Bronhiālās astmas klīniskie gadījumi

Astma ir viltīga, turklāt ir daudz citu slimību, kas var uzvilkt tās masku. Publikācijā atspoguļotas dažas interesantas situācijas, kas ikdienas rutīnā varētu likt padomāt par šīs slimības daudzveidīgajām formām, indi­viduālo izpausmi un to, ka, vadoties tikai pēc šķietami klasiskiem simptomiem, uzstādīt bronhiālās astmas diagnozi nebūtu pareizi.

Astma un aspirīns

31 gadu vecam vīrietim divas stundas pēc ibuprofēna lietošanas parādījās sūdzības par lūpu uztūkšanu un nātreni uz abu roku laterālajām virsmām. Sūdzības spontāni izzuda apmēram četras stundas pēc to parādīšanās, un pacients pie ārsta negriezās.

Dažas nedēļas vēlāk, iedzerot tableti aspirīna galvassāpju dēļ, pēc 30 minūtēm pacientam parādījās visas sejas un roku uztūkums. Vīrietis stacionēts, nozīmēta parenterāla antihistamīna un hidrokortizona terapija, izrakstoties nodrošināts ar epinefrīna injekciju pildspalvu, rekomendēta strikta izvairīšanās no nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem.

Turpmāko trīs nedēļu laikā vīrietim pirmo reizi mūžā parādījās intermitējošas sūdzības par klepu, sēcošu elpošanu, aizdusu, saspīlējuma sajūtu krūtīs. Pacients ar šīm sūdzībām vērsās pie ģimenes ārsta, kurš uzstādīja aspirīna izraisītas astmas diagnozi un nozīmēja inhalējamo kortikosteroīdu un ilgstošas darbības b2-agonista kombināciju un pēc nepieciešamības lietojamu īsas darbības b2-agonistu, kas daļēji reducēja sūdzības. Tomēr pacientam periodiski atjaunojās nātrene, lai gan NSPL lietošanu viņš noliedza.

Anamnēzē: iepriekš astma, siena drudzis, ekzēma vai alerģiska reakcija uz pārtiku nekad nav bijusi; noliedz rinītu vai sinusītu periodisku atkārtošanos; mājdzīvnieku nav, kontakts ar citiem dzīvniekiem ir ļoti rets; nesmēķē; māsai un tēvam ir astma.

Stacionējot pacientu plānveida kārtā papildu izmeklēšanai, veikts ādas dūriena tests uz parastajiem alergēniem (reaģē uz penicilīnu). Veikta spirometrija, kur FEV1 4,63 (101% no sagaidāmā) un FEV1/FVC% - 83%. Tā kā spirometrijas dati obstrukciju neuzrāda, izrakstoties pacientam nozīmēts veikt PEF (peak flow monitoring) mērījumus mājās četru nedēļu garumā, kā rezultātā atklāta PEF variabilitāte 47% (norma

Pēc mēneša, ierodoties uz kontroles vizīti, pacients atzīmē, ka respiratorās sūdzības uz terapijas fona ir praktiski izzudušas, tomēr nātrene mēdz spontāni parādīties un izzust pēc 4-24 stundām, lai gan pacients strikti izvairās no NSPL lietošanas. Nozīmēta dietologa konsultācija, lai izveidotu diētu, kuras sastāvā būtu pēc iespējas mazāk dabisko salicilātu (tabula).Dabiskos salicilātus saturoši pārtikas produkti

Vēl pēc mēneša uz minētas diētas fona pacienta sūdzības par nātreni izzuda un respiratorās sūdzības uz antileiktoriēnu fona neatjaunojās.

_________________________

Arshad S.H. Sensitivity to aspirin and natural salicylate - a case of ­asthma and urticaria. Keele University School of Medicine, Staffordshire, UK// www.az-air.com

 Komentē Dr.med. Māris Bukovskis, P.Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Pulmonoloģijas centrs

Aspirīna intoleranci novēro 3-21% astmas slimnieku atkarībā no tā, kādu diagnostikas metodi izmanto. Sievietēm aspirīna astmu novēro daudz biežāk nekā vīriešiem (attiecība 2,3:1) un slimības gaita parasti ir smagāka. Plaušu funkciju noteikšana pirms un pēc aspirīna provokācijas testa ļauj diagnosticēt intoleranci 8-20% gadījumu, turpretī, balstoties tikai uz anamnēzi, - 5% astmas slimnieku.Tomēr diagnostika lielākoties, kā redzam arī aprakstītajā klīniskajā gadījumā, ir klīniska. Būtiska ir elpceļu simptomu pasliktināšanās pēc acetilsalicilskābes vai kāda NSPL iedzeršanas. Diagnozes pierādīšanai izmanto standartizētu bronhoprovokācijas testu, inhalējot L-lizīnaspirīnu. Diagnostikas kritērijs ir FEV1 samazināšanās par 20 un vairāk procentiem, salīdzinot ar placebo. Reti tiek izmantots orālais provokācijas tests, jo lielākoties tas pacientam ir pārāk bīstams. Interesanti, ka aptuveni 15% pacientu NSPL intolerance tika atklāta tikai ar provokācijas testa palīdzību.

Ārstēšanas pamatā ir izvairīšanās no medikametiem, kas satur acetilsalicilskābi vai citus neselektīvos ciklooksigenāzes (COX) inhibitorus, kā arī inhalējamie kortikosteroīdi, kurus nepieciešamības gadījumā var kombinēt ar ilgstošas darbības b2-agonistiem un/vai leikotriēnu antagonistiem. Leikotriēnu antagonisti ne tikai uzlabo as­tmas kontroli, bet daļai pacientu būtiski ietekmē rinīta simptomus, mazinot deguna blokādi.

Aptuveni 20% pacientu ar NSPL intoleranci novēro reakciju arī uz paracetamolu. Simptomu uzliesmojumus neizraisa selektīvie COX-2 inhibitori - celekoksibs, etorikoksibs un lielākoties arī nimesulīds.

C hepatīta vīrusa slodze korelē ar astmas simptomiem

53 gadus vecs vīrietis stacionēts aknu disfunkcijas dēļ. Anamnēzē 20 gadu vecumā veikta hemotransfūzija. 18 gadu vecumā sākusies bronhiālā astma, kuras simptomātika bez specifiskas terapijas pārgājusi divu gadu laikā. 45 gadu vecumā parādījies periodisks sauss klepus, sēcoša, apgrūtināta izelpa, pacients ticis stacionēts, diagnosticēta bronhiālā astma, uzsākta terapija ar teofilīnu. Tajā pašā stacionēšanas reizē apstiprināts (histoloģiski, seroloģiski) hronisks C hepatīts.

Šajā stacionēšanas reizē uzsākta interferona terapija. Uz terapijas fona paralēli C hepatīta vīrusa slodzes samazinājumam mazinājās arī astmas lēkmju biežums un hipereozinofilija krēpās. Pēc interferona terapijas pārtraukšanas, kad tika sasniegts vēlamais infekcijas kontroles līmenis, astmas klīniskā aina un tās kontrole nepasliktinājās.

 _________________

 Yamamoto N. et al. Remission of bronchial asthma after viral clearance in chronic hepatitis C//World J Gastroenterol. 2005; 11(47): 7545-6.

Komentē dr.med. M.Bukovskis

Aprakstītais gadījums nav nejaušība vai pacienta imunoģenētiska īpatnība. C hepatīta infekcijai piemīt daudz ekstrahepātisku izpausmju, tajā skaitā ietekme uz plaušām. Pacientiem ar vīrushepatītu C un bronhiālo astmu vai HOPS novērota progresējoša plaušu funkcijas samazināšanās, kas saistīta ar iekaisumu veicinoša citokīna IL-8 sintēzes pastiprināšanos serumā cirkulējošo vīrusa antigēnu ietekmē. Minētie novērojumi vēlreiz apstiprina faktu, ka daudzas slimības nepieciešams uztvert nevis kā atsevišķu orgānu vai orgānu sistēmu patoloģiju, bet kā vispārēju organisma saslimšanu.

Pēc dažu pētījumu datiem, pacientiem ar sinerģisku vīrushepatītu C un astmu novēro vājāku ārstniecisko efektu no inhalējamiem kortikosteroīdiem, bet to iedarbība uzlabojas, uzsākot pacientu ārstēšanu ar interferonu-a. Interesanti, ka astmas pacientiem aktīvas C hepatīta vīrusa infekcijas laikā novēro izteiktu bronholītisko efektu no holinolītiskiem līdzekļiem, kas šīs slimības gadījumā nav raksturīgs.

Angiitis alergica granulomatosus

Kas kopējs vaskulītam un astmai?

71 gadu veca negroīdās rases sieviete stacionēta ar sūdzībām par jau divus mēnešus nedzīstošu čūlu uz apakšstilba, nespēku un svara zudumu pēdējā pusgada laikā. Anamnēzē 2. tipa cukura diabēts, hroniska sastrēguma sirds mazspēja, astma un alerģisks rinīts. As­tmas simptomātika un kontrole uz perorālo kortikosteroīdu fona bijusi labila līdz brīdim, kad terapijā (divus gadus pirms pašreizējās stacionēšanas) pievienots leikotriēnu antagonists.

Objektīvi konstatē divus centimetrus lielu čūlu labās potītes mediālajā pusē un hipoestēziju abās pēdās. Elektromiogrāfijas dati liecina par mononeuritis multiplex. Asins ainā leikocitoze - 11 000/mm3 un izteikta eozinofilija - 60%. N.suralis biopsijā atklāj vaskulītu. Uzstādīta diagnoze Čērga-Strosas (Churg-Strauss) sindroms jeb angiitis alergica granulomatosus.

Nedēļu pēc prednizolona terapijas uzsākšanas hipoestēzija un eozinofilija mazinājās.

Minētais sindroms izpaužas ar astmu vai astmai līdzīgu klīniku plaušu asinsvadu vaskulītu un progresējošu pneimosklerozi, var būt periodiska idiopātiska ķermeņa temperatūras paaugstināšanās līdz febrilam stāvoklim, dažreiz sāpes locītavās, mono- vai polineiropātija, kā arī hipereozinofilija virs 10%.

 ____________________

 Cakir B., Cykert S. Asthma associated with worsening leg ulcer: a case of vasculitis in primary care//Southern Medical Journal, 2003 Jul; 96(7):677-80

Komentē dr.med. M.Bukovskis

Čērga-Strosas sindroms ir ļoti reta slimība, kuras prevalence ir 36-80 gadījumi uz miljonu astmas pacientu gadā. Minētajā gadījumā, neskatoties uz cukura diabētu, aizdomas par šo sindromu un biopsijas nepieciešamību nosaka augstā eozinofilija asinīs. Turklāt būtiski precizēt, kā pacientei pēdējo gadu laikā tika mainīta kortikosteroīdu deva. Orālo steroīdu devas samazināšana uz leikotriēnu antagonistu terapijas fona pacientiem ar smagu astmu reizēm provocē Čērga-Strosas sindroma manifestēšanos. Orālo kortikosteroīdu terapija līdz tam visticamāk maskēja vaskulīta izpausmes.

Rabdomiolīze smagas astmas lēkmes laikā

26 gadus vecs pacients stacionēts ar sūdzībām par izteiktu elpas trūkumu, žņaudzošu sajūtu krūtīs. Anamnēzē kopš 14 gadiem bronhiālās astmas diagnoze, paasinājumi vienu divas reizes gadā, vienīgais preparāts, ko līdz šim lietojis - salbutamols. Stacionēšanas dienā inhalējis medikamentu ik pēc 15 minūtēm, bet sūdzības nemazinājušās.

Objektīvi: tahikardija 126 reizes minūtē, arteriālais asinsspiediens 175/95 mmHg, sēkšana gan ieelpā, gan izelpā ar ekspiratorās fāzes pagarināšanos. Asins ainā, asins bioķīmiskajos rādītājos patoloģiskas pārmaiņas nekonstatē. Urīna analīzē hematūrija (50 eritrocīti redzes laukā), mioglobīns.

Terapijā nozīmēts salbutamols ar ipratropiju caur smidzinātāju katras četras stundas, metilprednizolons 125 mg intravenozi divas reizes pirmajās astoņās stundās, vēlāk 60 mg dienā sešas dienas. Smagā stāvokļa un respiratorās mazspējas dēļ uzsākta mehāniska ventilācija. 14 stundas pēc iestāšanās ekstubēts sakarā ar gāzu sastāva normalizēšanos asinīs.

18 stundas pēc iestāšanās kreatīnfosfokināzes līmenis (KFK) asinīs sasniedza 16 263 U/L (norma 0-125), bet 36 stundas pēc iestāšanās - 21 953 U/L.

Stāvoklim uzlabojoties, izrakstīts no stacionāra pēc sešām dienām (KFK 414U/L).

Klīnisko gadījumu prezentējošie autori diskusijā izvirza jautājumu par to, kas gan varējis būt rabdomiolīzes iemesls (kuras fakts netiek apšaubīts KFK izteiktās paaugstināšanās un mioglobīna urīnā dēļ). Par ticamāko iemeslu uzskatāma izteiktā slodze uz diafragmu un elpošanas palīgmuskulatūru. Citi iespējamie iemesli varētu būt hipoksēmija akūtas respiratoras mazspējas dēļ un mehāniskā ventilācija.

____________________

Upadhyay D. et al. Rhabdomyolysis in Acute Severe Asthma: A Case Report and Literature Review//The Internet Journal of Asthma, Allergy and Immunology, 2002. Volume 2 Number 2.

Komentē dr.med. M.Bukovskis

Astmas uzliesmojums var būt faktors, kas izsauc metabolisku miopātiju manifestāciju. Ja astmas uzliesmojuma laikā novēro KFK aktivitātes palielināšanos, nepieciešama izmeklēšana, lai izslēgtu kādu no metaboliskām slimībām.

Rabdomiolīze ir reta, bet potenciāli fatāla komplikācija. Būtībā tā ir akūta smaga kortikosteroīdu miopātijas izpausmes forma. Īpaši liela orālo vai parenterālo sterodīdu deva, b2-agonisti un teofilīns var paaugstināt KFK aktivitāti. Pētījumi liecina, ka ārstēšana ar šo medikamentu kombināciju vidēji vismaz divas reizes paaugstina KFK koncentrāciju asinīs. Teofilīna toksiskais efekts var pastiprināties, pacientus vienlaicīgi ārstējot ar klaritromicīnu. Rabdomiolīzes risks pieaug, ja pacienti vienlaicīgi ārstējas ar itrokonazolu un holesterīnu pazeminošiem līdzekļiem, kā arī tad, ja nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija un miorelaksanti. Gados veciem pacientiem papildu riska faktors ir dehidratācija.

Sinhrona astmas un idiopātiskā eozinofilā gastroenterīta manifestācija

Eozinofilais gastroenterīts ir reta patoloģija. ASV kopš 1937.gada ir aprakstīti tikai 280 gadījumi. Pastāv teorija, ka eozinofilais gastroenterīts veidojas kā organisma hipersensitivitātes reakcija pret noteiktiem pārtikas alergēniem. Ādas dūriena tests pret standartalergēniem var būt arī persistenti negatīvs. Tipiskā simptomātika ir sāpes vēderā, slikta dūša, retāk - vemšana, diareja, var būt melēna, malabsorbcijas simptomtomi, retāk - pylorus stenozi mimicējoša simptomātika.

Klīniskā gadījuma autori apraksta pacienti ar pirmreizēju sinhronu astmas un idiopātiskā eozinofilā gastroenterīta manifestāciju. Pirmajā epizodē eozinofilā gastroenterīta diagnoze netika uzstādīta, taču atkārtotu patoloģiju sinhronas manifestācijas epizožu laikā histoloģiski tika apstiprināta eozinofilā gastroenterīta diagnoze. Kopumā pirmajā un otrajā epizodē paciente zaudēja 13 kg svara. Abu patoloģiju terapijai vienlaicīgi tika pielietoti kortikosteroīdi, kas deva pozitīvu efektu, un tika panākta remisija.

Autori aicina kolēģus rūpīgāk izvērtēt ķunģa-zarnu trakta simptomātiku astmas pacientiem.

______________________

Von Wattenwyl F. et al. Synchronous first manifestation of an idiopathic eosinophilic gastroenteritis and bronchial asthma//European Journal of Gastroenterology& Hepatology, 2001 Jun; 13(6): 721-5.

Komentē dr.med. M.Bukovskis

Patoloģijas pamatā ir ātrā IgE atkarīgā un vēlīnā šūnu alerģiskā reakcija. Klīniski raksturīga slimības ilgstoša gaita ar uzliesmojumiem un remisijas periodiem, tomēr diagnozei nepieciešams histoloģisks apstiprinājums. Biežs cēlonis ir pārtikas alergēni, tomēr diagnosticēt pārtikas izraisītu eozinofilo gastroenterītu, balstoties tikai uz pozitīvu ādas provi, nav ieteicams.

Zem astmas maskas

Autori, kuri prezentē turpmāk aprakstītos klīniskos gadījumus, ­norāda uz nepieciešamību verificēt klasisko astmai raksturīgo sēkšanu un, veicot izmeklējumus, diferencēt to no citas etioloģijas elpošanas traucējumiem.

Vai slodzes inducēta astma?

Trīs augstākās līgas peldētāji (14-16 gadu veci) stacionēti ar sūdzībām par smagu elpas trūkumu un sēcošu ieelpu fizisko vingrinājumu laikā un neilgi pēc tiem. Atpūtas periodos sūdzības izteikti mazinās.

No anamnēzes zināms, ka jauniešiem iepriekš uzstādīta slodzes inducētas astmas klīniska diagnoze, kuras dēļ viņi lietojuši īsas un ilgstošas darbības b2-agonistus pirms fiziskas slodzes un tās laikā, līdz pat desmit inhalācijām dienā, taču šāda terapija bijusi neefektīva. Uzsākta arī ilgtermiņa inhalējamo kortikosteroīdu terapija, kas arī nav mazinājusi sūdzības.

Spirometrijas dati miera stāvoklī - normas robežās, reversibilitāte nav konstatēta. Pēc inhalējamo kortikosteroīdu lietošanas pārtraukšanas veikts arī metaholīna provokācijas tests, kura rezultāti nevienam no jauniešiem hiperreaktivitāti nav uzrādījuši. Lai noskaidrotu sūdzību iemeslu, pacientiem lika mīt veloergometra pedāļus fiziskas slodzes radīšanai. Minimālas slodzes laikā sūdzību nebija, savukārt, palielinot slodzi, parādījās sūdzības par elpas trūkumu un sēkšana. Slodzes laikā, veicot spirometriju, FEV1 rādītāji būtiski neatšķīrās no miera stāvoklī reģistrētajiem, tomēr pēc spirometrijas datiem varēja domāt par variablu ekstratorakālu elpceļu obstrukciju.

Nekavējoties tikusi veikta rinolaringoskopija, kurā konstatēts ­sup­raglotisks prolapss ar gļotādas tūsku - cartilago cuneiformis prolabēja uz larynx, tādējādi radot daļēju elpceļu obstrukciju. Līdz ar to slodzes inducētās astmas diagnoze tika noliegta un apstiprināta slodzes inducēta larynx prolapsa diagnoze.

Gadu pēc supraglotoplastijas veikta atkārtota spirometrija slodzes laikā un fibrolaringoskopija. Izmeklējumu rezultātā patoloģiskas pārmaiņas netika konstatētas un sūdzības neatkārtojās. 

 _____________________

 Björnsdóttir U.S. Exercise-induced laryngeal prolapse: mimicking exercise-induced asthma//Annals of Allergy, Asthma and Immunology, 2000; 85 (5): 387-91.

Komentē dr.med. M.Bukovskis

Ir kļūdaini izdalīt slodzes astmu kā atsevišķu paveidu. Kopumā slodzes astmas diagnostikas taktika neatšķiras no parastās. Atsevišķos gadījumos var veikt arī provokācijas testu ar slodzi, taču aprakstītajā gadījumā šis tests neļaus diferencēt esošo slimību no astmas. Fiziskas slodzes inducētai astmai raksturīgs elpas trūkums pēc slodzes izbeigšanas, turpretī šajā gadījumā elpas trūkums radās slodzes laikā. Turklāt pacientiem tika novērota stridoroza elpošana ieelpas laikā, kas raksturīga augšējo elpceļu obstrukcijai, nevis astmai. Lielākoties šāda simptomātika raksturīga balsenes apvidus funkcionāliem traucējumiem jeb balsenes disfunkcijai, retāk - tilpuma procesiem (liela struma, palielināti limfmezgli, endotraheāls vai endobronhiāls audzējs u.c.) centrālos elpceļos. Diagnostikas zelta standarts ir laringoskopija. Balsenes disfunkciju var novērot arī veicot spirogrāfiju (ieelpas un forsētās izelpas līknes pārmaiņas) vai bronhoprovokācijas testu ar histamīnu, reģistrējot ne tikai forsētās izelpas, bet arī ieelpas līkni. Interesanti, ka pieaugošas histamīna devas ieelpošana pacientiem ar bronhu un balsenes hiperreaktivitāti izraisa ne tikai bronhu koka, bet arī balsenes spazmu.

Svešķermenis elpceļos vai/un astma

Abos atsaucēs minētajos klīniskajos gadījumos aprakstīta situācija, kad ilglaicīga vidēja lieluma svešķermeņa aspirācija mimicē bronhiālās astmas simptomātiku vai astmas kontroles pasliktināšanos.

Vienā no gadījumiem desmitgadīgai meitenei ar Dauna sindromu pēc divu mēnešu ilgušas neveiksmīgas astmas terapijas veikta bronhoskopija, kuras laikā trahejas proksimālajā daļā konstatēts iestrēdzis lamellārs kauliņš, kas mimicēja astmas simptomātiku. Pēc svešķermeņa evakuācijas sūdzības neatjaunojās un spirometrijas dati bija normāli.

Otrajā gadījumā aprakstīts zēns ar smagiem fiziskās attīstības un augšanas traucējumiem, iepriekš diagnosticētu astmu un pēdējā laikā persistējošu klepu un sēcošu elpošanu uz pirms tam veiksmīgas astmas terapijas fona, kas tika izskaidrots ar neadekvātu astmas kontroli. Tomēr padziļinātas izmeklēšanas laikā, līdzīgi kā iepriekšējā gadījumā, elpceļos konstatēts svešķermenis, kas evakuēts. Pēc procedūras realizācijas pastāvīgais klepus un sēkšana nav atjaunojusies, astmas terapija tika turpināta iepriekšējās devās, un tā nodrošināja optimālu astmas kontroli.

_______________________

Cinar U. et al.  A laryngeal foreign body misdiagnosed as asthma bronchiale//Eur J Emerg Med.  2003; 10(4): 334-6.

Kugelman A. et al. Persistent cough and failure to thrive: a presentation of foreign body aspiration in a child with asthma//Pediatrics. 2006 May;117(5):e1057-60.

Komentē dr.med. M.Bukovskis

Svešķermeņa aspirācija iespējama ne tikai bērniem ar garīgu vai fizisku atpalicību, bet arī līdz tam veseliem pieaugušajiem. No klīniskās prakses atceros gadījumu, kad paciente bija atnākusi uz konsultāciju ar astmas simptomiem un sūdzībām par īslaicīgu asins spļaušanu. Plaušu rentgenogrammā būtiskas pārmaiņas netika atklātas. Ņemot vērā pieņemto praksi, pacientei tika nozīmēta ārstēšana ar flutikazonu un salmeterolu un fibrobronhoskopiska izmeklēšana. Pēc nedēļas, ierodoties slimnīcā, sūdzības bija praktiski izzudušas un asins spļaušana nebija atkārtojusies. Fibrobronhoskopija tomēr tika veikta, un kreisās plaušas lejasdaivas bronhos tika atrasts plastmasas gabaliņš no apģērba iepakojuma. Paciente atcerējās, ka aptuveni pirms pusgada mēģinājusi pārkost iepakojuma plastmasas savienojumu un aizrijusies.

Gadījums nozīmīgs ar to, ka ļoti viegli iespējams kļūdīties un, neveicot standarta praksei atbilstošu izmeklēšanu, svešķermeņa aspirācija tiktu diagnosticēta ievērojami vēlāk, kad būtu attīstījušās daudz smagākas komplikācijas. Plaušu rentgenogramma bieži nespēj palīdzēt diagnosticēt svešķermeņa aspirāciju.

Iepriekš diagnosticētas astmas simptomu progresija

Deviņus gadus vecs zēns stacionēts ar progresējošām sūdzībām par elpas trūkumu fiziskas slodzes laikā, pēdējā laika posmā biežākām klepus un sēkšanas epizodēm, īpaši naktī. Pacients ilgstoši regulāri lietojis nozīmēto astmas terapiju, kas bijusi mazefektīva. 

Anamnēzē iepriekš klīniski diagnosticēta astma, ar ādas dūriena testu pierādīta sensibilizāciju uz putekļu ērcīšu ekskrementiem un bērza putekšņiem. Līdz šim ar līdzīgiem respiratoriem simptomiem bijis stacionēts divas reizes (trīs un piecu gadu vecumā).

Asins ainā, asins bioķīmiskajos rādītājos pārmaiņas nekonstatē, seroloģiskie testi uz respiratorajiem vīrusiem, legionellām, mikoplazmu negatīvi. Krūšu kurvja rentgenogrammā pārmaiņas nevizualizē. Veicot spirometriju, konstatē samazinātu PEF ar normālu FVC, izelpas plūsmas/tilpuma attiecības līknē konstatē kastes tipa (box shaped) saplacinājumu, kas neuzlabojas arī pēc īsas darbības b2-agonistu inhalācijas. Fibrobronhoskopijas laikā trahejas apakšējā trešdaļā konstatēta lūmena segmentāla ovalizācija. Veicot magnētiskās rezonanses izmeklējumu krūšu kurvim, uzstādīta Neihauzera (Neuhauser) sindroma diagnoze - iedzimta maģistrālo asinsvadu lokalizācijas anomālija. Barības vada rentgenogrammā ar kontrastvielu konstatē maza rādiusa izliekumu vidējā trešdaļā, kas norāda uz tā ārēju kompresiju.

Pēc patoloģiskā vaskulārā loka ķirurģiskas korekcijas pacienta iepriekšējā astmas terapija tika atcelta, turpmāko piecu gadu laikā sūdzības neatjaunojās, vispārējais stāvoklis un dzīves kvalitāte uzlabojās.

Neihauzera sindroms sastāda 15-20% no visām simptomātiskām aortas loka malformācijām. Tikai retos gadījumos, kā, piemēram, prezentētajā gadījumā, simptomi attīstās vēlākos dzīves gados, nevis agrīni pēc dzimšanas, un mimicē astmas simptomātiku. Ir svarīgi veikt šādu ķirurģisku anomālijas korekciju pēc iespējas agrīni, lai novērstu neatgriezeniskas pārmaiņas trahejas skrimšļa gredzenos (traheomalāciju).

_______________________

Rossi U.G. Progressive worsening of asthma symptoms in a 9-year-old boy, University of Genoa, G. Gaslini Hospital, Genoa, Italy//www.az-air.com

Ieteikumi primārās aprūpes ārstiem

(Dr.med. M.Bukovskis)

  • Pacientiem, kam klīniski ir aizdomas par bronhiālo astmu, nepieciešama bronhodilatācijas testa veikšana (arī pacientiem, kam FEV1 ir tuvu normai).
  • Ja bronhodilatācijas tests ir negatīvs (FEV1 uzlabošanās £10%), ieteicams bronhoprovokācijas tests, atklājot vienu no galve­na­jām astmas patoģenētiskajām īpatnībām - elpceļu hiperreaktivitāti.
  • Eozinofilo leikocītu skaitīšana krēpās (>3%) vai slāpekļa monoksīda (NO) noteikšana izelpas gaisā (FeNO) ir ātra, ērta un absolūti neinvazīva iespēja novērtēt eozinofilā iekaisuma aktivitāti elpceļos un paredzēt, ka pacientiem palīdzēs ārstēšana ar inhalējamiem kortikosteroīdiem (FeNO >25 ppb).

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Bronhiālās astmas terapija senioriem

    Bronhiālā astma (BA) ir hroniska elpceļu slimība, kas var attīstīties jebkura vecuma cilvēkam. Biežāk astmu diagnosticē bērniem un jauniem cilvēkiem, taču epidemioloģiskie pētījumi un klīniskā pieredze liecina, ka astma novērojama arī gados vecākiem cilvēkiem. Līdz ar novecošanās procesu izmainās plaušu struktūra un funkcijas, tāpēc slimības gaita parasti ir smagāka. Lasīt visu

  • Bronhiālā astma bērniem – akūts stāvoklis, ārstēšanas taktika

    Mūsdienās no astmas cieš vairāk nekā 300 miljoni cilvēku. Tā ir biežāk sastopamā hroniskā slimība bērnu vecumā. [1] Lai pievērstu sabiedrības, arī ārstu un valdības pārstāvju uzmanību šai problēmai, ik gadu maija pirmajā otrdienā pasaulē tiek atzīmēta Astmas diena, ko rīko Pasaules Astmas iniciatīvas organizācija (GINA – Global Initiative for Asthma). Šajā rakstā aplūkoti vairāku vadlīniju ieteikumi akūtas astmas ārstēšanā pacientiem bērnu vecumā. Lasīt visu

  • Bērnu bronhiālā astma – aktualitāte nr. 1

    Astma ir hroniska elpceļu iekaisuma slimība ar pieaugošu hiperreaktivitāti, obstrukciju, ierobežotu gaisa plūsmu (1. attēls), ko izsauc dažādi riska faktori. Tā kā plaušu slimību īpatsvars ar katru gadu attīstītajās valstīs pieaug un bronhiālā astma ir vadošā hroniskā respiratorā slimība visu vecumu bērnu vidū industrializētajās valstīs globāli, tad joprojām ir svarīgi šo problēmu aktualizēt gan profesionāļu vidū, gan visā sabiedrībā. Raksta ietvaros aplūkota sabiedrībā valdošā izpratne par šo slimību, astmas rašanās pamatmehānismi, diferenciāldiagnoze. Lasīt visu