Pacientiem ar aktīnisko keratozi ir paaugstināts ādas vēža risks
Gados vecākiem pieaugušajiem ar aktīnisko keratozi (AK) ir lielāks risks saslimt ar ādas vēzi: plakanšūnu karcinomu (SCC), bazālo šūnu karcinomu (BCC) un melanomu.
Gados vecākiem pieaugušajiem ar aktīnisko keratozi (AK) ir lielāks risks saslimt ar ādas vēzi: plakanšūnu karcinomu (SCC), bazālo šūnu karcinomu (BCC) un melanomu.
Aktīniskā keratoze (AK) ir hroniskas, kumulatīvas saules ekspozīcijas rezultātā (> 10—60 gados) izveidojies solārs ādas bojājums, kam raksturīgi atsevišķu vai multiplu, norobežotu vai difūzu, sarkanīgu vai sarkanbrūnu plankumu, papulu vai hiperkeratožu veidošanās. AK tiek definēta kā neinvazīva, agrīna (in situ) plakanšūnu karcinoma. [1]
Rozā jeb nepigmentētie veidojumi ir liela ādas veidojumu grupa. Klīniski tie var būt ļoti līdzīgi cits citam, taču katrā no gadījumiem atšķiras taktika: konservatīva (sistēmiska vai lokāla) vai ķirurģiska ārstēšana. Nozīme ir veidojuma anamnēzei, taču praksē ne vienmēr un ne visi pacienti spēj precīzi definēt veidojuma vēsturi.
5–9% pacientu ar aktīnisko keratozi (AK) dzīves laikā var attīstīties plakanšūnu ādas vēzis. Pēc jaunāko pētījumu datiem AK tiek uzskatīta par plakanšūnu ādas vēža in situ stadiju. Lai novērstu šo vēždraudes risku, pacienti jāārstē savlaicīgi un adekvāti.
Ultravioletais starojums (UVS) ir cilvēka apkārtējās vides neatņemama sastāvdaļa. UVB viļņu diapazons ir būtisks biosintēzes procesiem, kad 7-deoksiholesterols pārvēršas D vitamīnā, kas, savukārt, ir svarīgākais nosacījums ne vien kaulu stiprumam, bet daudzām citām organisma funkcijām. Diemžēl pakļautībai UVS (dabiskam un mākslīgam) ir svarīga un vērā ņemama ēnas puse - kanceroģenēzes potenciāls.
Runājot par dažādām ādas slimībām, tiek plaši lietots termins – hiperkeratoze. Galvenokārt ar to raksturo pārmērīgi sabiezētu ādu, piemēram, uz plaukstām un it īpaši pēdām. Tomēr hiperkeratoze nav specifiska slimība, bet gan patoloģisks process, ko var novērot daudzu dermatožu gadījumā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).