Veselīgas novecošanas monitorings

Novecošanas teorijas

Cilvēku novecošanas procesus izskaidro vairākas zinātniskas teorijas.

Bioloģiskā novecošanas teorija uzsver ģenētiski ieprogrammētu, bioloģiski determinētu cilvēka mūžu.

Deficitārā modeļa teorija akcentē negatīvu novecošanas stereotipu: hroniski zaudējumi, intelekta spēju krišanās, cilvēks kļūst aizvien atkarīgāks no apkārtējo palīdzības.

Psiholoģiskā novecošanas teorija uzsver indivīda uzvedības un emocionālās reaģēšanas pozitīvas pārmaiņas: mūža otrajā pusē nav tik būtisks objektīvais veselības stāvoklis, bet tieši subjektīvā pašsajūta.

Starptautiskos gerontoloģijas kongresos pēdējos gados aktīva uzmanība tiek pievērsta veselīgas novecošanas traucējumu monitoringam, psihosociālajai cilvēku dzīves dimensijai, aktīva dzīvesveida un pozitīvas pašsajūtas veicināšanai jau menopauzē un andropauzē.

Normāla un patoloģiska novecošana

Normā, cilvēkam bioloģiski novecojot, nolietojas:

• fiziskais ķermenis, iekšējie orgāni (sirds, gremošanas trakts, uroģenitālā sistēma u. c.);
• centrālā nervu sistēma (galvas smadzeņu, muguras smadzeņu centri):
  • vieglas pakāpes atmiņas spēju pazemināšanās,
  • jaunrades jeb kreatīvo spēju pazemināšanās,
  • distresa tolerēšanas spēju traucējumi.

Patoloģiskas jeb neveselīgas novecošanas gadījumā cilvēkiem attīstās:

• dažādas neirozes:
  • trauksmes,
  • sociālas fobijas,
  • uzmācīgu rituālu u. c. neirozes.

• ar izteiktu kognitīvās jeb izziņas, uzmanības un koncentrēšanās funkcijas pasliktināšanos var attīstīties demence - ar murgiem, māniju, personības un gaitas pārmaiņām, miega traucējumiem.

10% gadījumu pēc 65 gadiem attīstās depresija, ir iespējami pašnāvības mēģinājumi, pabeigta pašnāvība.

Psihotraumējošas situācijas darbā un ģimenē indivīdiem ar disfunkcionālu domāšanu un negatīvām pārliecībām, ar psihisku dezadaptāciju un slimīgu stresa situāciju interpretāciju strauji pasliktina dzīves kvalitāti. Pacienti sūdzas par dažādas lokalizācijas sāpēm, miega, garastāvokļa traucējumiem, seksuālo disfunkciju, ādas niezi, urinācijas problēmām.

Ģimenes ārsta praksē, darba vidē šie indivīdi - hronisku sāpju pacienti (skat. 1. attēlu), pacienti ar "izdegšanas sindromu", "hronisku nogurumu", "suicidanti" - ir spiesti bieži izmantot darba nespējas lapu, hroniski lietot pretsāpju līdzekļus, antidepresantus, hormonu u. c. preparātus. Var izveidoties arī patoloģiska atkarība no medikamentu lietošanas, no dažādu veidu aprūpes un palīdzības: sociālās, finansiālās. [3; 4]

Abu dzimumu pārstāvjiem šīs neveselīgās novecošanas gadījumos veselības stāvokļa klīniskās pārbaudēs konstatē uzskatāmu neiroloģisku un neiropsihisku deficītu (centrālajā nervu sistēmā samazinās neironu un sinapšu skaits, ir deģeneratīvas izpausmes). Neirovizualizācijas izmeklējumi (datordiagnostika, magnētiskās rezonanses attēli u. c.) uzrāda tipiskas, ar novecošanu saistītas izmaiņas galvas smadzeņu vielā (skat. 2. attēlu).

Priekšlaicīgas novecošanas diagnostika un terapija

Tajā pašā laikā mūsdienās ļoti daudzi novecojoši indivīdi ar savu dzīvesveidu un darbošanos ir apliecinājuši, ka ir iespējama veselīga vai panākumiem bagāta novecošanās (an glis ki - su ccessful ageing): šiem indivīdiem magnētiskās rezonanses attēlos galvas smadzenes nav atšķiramas no jaunu cilvēku smadzenēm, arī savās aktivitātēs viņi necieš no "psihes izmaiņām", "ar vecumu saistītām slimībām" un tml.

2007. gadā Latvijā tika veikts zinātnisks pētījums indivīdiem ar vidējo vecumu 65,3 gadi, kam bija diagnosticēta vieglas pakāpes kognitīvo spēju samazināšanās (atmiņas, iegaumēšanas, distresa tolerēšanas u. c. problēmas). Pētījums pierādīja, ka 40% šīs vecuma grupas pārstāvju ir pavirša attieksme pret savu kognitīvo spēju samazināšanos: nebija laikus uzsākta kognitīvās funkcijas uzlabojoša terapija, nebija samazināti riska faktori darbā un sadzīvē. [5; 6]

Mūsdienās tieši kognitīvo spēju samazināšanos ārsti kvalificē kā samērā ti pis ku, agrīnu galvas smadzeņu priekšlaicīgas novecošanas simptomu. Tāpēc būtiski ir indivīdiem vidējā un involutīvā vecumā veikt zinātniski aprobētu agrīnu kognitīvu traucējumu monitoringu:

• piecu vārdu tests,
• minimentālais tests,
• nepieciešamības gadījumā - MRI u.c., kas uzrāda galvas smadzeņu garozas kognitīvās produktivitātes izmaiņas depresijas testā,
• seksuālo un uroloģisko problēmu tests,
• sociālās adaptācijas tests,
• suicidālas uzvedības riska ekspresmetodes,
• vizuālo analogu skalas,
• garīgās un fiziskās slodzes mijiedarbības novērtēšana ar NASA-TLX metodi.

Aktuāli pasākumi Latvijā ir mobinga un bosinga kā psihotraumējoša faktora novēršana darba vidē, kā arī psihoterapeitisks darbs ar pāri, ģimeni, paaudžu saderības jautājuma risināšana. [7; 8; 9; 10]

Daudzi zinātniski pētījumi ir pierādījuši, ka strādājošiem pacientiem ar neveselīgu novecošanu (neirozes, psihosomatiskas saslimšanas, pazeminātas spējas tolerēt negatīvu stresu) efektīva ir kombinētā terapija ārpusstacionāra apstākļos (nepieciešamie medikamenti un autogēnais treniņš, ārstnieciskā kognitīvā hipnoterapija; psiholoģiska suicidālas uzvedības korekcija; krīzes psihoterapija u. c.). 85% gadījumu pacientiem jau otrās šādas kombinētas terapijas nedēļas beigās uzlabojas psihosomatiskā veselība. Pacienti atbrīvojas no neveiksmes gaidīšanas neirotiskā stereotipa savā domāšanā un uzvedībā, viņiem veidojas pozitīva dzīves kvalitāte. [10; 11; 12; 13]

Tas nozīmē savlaicīgu kognitīvā, psihosomatiskā, arī psihoseksuālā veselības stāvokļa izvērtēšanu, pozitīvas pašietekmes jeb autogēnā treniņa apguvi un izmantojumu, atteikšanos no kaitīgiem ieradumiem (alkohola, nikotīna lietošanas), sporta aktivitāšu un hobiju praktizēšanu. Šiem pacientiem anamnēzē bieži ir bērnībā vai pēcāk nepārstrādāta psihotrauma, zemapziņā izstumts konflikts, kas vēlākā dzīves laikā, pievienojoties jaunām psihotraumām, izpaužas kā psihes vai somas problēma.

Pacientiem ar dažādām neirozēm vecumā raksturīga kognitīvās jeb izziņas, uzmanības un koncentrēšanās funkcijas pasliktināšanās. Tie ir cilvēki ar nestabilu "es", ar disfunkcionāliem, negatīviem domāšanas, uzvedības un emocionālās reaģēšanas stereotipiem: pacientu psihē izpaužas nukleāras, iesīkstējušas kognīcijas: "Es nekam vairs nederu, nekas neizdosies, vaina ir manī, es tikai traucēju citiem!"

Pāra attiecībās valda pārmetumi un rakņāšanās pagātnes kļūdās, reizēm - slimīgs aizdomīgums u. c. Šādos gadījumos palīdz:

• atbalsta terapija - psihotraumas tiek pārstrādātas psihes struktūrās, aktivizēta veselīgā psihes daļa;
• stimulējoša terapija - depresijas un garastāvokļa labilitātes gadījumā, ja pacients ir saglabājis veselīgu sevis uztveri un paškritiku, tiek strādāts ar indivīda negatīviem stereotipiem, negatīvu pašvērtējumu;
• kognitīva hipnoterapija individuāli un grupā ļauj pacientam no vēr tēt savas biogrāfijas, dzimtas koka notikumus, ieraudzīt jaunas iespējas savām konkrētā vecuma izpausmēm;
• tikpat efektīvs ir "Soli pa solim" treniņš, jaunu zināšanu apguve, piedalīšanās interešu klubos un tml.

Kognitīvās hipnoterapijas laikā notiek apziņas paplašināšanās. Tiek aktivizētas galvas smadzeņu garozas redzes, dzirdes un kustību analizatoru zonas, pieres daivas ventromediālā rajona garoza, kas psihē atbild par labsajūtas radīšanu. Tiek aktivizēti vidus smadzeņu emocionālie smadzeņu centri hipotalāma, hipokampa un mandeļveida kodola apvidū. Tiek mainītas neiromediatoru, hormonu un bioķīmiskās aktivitātes. Emocionālās sistēmas psihoķīmiskās izmaiņas ietekmē uzvedību, domāšanu un sajūtas: rodas dabiski endorfīni. Pacients iztēlē sastopas ar pārdzīvojumiem savas dzīves dažādos posmos. Ir iespējama vecuma regresija un vecuma progresija. Pacients radoši meklē (pielaiko) pozitīva atrisinājuma dažādas lomas. [14; 15; 16] Vienlaikus tiek piedzīvots neveselīgās problēmas veselīgs atrisinājums.

Hipnoterapijas rezultātā veidojas elastīga domāšana un jaunu iespēju meklēšana. Veselības problēmu gadījumos cilvēkam ir daudzas negatīvas kognīcijas (domāšana, ieceres, pašvērtējums, priekšstati, komunicēšanas prasme, jaunu iespēju meklēšana). Tās ir fiksējušās pacienta psihē bijušajos pārdzīvojumos un zaudējumos. Tāds indivīds dzīvo galvenokārt pagātnes traumējošos notikumos un neveiksmēs. Dzīves laikā tādā indivīdā pieaug negatīvo kognīciju skaits, ja tās nav tikušas pārstrādātas. Tās grupējas ap pirmo negatīvo iespaidu un reakciju uz to.

Kognitīvā hipnoterapijā tiek strādāts ar šo negatīvo pieņēmumu samilzušo bloku, tā dēvētajām "nukleārajām kognīcijām" - un šīm nukleārām kognīcijām atbilstīgiem emocionālās reaģēšanas un uzvedības stereotipiem. Uzlabojas atmiņa, ko apliecina atmiņas pārbaudes testi pirms un pēc kognitīvās hipnodrāmas. Klīniskie hipnoterapeiti ir pierādījuši, ka šīs terapijas laikā vispirms mainās pacienta emocionālā uzvedība un tikai tad - domas un dzīves kvalitāte (kad mainās emocionālā uzvedība, cilvēks to analizē, vērtē, un tikai tad cilvēkā rodas attiecīgi slēdzieni, aktīvas dzīves pārmaiņu izpausmes).

Ģimenes ārstam būtu jāiesaka pacientam saglabāt fiziskās aktivitātes: pastaigas, darbs dārzā (zinātnieki pierādījuši, ka šajā laikā cilvēkā pastiprināti izdalās neirotropīns - šūnu metobolisma protektors).

Jācenšas saglabāt arī garīgās aktivitātes: intelektuālas nodarbības, diskusiju klubi, jaunas svešvalodas apguve, daiļliteratūra u. c. - tādējādi tiek stimulēts intelekts, veidojas jauni kontakti neironu starpā galvas smadzenēs.