PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

VALDIS FOLKMANIS: Prasmīgi piespēlēt ripu

K. Strauta
VALDIS FOLKMANIS: Prasmīgi piespēlēt ripu
Vasaras vidū Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte tika pie jauna dekāna. Ar balsu vairākumu šajā amatā ievēlēja neirologu, Montesori pedagoģijas speciālistu, pedagoģijas zinātņu maģistru, docentu LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, asociēto profesoru VALDI FOLKMANI. Profesoram ir labestīgas, laipnas acis un ļoti silta valoda. Viņam piemīt inteliģenta vienkāršība un īpaša cilvēku jušana.

Valdis FOLKMANIS Valdis FOLKMANIS
Valdis FOLKMANIS
Valdis Folkmanis atzīst, ka vienmēr gribējis piedalīties ārsta tapšanas procesā. Un tagad esot riktīgi grūti, jo ir ne tikai pacienti (un ārstam pacienti ir pirmajā vietā!), bet kā dekānam arī mīļie studenti un mācībspēki. Viņš ļoti gribētu vairāk atbalstīt universitātes docētājus. Nevar nepamanīt, ka dekāna autoritāte izglītības darbā ir prodekāns profesors Gustavs Latkov-skis, vairākkārt sarunā viņu piemin — jaunu, spīdošu, talantīgu kolēģi, kura viedokli ļoti ciena, un lepojas, ka var strādāt ar viņu tandēmā.

Kāda ir jūsējā rudens sajūta? Atkal spieto studenti, pilnas auditorijas, jāgatavo lekcijas...

Katrs mācību gads ir izaicinājums, taču šogad šis izaicinājums man ir lielāks nekā citkārt, jo jāpilda jauni, specifiski darba uzdevumi. Jābūt vīzijai, kā izaudzināt kvalitatīvus medicīnas darbiniekus — ārstus, farmaceitus un māsas ar lielo burtu. Lai viņiem būtu ne vien labas zināšanas konkrētajā specialitātē, bet lai viņi augtu arī kā personība. Cilvēks nav balta grāmata, katrā ir labais un sliktais. Un atraisīt labo, neatstāt to aizmetnī — ja to varētu izdarīt... Tad mums būtu sirdsgudri ārsti, pie kuriem pacienti gribētu iet. (Šajā brīdī, dekāna aicināts, sarunai pievienojas LU Medicīnas fakultātes prodekāns, Internās medicīnas katedras profesors un zinātņu padomes loceklis Gustavs Latkovskis. — Aut.)

Īrisu dobē. “Īrisi ir mani mīļākie ziedi.” Īrisu dobē. “Īrisi ir mani mīļākie ziedi.”
Īrisu dobē. “Īrisi ir mani mīļākie ziedi.”
Ko jūs abi gribētu paveikt savā dekāna un prodekāna pilnvaru laikā?

V. Folkmanis: Mēs ar Gustavu daudz par to esam domājuši. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir rūpīgi izanalizēt studiju procesu un studentu zināšanu vērtēšanas kritērijus. Pašreizējā vidē būtiski studentus jau pirmajos kursos precīzi novērtēt. To nav viegli izdarīt, tāpēc mums jābūt ļoti vērīgiem, jābūt konkrētiem izvērtēšanas kritērijiem. Pastiprinātu uzmanību veltīsim arī preklīniskajiem mācību priekšmetiem — histoloģijai, anatomijai, bioķīmijai un citiem. Ja šajos priekšmetos nepietiek zināšanu, tad klīnikā studentam grūti apgūt klīniskos priekšmetus, tāpēc ir liels risks, ka jaunais speciālists būs viduvējība. Taču mēs negribam pieļaut, ka mūsu organizētajā mācību procesā tiktu producēti viduvēji ārsti!

G. Latkovskis: Pilnībā piekrītu dekānam, ka viens no svarīgākajiem uzstādījumiem studentu izglītošanā ir studiju procesa izvērtējums kopumā: cik tas kvalitatīvs un laikam atbilstīgs. Pārskatīsim, kāda ir katra kursa studiju programmas izpildījuma kvalitāte, palūkosimies pāri robežām, lai uzzinātu, kādas studiju programmas topošajiem ārstiem ir Eiropas Savienības valstīs un citviet pasaulē. Lai studentiem mēs varētu dot ne vien zināšanas un profesionālās iemaņas, bet arī prasmi turpmāk pašizglītoties. Tad viņi būs konkurētspējīgi arī pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem.

Ļoti būtiski, lai jaunie studētu ar prieku un vienlaikus atbildīgi, pašdisciplinēti. Lai viņiem būtu interesanti, bet reizē viņi saprastu, ka, slīdot daudz kam pa virsu, ārsta diplomu iegūt nav iespējams.

Ar vecākiem māsīcas kāzās,  1969. gads Ar vecākiem māsīcas kāzās,  1969. gads
Ar vecākiem māsīcas kāzās, 1969. gads
Kāda šogad bija interese studēt Latvijas Universitātē medicīnu?

V. Folkmanis: Konkurss bija pamatīgs.

G. Latkovskis: Turklāt jāņem vērā, ka Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē, kur sagatavo mediķus, nav proporcionāls budžeta vietu sadalījums, LU to ir mazāk. Uzskatām, ka tādējādi nevar būt vienlīdzīga konkurence, kaut abu augstskolu studiju programmu novērtējums ir līdzvērtīgs.

Elejā pie vecātēva smēdes ar brālēnu Jāni Elejā pie vecātēva smēdes ar brālēnu Jāni
Elejā pie vecātēva smēdes ar brālēnu Jāni
Vai no neperspektīva studenta var izaugt labs profesionālis?

G. Latkovskis: Domāju, ka mūsu uzdevums ir atpazīt tos, kuriem nav izpratnes, ko nozīmē nopietns darbs visus mācību gadus, un atšķirt viņus no tiem, kam ir ārsta talants, bet mēs to varbūt neesam uzreiz pamanījuši. Pieļauju, ka savu kursabiedru lokā kolēģi zina tādus, kam bijušas problēmas ar bioķīmiju, anatomiju vai citu mācību priekšmetu, taču viņi kļuvuši par izciliem speciālistiem savā jomā. Tāpēc uzskatu, ka mūsu fakultātes pamatuzdevums ir radīt studentā interesi mācīties, nevis to nokaut. Tomēr mēs arī esam tas filtrs, kas pirmajos kursos atsijā studentus, kur redzams, ka viņi ar savām kvalitātēm nevarēs pretendēt uz laba speciālista statusu.

V. Folkmanis: Bet viņi varētu būt perspektīvi kādā citā jomā! Mēs varam studentus motivēt, radīt viņos interesi par studijām un nodrošināt labvēlīgus apstākļus mācībām, bet nevaram viņu vietā mācīties, zināšanas iebarot ar karotīti. Ja nereaģē uz docētāju centieniem, tad mūsu pūliņi ieinteresēt studentu mācīties atsitas pret sienu kā zirņi un pakšķēdami nokrīt. Lai nepieļautu situāciju, ka šāds mācībās neieinteresēts students kļūst par zemas raudzes ārstu (par to daļa atbildības jāuzņemas arī augstskolai!), esam nolēmuši savlaicīgi konstatēt šo faktu un brīdināt studentu vai pat atskaitīt, negaidot, kad viņš būs sestajā kursā.

G. Latkovskis: Medicīnas fakultātē studējošie var rēķināties ar to, ka prasības kļūs stingrākas, bet studijas — interesantākas. Plānojam regulāri tikties ar studentu pašpārvaldi, lai izrunātu neskaidrības, uzklausītu studējošo ierosinājumus. Viņi vislabāk jūt, kas darbojas un kas ne, ko var uzlabot un ko ne.

(Tālāk sarunu turpinām divatā ar Valdi Folkmani, prodekāns Gustavs Latkovskis aizsteidz uz LU mācībspēku sanāksmi. — Aut.)

“Esmu rīdzinieks ceturtajā paaudzē,  bērnība pagāja pie Ziedoņdārza.” “Esmu rīdzinieks ceturtajā paaudzē,  bērnība pagāja pie Ziedoņdārza.”
“Esmu rīdzinieks ceturtajā paaudzē, bērnība pagāja pie Ziedoņdārza.”
Vai jums bija kādas šaubas, stājoties LU Medicīnas fakultātes dekāna amatā?

V. Folkmanis: Bija, jo nešaubās tikai neatbildīgi cilvēki. Es nelauzos uz šo amatu. Šeit strādāt nav viegli... Uztvēru to kā nodevu tam, ko esmu darījis. Ja pasaki A, tad jāpasaka B. Ja virza un iebalso, tad cer no manis kaut ko sagaidīt. Nevaru paiet malā.

Mazliet māca bažas, vai spēšu īstenot ieceres, ko tikko ar prodekānu izklāstījām. Bet, spriežot pēc tā, kādu atbalstu saņemam no kolēģiem un fakultātes domes, mūsu iecerēm vajadzētu īstenoties.

Man ir iespēja būt klāt procesā, kurā aug jaunais ārsts. Un ļoti vēlos, lai viņi izveidotos par inteliģentām, radošām personībām, kas saskarsmē ar slimo cilvēku spēj viņam reāli palīdzēt, nebūtu augstprātīgi un vienaldzīgi. Šajā sakarā nāk prātā rakstnieces Dzidras Rinkules–Zemzares vārdi: “Ne pazemība pazemina, ne augstprātība paaugstina, tik vienaldzība, to visi zina, tā cilvēcību iznīcina.”

“Ar kursabiedriem —  esmu priekšpusē nostādīts,  man vienīgajam līdzi bija cepurīte.” “Ar kursabiedriem —  esmu priekšpusē nostādīts,  man vienīgajam līdzi bija cepurīte.”
“Ar kursabiedriem — esmu priekšpusē nostādīts, man vienīgajam līdzi bija cepurīte.”
Gribētu uzdot vienu neērtu jautājumu. Dekāna vēlēšanās saņēmāt pārliecinošu balsu vairākumu un uzticēšanos, bet ir arī kritiķi. Ārsts profesors Uģis Gruntmanis no Amerikas intervijā žurnālam Ir sacīja, ka paskatījies par visiem kandidātiem (profesoru Valdi Pīrāgu, profesoru Gustavu Latkovski un jums), cik katram ir publikāciju publiskajās zinātnisko rakstu datubāzēs. Vienam bija 70 publikācijas, otram — 20, trešajam — viena, piedevām lietuviešu žurnālā. Un ievēlēja to, kuram ir viena publikācija. Lai gādātu par augstāko medicīnisko izglītību un zinātni Universitātē! Ko jūs uz to atbildētu?

Publikāciju skaita vairošana nav mans pašmērķis. Manuprāt, dekāna uzdevums ir nevis daudz rakstīt zinātniskus rakstus, bet gan pamanīt, kurš no komandas to varētu sekmīgi darīt, un fakultātē nodrošināt tādu vidi, lai viņiem būtu viegli un ērti šīs publikācijas radīt. Es vairāk pildītu šo te organizatorisko funkciju. Kad savulaik spēlēju hokeju, man svarīgi šķita prasmīgi piespēlēt ripu komandas biedram, nevis pašam vienmēr tiekties ripu iesist vārtos.

Kas ir jūsu stiprās puses?

Spēja strādāt komandā, saliedēt to. Pašam sevi raksturot grūti, bet man sacījuši, ka man piemītot empātija — spēja izjust citu cilvēku vajadzības. Ja vide ir bagāta ar empātiskiem cilvēkiem, tādā gan docētāji, gan studenti labprāt uzturas un darbojas. Ceru, ka izdosies!

“Kopā ar māsu pēc astotās klases izlaiduma,  māsas diemžēl vairs nav starp mums.” “Kopā ar māsu pēc astotās klases izlaiduma,  māsas diemžēl vairs nav starp mums.”
“Kopā ar māsu pēc astotās klases izlaiduma, māsas diemžēl vairs nav starp mums.”
Šķiet, Medicīnas fakultātē nestājas nejauši cilvēki.

Tā vis gluži nav, ik pa brīdim starp studējošiem ir tādi, kas varbūt nav spējuši orientēties studiju piedāvājumā vai kam bijis cēls mērķis — palīdzēt cilvēkiem atgūt veselību, taču viņi nav spējuši tikt galā ar mācībām.

Savulaik profesors Mārtiņš Zīle, viens no terapijas tēviem Latvijā, teicis, ka ārsts nav Dievs un nav starp pārējiem cilvēkiem stāvošs, bet atrodas kaut kur pa vidu. Slims cilvēks parasti ļoti uzticas ārstam, tādā gadījumā ārstēšanas process noris sekmīgāk nekā tad, ja nav šīs uzticēšanās un zināmā mērā pat ārsta glorifikācijas. Ja šo personības pozitīvo ietekmi paņemam nost un paļaujamies uz ārstiem—robotiem, kas varbūt ir ļoti profesionāli savā jomā, taču neizprot slimo cilvēku, pacienti noteikti ir zaudētāji. Tāpēc mans sapnis ir mūsu fakultātē izaudzināt ārstus ar lielo burtu. Ja tas izdosies, savu atrašanos dekāna postenī uzskatīšu par jēgpilnu.

“Kopā ar prof. Teodoru Helbrugi,  īpašu cilvēku manā dzīvē.  Viņš palīdzēja Latvijā izveidot  Sociālās pediatrijas centru.” “Kopā ar prof. Teodoru Helbrugi,  īpašu cilvēku manā dzīvē.  Viņš palīdzēja Latvijā izveidot  Sociālās pediatrijas centru.”
“Kopā ar prof. Teodoru Helbrugi, īpašu cilvēku manā dzīvē. Viņš palīdzēja Latvijā izveidot Sociālās pediatrijas centru.”
Mikrobioloģijas profesore Aija Žilēvica stāstīja, ka reiz divi pakistāniešu studenti, kad bija nolikuši eksāmenu, viņas priekšā nometās uz ceļiem un pielika pieri pie grīdas, izsakot pateicību par pasniedzējas darbu. Jums ir bijuši saviļņojoši mirkļi kā pasniedzējam?

...kāda studente no Holandes man veltīja dzejoli un to nodeklamēja pateicībā par manām sociālās pediatrijas lekcijām. Viņa dzejolī pauda prieku, ka iepazinusi viņai līdz tam nezināmu medicīnas jomu un tāpēc daudz ko pārdomājusi. Sociālā pediatrija, kas ir mana joma medicīnā, ļoti interesanta ir tāpēc, ka saistīta ar bērna attīstību. Kad saslimst pieaudzis cilvēks, viņa attīstība intelektuālā ziņā necieš, ja vien netiek skartas smadzenes, taču pretēji notiek ar bērnu — saslimstot viņa attīstība bieži vien kavējas. Līdz ar to bērni jāārstē ļoti delikāti. Nepietiek tikai ar to, ka ārstējam slimību, jādomā arī par to, kā iespējami mazāk kavēt bērna attīstību.

 

Foto: Inese Austruma un no V. Folkmaņa albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada septembra numurā