gadu vecumā. Manas vecmāmiņas daudz slimoja, es grozījos slimnīcās, un kaut kas tajā baltajā halātā šķita aizraujošs. Varbūt toreiz tas bija vairāk fetišs - ārsti izskatījās "balti un svarīgi", tad vēl pretnostatījums, kas arī šobrīd medicīnā diemžēl ir aktuāls - "mēs" un "viņi - ķiteļcilvēki"... Pret vecāku gribu aizgāju līdzi klasesbiedram uz medskolu Stradiņa slimnīcā, 15 gadu vecumā sāku šajā pašā centrā strādāt par sanitāru, tad māsu, tad ārstu. 
Vecāki nevēlējās, lai jūs būtu ārsts?
Nē, viņi gribēja, bet ne tik ekstrēmi - baidījās, ka, aizejot no vidusskolas, vēlāk netikšu tālāk. Bet viņi akceptēja manu izvēli un ne šo izvēli vien. Vēl pagrieziens bija satikšanās ar dr. Andreju Ērgli. Es gan jau taustījos kardioloģijas virzienā, bet viņš man parādīja globāli - kāda kardioloģija vispār var būt. Zināt, tie bija vēl padomju laiki - stikla šprices, sagrabējuši aparāti, infarkta pacientus slimnīcā turēja mēnesi. Tieši A. Ērglis kopā ar prof. Uldi Kalniņu bija tie, kas izlauza ceļu modernajai kardioloģijai. Biju ļoti iedvesmots, redzot šos cilvēkus - enerģijas pilnus, progresīvus, moderni domājošus, kas nesamierinās ar stagnāciju. Tas bija romantisma un vienlaikus smaga darba laiks.
Citas specialitātes pat neapsvērāt?
Kā sanitārs gribēju strādāt reanimācijā, kas izklausījās ļoti svarīgi, bet tur nebija vietu. Tad tiku intensīvajā kardioloģijā. Hmm, ko te slēpt... Būtībā viss sākās ar ārišķību, tagad esmu ticis dziļāk, bet tolaik tur zibēja baltie halāti, tāds kā rokzvaigznes statuss cilvēku acīs... Jau Medicīnas akadēmijā pirmajā kursa skaidri zināju, ka tā būs kardioloģija, nekas cits.
Prasījās action? Spriedzīti?
Jā, var to saukt par spriedzīti, zināma dinamika darbā man ir nepieciešama. Un kardioloģija to nodrošina. Pēc tam nevajag nedz asiņainas filmas, nedz ātri braukt ar mašīnu.
Ne mazums gados jaunāku ārstu aizbrauc, jo negrib pārāk ilgi stāvēt kādam aiz muguras. Neesat apsvēris domu par aizbraukšanu? Varat pilnībā realizēt sevi šeit?
Tikko par to runājām ar prof. Ērgli, ka diemžēl vēl daži cilvēki no sirds ķirurģijas tūlīt brauks prom. Arī es agrāk apsvēru šādu iespēju. Lai brauktu prom, jābūt ļoti nopietniem iemesliem, piemēram, ja es te vairs nevarētu darīt savu darbu. No jūnija slimnīcas samazinātā finansējuma dēļ mans darba apjoms ir samazināts uz pusi, bet, tā kā vasarai ir savi plusi, tad... No otras puses, negribu darīt neko citu, esmu daudz ieguldījis invazīvajā kardioloģijā. Pašlaik nekur netaisos un ar šo tēmu nekoķetēju. Kardioloģijas centrā jūtos labi, te ir daudz cilvēku, ar ko man patīk komunicēt, no kuriem iedvesmojos. Kā būs tālāk - redzēs. 
Kas jūsu darbā jūs vēl joprojām izbrīna?
Tas, cik atšķirīga ir slimnieku attieksme pret veselības problēmām. Joprojām prieku izraisa pozitīvi noskaņoti pacienti, kas pat nopietnos brīžos saglabā humora izjūtu. Patīkama ir slimnieku sirsnība un atklātība emocijās, prieka asaras. Izbrīna tas, cik tālu mēs iesim asinsvadu paplašināšanas procedūru ziņā. Strādājam ar aizvien mazāka kalibra materiāliem, slimnieks no rīta atnāk un pēc nopietnas sirds problēmas atrisināšanas pēcpusdienā iet mājās. Kas tālāk? Cik smalki materiāli vēl sekos? Ir taču kaut kādas robežas... Nākotnē droši vien smaidīsim par to, ko darām tagad, - metāla stentu likšanu atcerēsimies kā kaut ko arhaisku.
Kas darbā jums padodas vislabāk?
Es jūtos pārliecināts darbā ar akūtiem, ļoti smagiem pacientiem, tādiem, kuriem ir infarkts, kuri mirst. Ja naktī mani izsauc pie akūta infarkta slimnieka, nejūtu īpašu stresu. Tas drīzāk ir spēkus mobilizējošs stāvoklis. Cilvēki beidz elpot, apstājas sirdsdarbība, un tajā mirklī ir jāiet "uz visu banku". Pat ja cilvēks nomirst, nešaustu sevi, jo zinu - es izdarīju visu. Ar plānveida pacientiem ir citādi - es jūtos labi tikai tad, ja esmu visu izrunājis ar pacientu, bieži vien arī ar viņa tuviniekiem, kad esmu pārliecinājies, ka cilvēks zina un saprot, ko da rī sim. Es uzņemos simt procentu atbildību par savu darbu, bet man nepatīk uzņemties vēl sešdesmit septiņdesmit procentus no pacienta atbildības.
Pacienti to vēlas?
Jā, bet maniem pacientiem īsti nav izvēles. Nepateikšu neko jaunu, bet medicīnā simt procentu atbildība nesadalās starp ārstu un pacientu. Ir simts procentu ārsta atbildības, simts - pacienta, simts - māsas. Ārstniecības metodes kļūst arvien komplicētākas un prasa, lai pacients sadarbotos. Ja viņš kaut ko nesaprot un neizdara, procedūra viņam var nākt par skādi. Tagad, kad daudz veicam miega artērijas paplašināšanas operāciju, kas skar galvas smadzenes, īpaši skatos, lai pacients un vēl vismaz viens piederīgais būtu informēti un sapratuši visus riskus un to, kāpēc šī procedūra vajadzīga.
Jūs esat ļoti piesardzīgs. Vai ir bijusi kāda negatīva pieredze?
Nav bijis negatīvas pieredzes ar kādiem pārmetumiem, bet bija viens smags gadījums. Šķita it kā vienkāršs gadījums, bet iznākums bija sarežģīts, jo komplikāciju dēļ pacients gandrīz nomira. Pacientam bija kalcinēti, cieti asinsvadi, kas pārplīsa. Man bija jārunā ar sievu, kas bija gatavojusies tās dienas vakarā vest vīru mājās - un še tev! Ir tā, ka ar gadiem bailes kaut ko darīt atkāpjas, tā vietā parādās saprašana, ka viss ir jāizrunā. Ja lasu, piemēram, avīzē par konfliktu starp ārstu un pacientu, tad diezgan droši, ka ārstnieciskas problēmas tur nav, bet ir komunikācijas problēma.
Tātad esat liels runātājs?
Jā! Es šausmīgi daudz runāju. Brīdī, kad uz galda ir cilvēks un sāku manipulāciju, kas notiek bez narkozes, es visu laiku runāju. Sāku ar labdien, mani sauc tā un tā, mēs veiksim šo procedūru, es darīšu to caur šo asinsvadu, tas nebūs sāpīgi, sāpēs tikai dūriens... Es it kā piespiežu play pogu.
Tas vairāk izklausās pēc monologa, bet vai iznāk arī dialogs?
Gadās. Cilvēki ļoti novērtē šo runāšanu. Vismaz reizi mēnesī man kāds pieķeras pie rokas un saka: lūdzu, apsoliet, ka procedūras laikā runāsiet ar mani! Man ir bijusi ļoti smaga pieredze - kā pacienta piederīgajam. Tas ātri noliek lietas pa vietām. Esot otrā pusē, es iemācījos, kā jāizturas pret pacientu. Štancēt nedrīkst, jo mēs katrs esam kādam tuvinieks, ārstam atbildība ir ne tikai iedurt un trāpīt, bet saprast, kas ar pacientu notiek un kā viņš jūtas. Es pacientam vienmēr saku patiesību, reizēm iznāk skarbi, bet palīgteikumā vienmēr seko risinājumi. Tie ir vienmēr. Nezinu nevienu pacientu, kuram ar šodienas iespējām mēs nevarētu vēl kaut ko izdomāt.
Starp citu, ir ļoti daudz cilvēku, kas nāk ar viltus problēmām, ar "apkarinātām diagnozēm". Pacients aiziet pie maksas ārsta un kaut ko gaida. Bet es redzu, ka te nav ko ārstēt, taču maksas pacientam to nav tik viegli pateikt, jo ir risks - viņš izies ārā un teiks: "Hei, es samaksāju naudu - un par ko?" Cilvēks ir pieradis, ka, izejot no maksas speciālista kabineta, viņam izrakstīti vismaz trīs medikamenti.
Vai tad var tik viegli sev izdomāt sirds slimību?
Var. Atnāk pacients, velk ļoti lielu apli pa visu krūškurvi un saka: man šeit kaut kas sāp! Vai - "man sirdī iedūra", kam visbiežāk ar sirdi nav nekāda sakara. Jāatzīst, es dažkārt pačukstu pacientiem, ka viņiem nav jālieto tik daudz zāļu. Esmu diezgan brīvs sarunā ar pacientu, jo strādāju universitātes slimnīcā. Mans atalgojums nav atkarīgs no tā, cik pacientu konsultēju. Es abstrahējos un iedomājos - ja es būtu viņš, vai es visas šīs tabletes lietotu? Ja jā, tad okay, bet, ja mana atbilde ir "nemūžam", tad tā, visticamāk, arī pateikšu.
Kas ir jūsu vidējais pacients? Vīrietis ap 50 gadiem?
Nosacīti viena daļa ir ar diezgan nopietnām problēmām, kam ateroskleroze un sašaurinājumi asinsvados izveidojušies ne tikai sirds, bet arī galvas smadzeņu, nieru un kāju asinsvados. Tie nav tikai večuki, bet arī gados ļoti jauni cilvēki. Kad papīros redzu, ka esam gandrīz viena dzimšanas gada, kļūst neomulīgi. Un ir otri, kam neatrodam sirds problēmas.
Kā izskatās jūsu darba diena?
Pirmajā dienas pusē notiek darbs ar pieciem sešiem dienas stacionāra pacientiem. Daudzus redzu pirmo reizi, tad ir jāklausās un jāstāsta vairāk, citi nāk atkārtoti. Sarežģītais - pacientu redzu īsu laiku, bet slēdziens jādod iespējami precīzs. Otrā dienas daļa ir akūtajiem pacientiem. Tas ir interesanti, jo katrs gadījums ir pavisam citāds. Ja cilvēks ir spējīgs apspriesties, es runāju ar viņu arī tad, kad viņš jau ir uz galda. Stāstu situāciju. Ne vienmēr saruna izdodas, kā gribētos, bet pat tad svarīgi ir pacensties. Tas arī man pašam ir vajadzīgs. Tad jūtos mierīgāks, pēc tam man nevar kaut ko pārmest.
Vai iespējams pierast pie nāves slimnīcā?
Es melotu, ja teiktu, ka nevar. Kādreiz bija daudz emociju, tagad vairs nemirstu kopā ar katru pacientu, tagad svarīgāk ir - kas tā bija par problēmu, ko mēs izdarījām un vai izdarījām visu? Kaut kādi aizsargmehānismi ir, kaut kāda distancēšanās notiek. Man vieglāk ir tad, ja profesionāli viss ir nostrādāts precīzi un laikā. Nav nekas neparasts strādāt apstākļos, kad slimnieka izredzes ir ļoti mazas. Ir zināms, ka konkrētiem gadījumiem (piemēram, smags infarkts ar šoku, bezsamaņā bez spiediena) mirstība ir 90 procenti. Ja sekmīgi lietosim visas iespējamās ārstēšanas metodes, mirstība būs 50-60 procentu, kas joprojām ir daudz. Šādos gadījumos cenšos nevainot sevi un nepārdzīvot cilvēciski, jo tā vienkārši ir.
Vai pieķerat sevi domājam par savas sirds veselību? Kāda tā ir? Vai gana vesela?
Aizdomājos gan, martā atmetu smēķēt. Es nebiju smags smēķētājs, bet tomēr. Pēdējais piliens bija šāds - viens slimnieks, par kuru mēs te cīnījāmies, atnāk pie manis ar cigarešu bloku un saka: "Dakter, ņemiet, man jau vairs nenoderēs...". Un tas bija manu iecienītāko cigarešu bloks, ko Latvijā vispār nevar nopirkt. Bet tad man galvā kaut kas saslēdzās un es padomāju - nu nē, paldies. Es neesmu ideāls un neesmu ļoti pareizais tips. Šajā vīkendā būšu kāzās un zinu, ka tur būšu par daudz iedzēris, uzsmēķēšu kādu cigāru, dauzīsimies līdz rītam... Šajā ziņā es nevaru būt par piemēru, bet cenšos tomēr sevi uzturēt formā. Ir jāpasporto, nevajag ēst treknu un vajag menedžēt stresu.
Kā menedžējat stresu?
Sportošana šajā gadījumā ir vairs tikai cīņa ar sekām, tomēr mani formā bieži notur mans treneris Ralfs (Ralfs Upmanis, Veselības Fabrika) ar savu izdomu un pacietību. Tā tikšana galā vairāk saistīta ar filozofiskāku attieksmi pret dzīvi. Ir sevī jānodala sirds persona no prāta personas. Cilvēks sāk dzīvi kā sirds persona, tad pa vidu viss kaut kas notiek - ņemšanās, shēmošana, skaušana, ir jāapmierina ego, kad nekas nav labi - un tad atkal ir punkts, kad ir jāsaprot - prāts augšā trako, bet ir jāatgriežas pie sirds.
Kā pievēršaties sirdij? Kam ticat?
Lielā mērā ticu šim mirklim, dzīvoju šeit un tagad. Vismaz cenšos. Reizēm lasu filozofiskas grāmatas par mirkļa nozīmi, ego spēku. Tikko pabeidzu Ošo pēdējo grāmatu. Tagad lasu Ingas Ābeles Kamenes un skudras. Man bija tāds latviešu rakstnieku periods - izlasīju visas Ingas Ābeles, Paula Bankovska, Andras Neiburgas grāmatas. Protams, bija arī Velbeka Elementārdaļiņu laiks un citi posmi, bet pašlaik Ābeles grāmata... Vienkārši interesanti. Rakstnieks mainās, lasītājs arī, un tas ir kā tests, vai šie vektori sakrīt.
Teātros esmu redzējis ļoti daudz izrāžu, gandrīz visu, kas rādīts Rīgā. Bija laiks, kad bija ļoti interesanti - kaut vai Jaunā Rīgas teātra izrādes par Zilākalna Martu, kapusvētkiem, Ziedoni. Tās iepriecina, uzjundī daudz atmiņu, pēc tām ir tik skaidrs, kas tā mana latvietības daļa tāda ir. Bet tagad formāts kaut kā šķiet jau izsmelts, rodas jautājums - ko tālāk? Skatītājs kļūst arvien prasīgāks.
Dzīvei jāpieiet filozofiskāk. Jums ir tā bijis, ka dzīve notiek tādā kā starpstāvoklī, kad jūs it kā visu laiku neesat pietiekami labs? Ir spiediens no visām pusēm, ka vēl joprojām it kā nav kaut kas kārtībā. Un tad beidzot vienā brīdī pamostaties un saprotat: "Ei, es esmu labs!"
Šādam posmam droši vien daudzi cilvēki gājuši cauri...
Jā, bet līdz apziņai, ka esmu pietiekami labs, nav viegli nonākt. Daudzi cilvēki uzskata, ka bez ideāliem nevar, bet patiesībā tā nav. Pirms gadiem arī es teiktu, ka nevar. Bet tad ir brīdis, kad tuvumā sāk pietrūkt cilvēku un ideju, kam būt par ideāliem! Dažus gadus biju riktīgi apmulsis. Tagad ir citādi. Jo kas gan ir šie ideāli? Jūs visu laiku projicējat šo izjūtu, ka vēl joprojām neesat pietiekami labs?! Tas nozīmē, ka tā var nodzīvot arī visu dzīvi - ka vēl neesmu gana labs!
Vai beidzot esat dabūjis to izjūtu, ka esat pietiekami labs?
Jā, beidzot. Jā. Domāju, ka daru ļoti labu darbu un daru labi. Un tad ir mazāk stresa, mazāk šaubu, tagad vairāk varu pasmaidīt par to visu, kas "bēniņos" reizēm noraustās, kāda skaudības vai nenovīdības atblāzma un vēl viss kas. Sliktais mazāk ietekmē manu garastāvokli. Ja salīdzinu sevi agrāk un tagad, man nevajag atpakaļ zaļos jaunības gadus un matu ērkuli uz galvas, es gribētu atpakaļ to pozitīvismu, smaidu, kas bija. Kaut kur skrējienā biju to pazaudējis. Kaut kur biju aizvirzījies ne pa to taku.
Vai ticat Dievam?
Man pat nav skaidrs, kā uz šo jautājumu es varētu atbildēt ar "nē". Jā, tikai šī izpratne un veids man ir savs. Nupat runāju ar vienu slimnieci, kas man stāstīja par savu pieredzi, kad ir tik grūti, ka cilvēks vairs netiek ar sevi galā un lūdz palīdzību Augstākajam. Man arī bijušas dažādas situācijas. Un nav izslēgts, ka man kāda roka palīdzējusi, jo esmu ar visu ticis galā. No otras puses, svarīgi atrast to stīgu sevī - tas ir kaut kas dievišķs, kad cilvēks atrod sevī sirds līniju, kas būtībā ir katra cilvēka vertikāle. Prāta līnija ir horizontāla - tajā shēmo, skauž un prāto, bet sirds līnija ir vertikāle.
Tad kā rokās ir cilvēka liktenis?
Ne ārstu. Esmu kategoriski pret, kad pie manis kāds atnāk un saka: "Oi, jūs man izglābāt dzīvību!" Tā nav! Es tādas lietas neizlemju. Šis ir tāds ļoti tricky jautājums - jo, ja jūs izglābjat dzīvību, tas nozīmē, ka jūs arī nogalināt. Arī tad, ja pacients ir mirstošs un izdzīvo pēc tam, kad esam pielikuši visus pūliņus, es nedomāju, ka viņa liktenis bija manās rokās. Ārsts nav Dievs. Par to es arī runāju ar jaunajiem ārstiem.
Tas arī ir crazy, kad ārsts pacientam pasaka dzīves ilgumu. Pacienti, protams, provocē. Viņi prasa: "Dakter, cik ilgi es ar šādiem asinsvadiem varu dzīvot?" Nevaru atbildēt uz šādu jautājumu! Piekrītu, ka reizēm onkoloģijā var mēģināt ekstra saudzīgi izteikties no sērijas "līdzīgā gadījumā bija tā", bet vienkārši pateikt, ka jūs dzīvosit tik un tik, es atturētos. Es arī atturos piedēvēt ārsta darbam pārdabiskas spējas. Pārstāvu tradicionālo medicīnu un tai ticu, bet, no otras puses, arvien vairāk šķiet, ka slimības iemājo tur, kur galvā tām jau sagatavota veidne.
Vai esat piedzīvojis brīnumu?
Jā. Kāds smagi un bezcerīgi saslimst un tad izveseļojas. Un es brīnos. Bet vairāk ar vārdu "brīnums" man saistās visi brīnumainie cilvēki, ko esmu sastapis un turpinu sastapt.
Saka - "tam cilvēkam nav sirds" vai "tam sirds ir īstajā vietā", vai "kā no sirds novēlās". Ko šādi tautā gadsimtiem lietoti teicieni liecina par cilvēku?
Jā, "sirsnīgs cilvēks", ar "akmens sirdi" vai "plašu sirdi"... Tas liecina, ka te, šajā stāvā, atrodas kas ļoti svarīgs. Mēs nevaram īsti pierādīt, ka tur rodas emocijas, bet tā ir - cilvēks sajūt smagumu krūtīs, kad viņam ir slikti, vai jūt, kad "akmens no sirds noveļas". Tas norāda, ka prāta līmenī nenotiek viss svarīgais. Prātā dzīvo ego, kas mūs koriģē un saka sirdij: tu paklusē! Bet ir jātaisa revolūcija un jāatgriežas bērna stāvoklī, kad varam smaidīt cilvēkiem no sirds! Ja grib izjust dzīvi kārtīgi un vairāk būt šeit un tagad, tas ir ceļš tikai caur sirdi. Prāts šeit un tagad nepieļauj - tas līdztekus liek malt divpadsmit pagātnes notikumus un septiņpadsmit nākotnes vajadzības. Tas ir treniņš - ir jājūt situācija, savas un citu emocijas, bet tad jāiet tālāk - jārunā par to, ko jūti, jārespektē, ir jāreaģē un sirdī jāklausās. Un tad notiek brīnumi!
Es joprojām esmu procesā. Iet visādi. Kādreiz nesaprotu - kā labāk darīt? Tad klausu sirdij. Tur arī mājo šī izjūta, ka viss ir labi.
Vai tie, kam tās akmens sirdis, nonāk pie jums tikpat bieži kā tie, kam tās mīkstās un īstajā vietā?
Godīgi būtu, ja tie, kas dzīvo saskaņā ar sirdi, slimotu mazāk, bet tādas statistikas nav. Cilvēks ar "akmens" sirdi anatomiski droši vien izskatās tāpat kā tas, kam tā maigā. Varbūt atslēga ir pareizajā kombinācijā - cilvēks dzīvo saskaņā ar sirdi, bet vēl arī veselīgi: nesmēķē, nodarbojas ar sportu, kontrolē asinsspiedienu, holesterīnu.
Jūs profesionāli redzat vēl kur augt?
Protams. Man pašreiz ir interesants brīdis, kad strādāju kopā ar jauniem kolēģiem - Daci Juhnēviču un Kārli Štrengi. Pētām akūtos slimniekus, ar ultraskaņu analizējam infarkta slimnieku asinsvadus, analizēsim viņu asinīs dažādus marķierus. Process ir interesants un radošs, mēs apmaināmies viedokļiem. Vēl man ļoti patīk braukt ar lekcijām pie ģimenes ārstiem ārpus Rīgas. Tad cenšos radīt brīvāku noskaņu, lai var apmainīties idejām. Es viņus provocēju (manuprāt, nav muļķīgu jautājumu!), un beigās šos ārstus pat nevar apslāpēt. Un tas man šķiet vērtīgi.
Jums, šķiet, patīk būt auditorijas priekšā.
Jā. Tur ir mazliet tas rokzvaigznes sindroms... Nav tā, ka izeju priekšā un visi tagad manī klausīsies pavērtu muti. Ir ļoti daudz jāstrādā pie saviem 45-50 slaidiem, lai tie kādu interesētu. Un domāju, ka man izdodas. Protams, lasot lekciju sešdesmitgadīgam ārstam, kura pieredze darbā ar pacientiem ir divreiz garāka nekā man, nevar to neņemt vērā. Mēs saliekam kopā manu slimnīcas pieredzi ar viņu ilggadīgo pieredzi - un rodas laba diskusija.
Ja regulāri izbraucat uz reģioniem, jums ir labāks priekšstats par ārstniecības procesu un stāvokli valstī.
Taisnība, ka ārsti ir dažādi, bet kopumā mums joprojām ir ļoti laba ģimenes ārstu piedāvātā aprūpe. Pat salīdzinot ar ārvalstīm. Mums ir spēcīgi ģimenes ārsti, kas uzdod jautājumus pēc būtības, un pat ir jāiespringst, lai uz tiem atbildētu. Kur ir problēma? Kad skatos uz ārstu vecumu, tad saskatu briesmas, ka pēc gadiem mēs nerunāsim kategorijās - labi/slikti ģimenes ārsti, bet vai mums vispār ir šādi ārsti. Ir jāsagatavo jaunie ārsti.
Bet, ja viņi ir tik labi, kāpēc līdz jums nonāk tik daudz viltus sirds pacientu?
Mēs nevaram viņus gluži saukt par viltus pacientiem. Atsūtīt uz kontroli un izslēgt problēmu ir labāk nekā ārstēt kaut ko, par ko nav pārliecības. Man nav ko pārmest šiem ārstiem. Mēs paši, aktualizējot šīs tēmas, esam panākuši to, ka cilvēki domā par sirds veselību. Te mazliet jāmaina domāšana, jo atbilde "jums nav slimības" ir ļoti svarīga atbilde šobrīd. Un tieši tāpēc, ka ateroskleroze skar arvien jaunākus.
Septembris būs vēlēšanu mēnesis. Vai ārstiem ir jāiet politikā?
Āāā, protams, ka jūs to prasāt, jo es filmējos tajos pozitīvisma klipos...
Publiski pieejamā informācija vēstī, ka šo faktu dēvē par vienīgo traipu jūsu biogrāfijā. Kā raugāties uz to šodien?
(Nopūšas.) Man jācenšas būt godīgam... Gundara Bērziņa laikā līdzīgus centrus, kāds mums ir Stradiņa slimnīcā, izveidojām Daugavpilī un Liepājā. Tā padarījām šo pakalpojumu pieejamāku šajos reģionos. Un tās bija nopietnas pārmaiņas kardioloģijas attīstībā valstī. To tekstu, ko toreiz teicu TV rullītī, šodien varētu atkārtot tuvu oriģinālam. Gribu pateikt, ka par šo klipu man neko nemaksāja un tekstu izdomāju es pats. Cita lieta - vai es to darītu vēlreiz? Nē. Jo es jau nezinu, kas aiz kā stāv. Toreiz priecājos, ka bija nauda kardioloģijai un pārējā neiedziļinājos tik daudz.
Kāpēc tieši kardioloģijai ir tik spēcīgs lobijs? Kāpēc kardioloģijā nauda apgrozās vairāk?
Tāpēc, ka jau no prof. Ulda Kalniņa laikiem, kura darbu turpina Andrejs Ērglis, pie tā visu laiku tiek strādāts ar politiķiem un ierēdņiem. Kardiovaskulārās slimības ir nāves iemesls numur viens! Katrs Latvijā zina vīrieti vecumā ap 40-50 gadiem, kas miris no sirds-asinsvadu slimības. Tā ir traģēdija ģimenei. Protams, kardioloģija ir simpātiska arī politiķiem, jo, ieguldot kardioloģijā, ātri var kļūt populārs, var teikt - mēs tagad glābsim cilvēkus no nāves! Un tas jau arī notiks, bet šo informāciju politiķi paspēj apkarināt ar savu partiju birkām... Piekrītu, ka treknajos gados tika pārtērēts, bet... ja paskatāmies uz kardioloģijas slimnieku toreiz un tagad, tad toreiz viņam klājās labāk!
Ārstam nav jāiet politikā, jo tad viņš vairs nav īsti ārsts. Ārstiem ir jāsadarbojas ar politiķiem! Bet nevajag pārsālīt! Un toreiz, man šķiet, ar to kampaņu mēs pārsālījām! Es pārsālīju.
Ko sagaidāt no veselības ministra?
Politiķiem un augstas klases ierēdņiem ir jānokļūst tuvāk procesam. Es gribētu, ka ministrs negaidīti ierodas nakts stundā uzņemšanas nodaļā, lai savām acīm redzētu, kā tas ir, kad piecas ātrās palīdzības mašīnas gaida rindā, lai nodotu pacientus. Lai nav tā, ka ir kāds svarīgs pacients, un tad ir zvani, un tad mums te jāskraida un kaut kas jāorganizē! Nav jāsajūk prātā, jo ministrs nevar būt visur, bet, manuprāt, stīvas un formālas tikšanās kabinetos reizēm jāaizstāj ar ko reālāku. Un Latvija taču ir tik maza. Ja grib, te var izkontrolēt jebko.
Gaidot jūs gaitenī, šķita, ka visi kardiologi, kas te kursē šurpu turpu, ir vai nu ar matiem ļipā, vai bez matiem...
Jā, tā tiešām ir. Netrūkst, protams, arī vidējās frakcijas. Nu, tie bezmataiņi ir no tā, ka viņiem ļipā vienkārši nesanāk - nav ko. Viņiem skujamais aparāts ir lielākais draugs. Neesmu bijis pie friziera desmit gadus, un vīrieši, kas lieto matu želejas, man ir sveša pasaule. Smejos pie sevis - vai es būtu gatavs investēt frizūrā desmit latus? Nu, ļipainie - tie noteikti ir Ērgļa pēcteči. Zināma ietekme vērojama.
Kuras ir tās vietas pasaulē, kur gribētu atgriezties?
Amerikas Savienotās Valstis. Tās man joprojām ir kā slimība. Tur viss ir lielāks, ieskaitot cilvēku smaidu un atvērtības pakāpi. Es tur jūtu vairāk brīvības, demokrātijas, komunikācijas. Sākumā daudz kas šķita ārišķīgi un nebija gluži pieņemams, bet vēlāk iepatikās. Nekad neatteikšos no iespējas turp aizbraukt. Nica Francijas Rivjērā. Esmu tur bijis daudzkārt, bet nupat bijām ar brāļa ģimeni un pavadījām skaistu nedēļu. Gatavot tirgū pirktu dorādu vai jēru pēc Provansas receptēm. Nebiju domājis, ka tajā ir tāda spēle un azarts! Spānija, protams, ir vieta, kur atgriezties. Gribu kādreiz uz Taizemi, kur neesmu bijis.
Kas jūs dara laimīgu?
Hmm... Pēdējā laikā esmu laimīgs, ja man tuviem cilvēkiem ir laba veselība. Tas ir kaut kas jauns. Agrāk bija posms, kad ģimenē guvu atbalstu, bet tagad lēnām jāsāk mainīties vietām. Vēl esmu laimīgs, kad satieku cilvēkus, ar kuriem man ir tāds kā klikšķis. Kur attiecības ir nevis ar prātu izdomātas un ieplānotas, bet spontānas un īstas, no sirds. To reāli izbaudu un sev nemeloju. Un tad ir arī vienalga, ko kopā darīt. Tur vienkārši šķiļas dzirksteles. Bet pamatā manai laimei noteikti ir vajadzīgs sirdsmiers.
Vai ir kas svarīgs, ko gribētu pateikt par sevi pats?
Esmu dauzonīgs un smaidīgs tips. Man joprojām patīk kompānijas un ballītes. Un es neredzu, kad tas varētu beigties. Esmu hiperjūtīgs uz to, ko latviski sauc par "pokazuhu". Man nepatīk neīstas lietas. Es jums te nerādīšu savas bildes, jo miljoniem cilvēku ceļo, slēpo, peld, nodarbojas ar sportu. Okay, ir kas, piemēram, skrien Magnētu (orientēšanās sacensības - red.). Es, piemēram, kopš šīs vasaras arī skrienu Magnētu, un man neiet pārāk spoži, bet ir zināms progress. Skrienu kopā ar jaunajiem kolēģiem Daci, reizēm arī Kārli, un tas ir tiešām jautri! Mēs pēc tam spriežam un esam nikni, bet vienalga forši. Es laikam agrāk esmu darījis lietas, jo biju izdomājis, ka tas izskatīsies skaisti, bet tā vairs negribu.
Un vēl. Kopīga humora izjūta ir ļoti svarīga - ja to jūtu, tad gribas tikties un runāties, vienkārši būt kopā vairāk. Cilvēki jau bēdājas vairāk vai mazāk par vienām un tām pašām lietām, bet vajag atrast tos, ar kuriem kopā var pasmieties! Cilvēka humorā atspoguļojas viņa pasaules uztvere. Šobrīd nav prātā neviena anekdote par ārstiem, bet pēdējā anekdote, par ko es smējos un tagad stāstu citiem, ir tāda. "Skaista sieviete vakariņo restorānā. Pienāk jau ns džeks un paklanās: "Labvakar, vai jūs dejojat?". Viņa paskatās uz viņu un saka: "Idiot, es ēdu!""
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva