Nebijušu sajūtu un piedzīvojumu meklējumos
Mani nespētu satriekt paziņojums, ka visa veida auto Latvijā aizliegti un no Rīgas līdz Valmierai jāiet kājām. Kopš piedalos piedzīvojumu sacīkstēs, liela attāluma pārvarēšana bezceļa apstākļos un ilgstoša negulēšana mani nevar nobiedēt. Vēl jo vairāk tad, ja šos šķēršļus pārvaru kopā ar draudzīgu komandu. 
Piedzīvojumu sacīkstes - kas tās īsti ir?
Piedzīvojumu sacīkstes ar orientēšanās elementiem Latvijā pazīstamas kopš 2001. gada. Piedaloties tajās, daļa distances - aptuveni 50 kilometri - jāveic kājām, kādi 150 līdz 200 kilometri - ar velosipēdu, tad zināms kilometru skaits jāpievārē, airējoties ar laivu vai peldus, bet ir vajadzējis arī jāt un braukt ar skrituļslidām. Ir arī dažādi slepenie uzdevumi: jāpārvietojas pa virvju trasēm, jārāpjas kokos, vecās dzirnavās vai pilsētas mūros, pat Vanšu tilta pašā augšā, jābūvē pašiem savs plosts, jālaižas pa virvi ūdenī no tilta, jālec no klints, jālien visādos bunkuros un alās. Parasti ceļi ved pa purviem, vecupēm, brikšņiem, izcirtumiem, karjeriem vai vienkārši mālainiem lauku celiņiem. Ar kompasu un karti, kurā atzīmēti kontrolpunkti, rokās dalībnieki iet, maldās un meklē. Kura komanda šo distanci ātrāk veic, tā var svinēt uzvaru.
Kad piedzīvojumu sacīkstes tikko aizsākās, uzdevums bija gauži vienkāršs - gar pašu jūras krastu, pāri visām randu pļavām iet no Ainažiem līdz Lauču akmenim, un tikai vēlāk, kad organizatori redzēja, ka traku cilvēku Latvijā ir daudz, sacīkstes kļuva arvien sarežģītākas. Tagad Latvijas mēroga sacensībās, kas notiek vairākas reizes gadā, piedalās aptuveni 100 komandu, kur katrā ir četri cilvēki, obligāti abu dzimumu. Diemžēl pašās pirmajās sacensībās nevarēju piedalīties simtprocentīgi, jo ritēja grūtniecības pēdējais mēnesis, taču atsevišķus posmus kopā ar draudzeni, arī grūtnieci, gar jūras krastu nogājām tāpat vien, līdzi jušanas un prieka pēc.
Vai šis sporta veids kaut kādā ziņā nelīdzinās ārsta darbam, kur arī jāiztur liela fiziska slodze, stress, dežūru laikā - arī ilgstoši bez miega?
Tik tiešām ārstiem, piedaloties piedzīvojumu sacensībās, ir tā priekšrocība, ka viņi visu mūžu ir trenējušies negulēšanā. Dažkārt viena nakts dzemdību nodaļā sagādā daudz vairāk adrenalīna un atņem vairāk spēka nekā 48 stundas nepārtrauktas fiziskas slodzes sacīkstēs. Lai arī piedzīvojumu sacīkstes ir veselībai ļoti bīstamas, zinu vairākus ārstus, kas tajās regulāri piedalās. 
Piedalāties arī rogaininga sacensībās. Kā notika jūsu satikšanās ar šo sporta veidu?
Rogainings nāca pēc piedzīvojumu sacīkstēm. Tajā piedalīties sieviešu komandā mani uzaicināja piedzīvojumu sacīkstēs satiktās meitenes. Kāpēc gan ne?! Biju jau guvusi rūdījumu piedzīvojumu sacīkstēs, 24 vai pat 48 stundas pēc kārtas veicot lielus attālumus, meklējot kontrolpunktus, un bija interesanti uzzināt, kādi ir mani spēki sieviešu konkurencē. Startējot jauktā komandā, var attaisnot savu vājumu ar to, ka sievietēm muskuļu masa ir mazāka, bet sieviešu komandā nekādus vājuma mirkļus un čīkstēšanu nevar pat iedomāties. Gods neļauj. Orientēšanās sports Latvijā ir ļoti populārs, tikai man līdz šim bija gājis garām. Un tā piedzīvoju smieklīgāko paradoksu - es, nemācēdama orientēties, toties spējot ilgstoši un ātri kustēties, pirms diviem gadiem tiku pie Latvijas čempiones titula rogainingā. 
Rogainingu Latvijā ieveda uzņēmīgi cilvēki, orientieristi, kas bija piedalījušies pasaules mēroga sacensībās rogainingā (Raimonds Lapiņš un citi) un tur arī plūkuši čempionu laurus. Rogaininga sacensības notiek visā pasaulē, kur ir populāra orientēšanās. Divdesmit četru stundu laikā ir jāveic distance, apmeklējot maksimāli daudz kontrolpunktu. Varbūt šis sporta veids nav guvis pārāk lielu piekrišanu, jo ne visi augstas klases orientieristi grib ilgstoši - 24 stundas bez pārtraukuma - atrasties kustībā un sabeigt kājas. Var jau kādas stundas no sacensību laika pagulēt, taču tad jārēķinās, ka citas komandas turpinās iet un skriet un saņems vairāk punktu.
Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam, lai mestos piedzīvojumu sacīkstēs un spētu veikt distanci?
Lai sāktu piedalīties, vienkārši jābūt mazliet trakam un aizrautīgam. Lai sasniegtu rezultātu, pirmkārt, vajadzīgs gribasspēks. Protams, ja ir ambīcijas sacensībās izcīnīt pirmo vietu, jābūt labi sagatavotam arī fiziski un nopietni jātrenējas katru dienu, bet ārsts ar savām daudzajām darba vietām jau to nevar atļauties. Ar mazākām ambīcijām piedalīties var ikviens. Mazliet gan ir jāuztur sevi formā - ja būsi vārgs un tizls, pirmkārt, pašam būs grūti, nekādu dabas skaistumu neredzēsi, tikai pūtīsi un elsīsi, otrkārt, kontrollaikā neiekļausies. Man nav nekāda zinātniski pamatota treniņu plāna, vienkārši cenšos kustēties - pa Dzemdību nama septiņiem stāviem pārvietojos kājām, no rītiem paskrienu, brīvdienās ar draugiem braucu ar riteņiem, dažkārt apmeklēju sporta zāli.
Jums tas ir izaicinājums savai varēšanai, savu spēku pārbaude mainīgos apstākļos, adrenalīna meklējumi?
Dažkārt ar komandas biedriem esam sprieduši, ka varētu taču mierīgi, paši savā nodabā, ne ar vienu nesacenšoties, pāriet pāri Teiču purvam un pārlikt dalības naudas latus sev no vienas kabatas otrā. Dažreiz jau tā arī darām. Taču sacensības motivē pārvarēt savu slinkumu, negribēšanu un nevarēšanu. Nevis saļimt uz cinīša, bet doties tālāk, jo no mana rezultāta ir atkarīga arī komandas veiksme. Man nav ambīciju šajās sacensībās būt pirmajai, daudz būtiskāka šķiet iespēja pārbaudīt, ko spēju.
Sacensības arī daudz ko iemāca. Piemēram, nekad nebiju jājusi ar zirgu un nemācēju skrituļot. Tas bija jauks treniņu process - ar lielu jautrību, sāpīgiem kritieniem un plašiem zilumiem.
Vasarā šīs sacensības ir iespēja redzēt cilvēku neskartas vietas, jo parasti jau purvos neviens bez vajadzības nelien. Maijā, kad zied ievas un ābeles, galva reibst no ziedu krāšņuma un smaržas. Latvija ir tik skaista! Savādākas sajūtas ir tad, kad meži pilni ar zemenēm vai sēnēm, purvi - ar dzērvenēm. Nomaļajās vietās to ir tik daudz, tik lielas un kārdinošas, bet tev jāskrien tālāk, tik vien spēj, kā pa ceļam kādu saujiņu pagrābt un smaržu ieelpot. Elpot svaigu gaisu 48 stundas no vietas - kur vēl rast šādu iespēju? 
Un vēl ir līdzās draugi...
Ar draugiem jau iepriekš biju gājusi īsos un garos, bet vienmēr mazliet trakos pārgājienos. 2001. gadā decembrī, mīnus 15 grādu salā nolēmām apiet apkārt Rīgai pa tās robežu. Gribējām pārbaudīt, vai tas ir iespējams. Sākām no Austrumu mola Mangaļsalā un beidzām tam pretējā pusē - pie Rietumu mola Bolderājā. Gājām tieši pa robežu vai vismaz paturot to acīs: pa Vecāķu kāpām, gar Jaunciema kapiem, pāri aizsalušajam Ķīšezera - Baltezera kanālam, šķērsojām Pleskavas šoseju, Lielo un Mazo Juglu, tālāk pa Dreiliņu pļavām uz Rīgas HES. Doles salā nakšņojām un nākamajā dienā cauri Ziepniekkalnam, gar Mārupi un lidostu beidzām savu 110 kilometrus garo ceļojumu 500 metrus no starta punkta. Tas bija mūsu pirmais mēģinājums veikt respektējamu distanci, neko nezinot par pareizu apģērbu, apaviem un ekipējumu. Kas nu kuram bija mājās, tas kājās. Rezultāts, protams, izpaudās plašu asiņainu tulznu veidā. Šis gājiens apkārt Rīgai man tagad ir kā atskaites punkts: ja šķiet, ka kaut ko nevaru, tad atliek vien sev atgādināt gājienu apkārt Rīgai, un nekas vairs nav grūts. Nākamais mūsu ceļojums apkārt Rīgai bija ar laivām pa robežas ūdenstilpnēm - no mola Mangaļsalā iekšā Daugavā, tad uz Ķīšezeru, tad Juglas ezerā, pēc tam pa mazām, dūksnainām upītēm, ar dažiem pārnesieniem uz Daugavu. No laivām izkāpām pie benzīntanka līdzās Salu tiltam. Tas bija ļoti urbāns laivu brauciens, kurā nācās izvairīties gan no lielajiem kuģiem Mangaļsalā, gan no milzīgā plastmasas taras daudzuma mazdārziņiem cauri plūstošajās upītēs.
Kādam ir jābūt ekipējumam, lai varētu maksimāli ērti veikt distanci?
Ja dotos nelielā pārgājienā kā pirms septiņiem gadiem apkārt Rīgai, es atkal izvēlētos Ecco zābakus, tikai vienu izmēru lielākus. Bet, piedaloties sacīkstēs, noteikti jābūt daudz vieglākiem un ērtākiem apaviem. Tādiem, kuros ūdens - žļurkst! - iekšā un - žļurkst! - ārā. Tāpēc startējam botās ar sietiņu, velkam speciālas, kvalitatīvas zeķes, termisku veļu, piegulošas baletdejotāju bikses, vējjakas ar impregnētu virsmu. Diemžēl vilnas zeķes un vecmāmiņas adīts džemperis sacensībās nebūs tas labākais. Var jau iet visādi, izšķirošais ir kājas, nevis apavi. Pirmajās sacensībās distanci veicu sandalēs, tomēr pašam vieglāk, ja tulznas parādās tikai 31., nevis pirmajā stundā. Patiesībā ekipējums nav lēts prieks. Vajag velosipēdu, ķiveri, glābšanas vesti, virvi, iekari, karabīnes, dažkārt hidrotērpu. 
Kad ir vieglāk pārvietoties - vasarā, kad ir saules svelme, vai ziemā, kad sals kniebj vaigos?
Kustoties jau nesalst, vienīgi tad, kad sēž laivā un sejā sitas airu uzmestās ūdens šļakatas vai arī kad pēc divām negulētām naktīm nolem uz mirklīti nolūzt ceļa malā zem egles.
Man nepatīk ziema, aukstums mani demotivē. Vienīgais labums ziemā ir tas, ka nav knišļu, dunduru un nātru. Latvijā pamatīgs karstums ir tik reti, ka par grūtībām, pārvietojoties tveicīgā vasaras dienā, nemaz nav ko teikt. Kaut gan šāda tāda pieredze jau ir. Reiz sacensībās gājām pa purviem Kurzemes pusē. Laiks bija karsts, maldījāmies, tāpēc līdzi paņemtais ūdens beidzās ātrāk, nekā bijām plānojuši. Lai kliedētu slāpes, dzērām purva rāvu. Šo gadījumu atcerēsimies ilgi, jo saķērām kaut kādu zarnu kaiti. Tā kā toreiz komandā bijām divas māmiņas, šo slimību aiznesām uz mājām arī saviem zīdainīšiem.
No kā pārtiekat distances pārvarēšanas laikā? 
Ja komanda vēlas maksimāli ātri pabeigt distanci, neviens maltītei nevelta pusstundu vai stundu. Līdzpaņemtās maizītes apēd ceļā vai brīdī, kad kāju posms mainās pret velosipēdu posmu.
Tā kā ēdamais jānes pašai mugursomā, nekādus milzīgos konservu krājumus nesarūpēju. Citi iztiek tikai ar enerģijas želejām, bet man ir nepieciešama gaļa, maize, arī pa kādam batoniņam enerģijai, aprikozes, ledenes. Protams, neiztikt bez dzeramā. To iepilda speciālā bieza plastikāta maisā ar caurulīti, lai, ejot vai minot velosipēda pedāļus, varētu padzerties. Lai organismā neizjauktu sāļu līdzsvaru, ūdenim pievieno nepieciešamos elementus, tie ir pulverīši ar briesmīgi riebīgām apelsīnu vai citronu garšām; kad divas diennaktis šī garša mutē stāvējusi, lielākais gardums šķiet parasta tēja.
Kurš no piedzīvojumu sacīkšu posmiem jums padodas labāk un arī patīk - soļošana kājām, laivošana, riteņbraukšana vai vēl kas cits?
Ja kāds cits airē, tad šie laivošanas posmi ir visbaudāmākie, jo ir vairāk laika pētīt apkārtni. Tomēr man vislabāk patīk pārvarēt to distances daļu, kad jāiet kājām.
Pirms piedalīšanās šajās sacensībās, nemūžam nevarēju iedomāties, ka Latvijā ir tik daudz bebru un tik daudz un dažādu purvu.
Pēc veiktas distances esat zaudējusi enerģiju vai, gluži pretēji, tās ir kļuvis vairāk?
Pirmajos gados nākamo dienu pēc sacensībām varēju norakstīt, jo kājas bija pamatīgi cietušas. Tagad ir vieglāk, gan apavi labāki, gan treniņš un pieredze lielāka.
Protams, ka pēc sacensībām esmu piekususi, nāk miegs, taču galva svaigajā gaisā ir izvējota, domas un raizes nezin kur izplēnējušas. Un tāds sirdsmiers iestājies! Līdz nākamai pēdējai reizei. 
Foto: no personīgā arhīva