Zināms, ka hiperurikēmija ir saistīta ar hronisku nieru slimību, bet kā nodrošināt nieru aizsardzību šajā gadījumā – paliek jautājums debatēm. Šīs publikācijas autori pētīja, vai allupurinolam un febuksostatam, kas zināmi kā populāri urātu līmeni pazeminoši līdzekļi, ir atšķirīga ietekme uz hroniskas nieru slimības progresiju.
Akūtas, stipras sāpes vienā vai vairākās locītavās, to jutīgums un pietūkums, kas maksimumu sasniedz 6—24 stundās vai dažās dienās un jo īpaši kopā ar apsārtumu, visbiežāk liek domāt par akūtu kristālu iekaisumu locītavā. [3] Divas visbiežākās kristālu artropātijas ar akūtu un hronisku gaitu ir podagra un kalcija pirofosfātu artropātija (pseidopodagra).
Podagra ir akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Šo kristālu depozītu slimību izraisa ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz “piesātinājuma līmeni” un izraisa urātu kristālu veidošanos. [2]
Jau izsenis podagra tiek dēvēta par karaļu slimību, jo tika saistīta ar bagātīga ēdiena un pārmērīga alkohola uzņemšanu, ko senos laikos vien retais varēja atļauties. Jau tad bija skaidrs, ka dzīvesveidam ir svarīga nozīme slimības attīstībā.
Allopurinola lietošana podagras ārstēšanai var pasargāt no hroniskas nieru slimības, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā JAMA Internal Medicine.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs, onkologs un krūts ķirurgs, asoc. prof. ARVĪDS IRMEJS divdesmit gadus ir veltījis onkoķirurģijai. Piedzīvojis šīs medicīnas jomas izaugsmi, strādājot apēdis ne vienu vien pudu sāls. Pērn asoc. prof. Arvīds Irmejs tika atzīts par Gada cilvēku medicīnā 2021 un saņēma Gada balvu medicīnā. Katra atdotā balss ir liecība, ka pacienti augstu vērtē ārsta darbu, uzticas un paļaujas uz viņu.
Dapagliflozīns zināms kā medikaments, kas uzlabo klīnisko iznākumu 2.tipa cukura diabēta pacientiem ar sirds–asinsvadu un nieru slimībām. Tomēr, līdz šim ir ierobežoti dati par dapagliflozīna attiecībām ar citiem medikamentiem, ko izmanto kardiovaskulāru slimību ārstēšanā šai pacientu grupai.
Globālā mērogā morālais distress kā nopietna problēma izcelta ne tikai veselības aprūpes sniedzēju vidū, bet arī veselības aprūpes sistēmā kā tādā. Morālā distresa definīcija pirmoreiz tika piedāvāta 1984. gadā, kad Endrjū Džeimetsons (E. Jametson) to definēja kā fenomenu, kad cilvēks zina, kā pareizi rīkoties, bet institucionālo ierobežojumu dēļ pareizās rīcības īstenošana ir neiespējama. [3]
Apvienojot vārdus “terapija” un “diagnostika”, radies termins “teranostika”, kas pēdējos desmit gados arvien izteiktāk iezīmē izmaiņas nākotnes nukleārās medicīnas un personalizētās terapijas jomā. Teranostika piedāvā konvencionālās terapijas “vienas zāles der visam” nomaiņu uz personalizētu, molekulāru un precīzāku ārstēšanas metodi.