Pasaulē pieaug podagras izplatība, tāpēc ļoti būtiski ir profilaktiskie pasākumi veselīga dzīvesveida un optimāla urīnskābes līmeņa serumā uzturēšanai. Līdzpastāvoša sabiedrības veselības problēma ir augošais elektronisko cigarešu lietotāju skaits, turklāt daļa no smēķētājiem lieto gan elektroniskās, gan parastās cigaretes. Līdz šim iegūtie dati par smēķēšanas ietekmi uz urīnskābes līmeni serumā ir strīdīgi.
Pārmērīga cukura lietošana saistīta ar dažādiem riska faktoriem – aptaukošanos, diabētu, kardiovaskulāro slimību risku, hiperurikēmiju, ektopisku tauku akumulāciju, kariesu un dažu vēžu attīstību. Šā pārskata mērķis bija apkopot šobrīd pieejamos pierādījumus cukura kaitīgajai ietekmei uz veselības iznākumiem, izvērtējot potenciālo pētījumu ticamību un neobjektivitātes risku.
Zināms, ka hiperurikēmija ir saistīta ar hronisku nieru slimību, bet kā nodrošināt nieru aizsardzību šajā gadījumā – paliek jautājums debatēm. Šīs publikācijas autori pētīja, vai allupurinolam un febuksostatam, kas zināmi kā populāri urātu līmeni pazeminoši līdzekļi, ir atšķirīga ietekme uz hroniskas nieru slimības progresiju.
Akūtas, stipras sāpes vienā vai vairākās locītavās, to jutīgums un pietūkums, kas maksimumu sasniedz 6—24 stundās vai dažās dienās un jo īpaši kopā ar apsārtumu, visbiežāk liek domāt par akūtu kristālu iekaisumu locītavā. [3] Divas visbiežākās kristālu artropātijas ar akūtu un hronisku gaitu ir podagra un kalcija pirofosfātu artropātija (pseidopodagra).
Podagra ir akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Šo kristālu depozītu slimību izraisa ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz “piesātinājuma līmeni” un izraisa urātu kristālu veidošanos. [2]
Jau izsenis podagra tiek dēvēta par karaļu slimību, jo tika saistīta ar bagātīga ēdiena un pārmērīga alkohola uzņemšanu, ko senos laikos vien retais varēja atļauties. Jau tad bija skaidrs, ka dzīvesveidam ir svarīga nozīme slimības attīstībā.
Allopurinola lietošana podagras ārstēšanai var pasargāt no hroniskas nieru slimības, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā JAMA Internal Medicine.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.