Podagra ir labi zināma iekaisīga locītavu slimība, kurai raksturīgs patoloģisks urīnskābes metabolisms. Vēsturiski tā tika uzskatīta par karaļu slimību, jo tikai augstākās klases pārstāvji sociālā statusa dēļ varēja atļauties vīnu un gaļu. Šobrīd, 21. gadsimtā, tā tiek uzskatīta par globālu veselības problēmu vairāku metabolisku blakusslimību un augstā mirstības riska dēļ.
Gandrīz vienbalsīgi nolemts, ka podagras remisijas kritēriji, kas pieņemti 2016.gadā ir jāmaina uz vienkāršākiem. G-CAN (Gout Hyperuricemia and Crystal-Associated Disease Network) ikgadējā pētniecības simpozija laikā sanākušie iepazīstināti ar jauno versiju.
Pasaulē pieaug podagras izplatība, tāpēc ļoti būtiski ir profilaktiskie pasākumi veselīga dzīvesveida un optimāla urīnskābes līmeņa serumā uzturēšanai. Līdzpastāvoša sabiedrības veselības problēma ir augošais elektronisko cigarešu lietotāju skaits, turklāt daļa no smēķētājiem lieto gan elektroniskās, gan parastās cigaretes. Līdz šim iegūtie dati par smēķēšanas ietekmi uz urīnskābes līmeni serumā ir strīdīgi.
Pārmērīga cukura lietošana saistīta ar dažādiem riska faktoriem – aptaukošanos, diabētu, kardiovaskulāro slimību risku, hiperurikēmiju, ektopisku tauku akumulāciju, kariesu un dažu vēžu attīstību. Šā pārskata mērķis bija apkopot šobrīd pieejamos pierādījumus cukura kaitīgajai ietekmei uz veselības iznākumiem, izvērtējot potenciālo pētījumu ticamību un neobjektivitātes risku.
Zināms, ka hiperurikēmija ir saistīta ar hronisku nieru slimību, bet kā nodrošināt nieru aizsardzību šajā gadījumā – paliek jautājums debatēm. Šīs publikācijas autori pētīja, vai allupurinolam un febuksostatam, kas zināmi kā populāri urātu līmeni pazeminoši līdzekļi, ir atšķirīga ietekme uz hroniskas nieru slimības progresiju.
Akūtas, stipras sāpes vienā vai vairākās locītavās, to jutīgums un pietūkums, kas maksimumu sasniedz 6—24 stundās vai dažās dienās un jo īpaši kopā ar apsārtumu, visbiežāk liek domāt par akūtu kristālu iekaisumu locītavā. [3] Divas visbiežākās kristālu artropātijas ar akūtu un hronisku gaitu ir podagra un kalcija pirofosfātu artropātija (pseidopodagra).
Podagra ir akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Šo kristālu depozītu slimību izraisa ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz “piesātinājuma līmeni” un izraisa urātu kristālu veidošanos. [2]
Jau izsenis podagra tiek dēvēta par karaļu slimību, jo tika saistīta ar bagātīga ēdiena un pārmērīga alkohola uzņemšanu, ko senos laikos vien retais varēja atļauties. Jau tad bija skaidrs, ka dzīvesveidam ir svarīga nozīme slimības attīstībā.
Pacientiem ar podagru ir paaugstināts hroniskas nieru slimības un nieru mazspējas risks, secināts Īrijā veiktā pētījumā.
Allopurinola lietošana podagras ārstēšanai var pasargāt no hroniskas nieru slimības, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā JAMA Internal Medicine.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Neirotropiskie herpes vīrusi iespējams ir iesaistīti demences attīstības procesā. Izskan hipotēze, ka vakcinācijai pret herpes vīrusu varētu būt nozīmīgs imunoloģisks efekts ārpus sākotnēji mērķētā.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
